Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Pētījumi par godu karaliskajām kāzām
1817. gadā Austrijas imperators Francis II par godu savas meitas precībām ar Portugāles kroņprinci, vēlāko Brazīlijas valdnieku, finansēja zinātnisko ekspedīciju uz tālo Dienvidamerikas zemi, un viens no ekspedīcijas dalībniekiem bija dabaspētnieks Johans Naterers. Naterers Brazīlijā nodzīvoja 18 gadu, atklāja neskaitāmas dažādu klašu dzīvnieku sugas, un viņa vārdā nosaukta arī viena no piraiju sugām.
Naterera piraija ir slavena kā briesmīgākā saldūdens zivs pasaulē – tā spējot dažu minūšu laikā no vērša, kas iebridis upē padzerties, atstāt tikai kauliņus… Zināmā mērā tā ir taisnība. Savu upuri piraijas atrod, pateicoties sensoriem, kas atrodas uz ķermeņa. Šai zivij ir daudz bārdasnažu asuma zobu, ar kuriem tā spēj saplosīt jebkuru dzīvnieku, turklāt šīs plēsoņas medī, apvienojoties lielos baros. Parasti gan viņas nokopj ūdenī esošas maitas, kā arī slimus vai mirstošus dzīvniekus, taču dažkārt mēdz uzbrukt arī veseliem īpatņiem. Tomēr ikdienišķā Naterera piraiju barība ir zivis un bezmugurkaulnieki.
Tramīgās kanibāles
Iespējams, savvaļā, kur ar barību paknapi, bet piraiju koncentrācija liela, šīs zivis patiešām ir citu dzīvnieku un arī cilvēku bieds, taču vismaz Rīgas Zoodārza akvārijā mītošās ir visnotaļ tramīgas. Kad tiek tīrīts akvārijs, viņas nobēg maliņā. Ja no kaut kā nobīstas, paslēpjas ūdensaugos un neuzdrošinās no tiem izpeldēt pat pēc ēdamā. Ap to laiku, kad šīs zivis ieradušas saņemt ēdienu, gan pirkstu akvārijā labāk nebāzt! Reiz kāds darbinieks gribēja izvākt no piraiju akvārija atmirušās augu lapas, un viena aszobe viņam pirkstā maķenīt iekoda…
Rīgas Zoodārza darbinieki stāsta interesantus atgadījumus, ka piraiju nārsta laikā var novērot cīņu par teritoriju.
Viena sugasmāsa šādas cīņas laikā pamatīgi apskādēta un pēc tam apēsta, vēl viena izlēkusi no akvārija, lai gan šīs zivis parasti nelēkā…
Savvaļā galvenās rūpes par nārsta vietas sagatavošanu uz akmeņainas grunts vai starp ūdenszālēm uzņemas tēviņi. Tēviņi apsargā ikrus, bet pēc izšķilšanās mazuļus sargā abi vecāki. Nebrīvē kopējā akvārijā mazuļus pabarot būtu sarežģīti (dārgā pārtika lielā akvārijā vienkārši pazustu…), tāpēc zivteles jāizķer un jāiemitina atsevišķos apartamentos. Naterera piraiju mazuļi ir kanibāli un, jau mazliet paaugušies, mēģina notiesāt savus brāļus un māsas. Tā nu no viena nārsta izaug labi ja puse izšķīlušos piraijiņu.
Daiļdārznieces
Mazuļi jau tūlīt pēc izšķilšanās spēj ēst mazas artēmijas – vēžveidīgos. Mazliet paaugušies (apmēram divu mēnešu veci) piraijēni ēd odu kāpurus, vēlāk (pusgada vecumā) arī sakapātas garneles. Pieaugušās piraijas zoodārzā ēdamo saņem reizi nedēļā.
Piraijas mielojas ar tikko dzimušiem pelēniem, ko notiesā skaisti un eleganti kā odziņas. Peļukus, kam jau izaudzis apmatojums, ēd nelabprāt.
Dažkārt tiek dotas zivis. Taču, ja ielaistas sīkaļas, tad pirmajā dienā nenoķertās pēc tam tiek atstātas bez ievērības un var dzīvot droši. Lai uzturētu mītu par piraijām kā asinskārām plēsoņām, zoodārza darbinieki neapēstās zivteles no akvārija izvāc…
Piraiju interesi izraisa lielākas zivis. Reiz pie šīm aszobēm ielaista tāda paša izmēra karūsa. Sākumā piraijas karūsai peldēja apkārt, pēc tam tāpat garāmpeldot ar asajiem zobiem pa gabaliņam vien nogrieza un karūsu noēda. Dzīvu! Šīs sugas piraijas var pieradināt ēst arī liellopa gaļu, bet jāteic, ka beigta barība viņām netīk… Toties ar lielu entuziasmu kā īstenas daiļdārznieces šīs zivis mēdz kopt ūdensaugus – ja kāds augs garāks par pārējiem, tas tiek nošķīts vienā līmenī ar citiem!
