Rīga +18°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Notikums ir jau teju divus gadus sens. Tik daudz emociju vienā nedēļas nogalē – no prieka un gandarījuma līdz sāpju un pārdzīvojuma asarām acīs! Vārdu sakot, biju nolēmis startēt Mūsas trillerī folkreisa ieskaitē, un laicīgi tika sagādāts auto. Nedēļu pirms sacensībām uzzināju par iespēju noīrēt bagiju.
Piedalīties sacensībās ar bagiju bija viens no maniem mazajiem sapnīšiem kopš bērnības, tāpēc, daudz nedomājot, nolēmu startēt abās ieskaitēs.
Gatavošanās process nebija vienkāršs, pie bagija bija daudz darba, lai savestu to kārtībā. Bet tad notika tas, ko nevarēju pat ļaunākajos murgos iedomāties: ceturtdien, pētot cita bagija piekares leņķus, iekritu remontbedrē un salauzu ribu.
Tas padarīja nedēļas nogali diezgan mokošu.
Folkreisā viss gāja pēc plāna – uzvarot visās četras kvalifikācijās, izcīnīju pirmo starta vietu finālā. Savukārt bagiju ieskaitē perfekti sanāca visi starti, un ar katru kvalifikācijas braucienu apradu ar mašīnu, pielāgojām piekares regulējumus un brīnumainā kārtā paspējām saremontēt riteni, kurš nolūza pēc uzvarēta starta.
Taču cīņa sanāca ne tikai ar konkurentiem, bet arī ar sevi un sāpju pārvarēšanu.
Katrā braucienā, katrā līkumā un bedrē arvien vairāk sāka sāpēt lauztā riba un parādījās elpas trūkums, īpaši braucot ar bagiju, kura beņķī nav nekādu polsterējumu, arī pretsāpju tabletes vairs nelīdzēja. Pirms fināliem servisa parkā riba iedūrās mugurā tik spēcīgi, ka uz brīdi kājas saļima un nokritu uz asfalta. Mediķi iešpricēja pretsāpju zāles, un, līdzko tiku ārā no ātrās palīdzības auto, uzreiz vilku ķiveri un braucu uz folkreisa fināla startu. Nesanāca nokoncentrēties uz braucienu, nokļūdījos ar starta pozīcijas izvēli, un pirmajā aplī, cīnoties ar konkurentiem, mani piespieda pie betona apmales, un nolauzu bagija riteni.
Pēc pusstundas bija jāstartē bagiju finālā, taču lauztā riba sāpēja tik pamatīgi, ka sapratu – 7 apļus nespēšu kvalitatīvi nobraukt. Sāpes neļāva koncentrēties.
Nācās tomēr pieņemt sāpīgāko lēmumu manā sportista karjerā – neiziet uz starta finālu mājas trasē, pie saviem draugiem, ģimenes un līdzjutējiem. Taču, neskatoties uz neizdevušos rezultātu, sacīkstes bija lieliskas! Daudz emociju, savu iespēju apzināšanās un rakstura stingrības nostiprināšana.
Jāatzīst, ka toreiz man nebija nekādas informācijas par ribu lūzumiem un tāpēc arī mazliet pārspīlēju ar savām sportiskajām aktivitātēm.
Veselībai tomēr jābūt pirmajā vietā… Kad pēc tam uztaisīju datortomogrāfiju un man konstatēja ribu lūzumu, dakteris tā arī pateica, ka neko citu izdarīt nevar, tikai sevi jāsaudzē. Gulēt uz traumētās puses ilgi nespēju. Mēnesi sāpes bija ļoti stipras – pie jebkuras kustības, vēl trīs mēnešus tās jutu. Tagad viss ir sadzijis, nekādu problēmu. Vienīgi pirms katrām sacensībām esmu uzmanīgāks, lai nekas slikts neatgadītos.
