Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ja mums atļautu pavirināt amerikāņu ledusskapju durvis, 97 no 100 mēs atrastu kečupu. Un droši vien, ka tajos trijos, kur tā nav, kečups vienkārši ir tikko beidzies. Latvijā, tagad, kad visos dārzos iedarbināti grili, ļoti iespējams, situācija ir visai līdzīga.
Migels de Servantess Donā Kihotā rakstīja, ka labākā mērce pasaulē ir izsalkums. Skaidri redzams, ka viņš nebija pagaršojis kečupu. Nē, šo joku neizdomāju es. To ir rakstījis grāmatas Vīrs, kurš ēda visu autors Džefrijs Steingartens (Jeffrey Steingarten, Man who ate everything). Pievēršoties kečupam, viņš pētnieciskā garā bija nolēmis nogaršot visas pieejamās tomātu mērces, kas nes šo vārdu, un saprast, kurš kečups tad ir Amerikā labākais. Izpircis visus tuvējos veikalus, veicis pasūtījumus internetā, Steingartens attapās, ka viņa garšas kārpiņu iespējas tomēr ir ierobežotas un viņš nespēs izveidot kečupu topu, tāpēc izdomāja citu sistēmu. Viņš visas mērces salīdzināja ar ASV pēc pārdošanas datiem populārāko, klasisko Heinz ražojumu. Viņš ieviesa trīs gradācijas: labāks par Heinz, sliktāks un – tas taču vispār nav kečups! Par Heinz slavu mēs parunāsim vēlāk, bet tagad atļaujiet man jums izstāstīt, ko Steingartens atklāja par kečupa vēsturi.
Zivteļu kečupu?
Kā jau ievadā rakstīju – vispirms bija kečups un tikai pēc tam tomātu kečups. Vispār jau tas ir izskaidrojams visai vienkārši. Kopš senseniem laikiem Ķīnā lielā cieņā ir mērce, ko gatavo no mazām, sālītām, fermentētām zivtiņām, un to sauc koe-chiap vai ke-tsiap. Malaizijā šo pašu produktu dēvē par ketjap. Aptuveni 17. gadsimta beigās šo mērci nogaršoja un par labu atzina angļu jūrnieki. Vispirms viņi mērci atveda uz Eiropu, bet vēlāk tie eiropieši, kuri devās meklēt labāku dzīvi uz Ameriku, to aizveda sev līdzi. Kaut gan jāsaka godīgi – arī tā nav īsti taisnība, jo viņi aizveda ne jau pašu mērci vai tās recepti, kuras tā īsti nemaz nebija. Drīzāk tas bija mērces koncepts, kas ceļoja līdzi. Redz, nosaukums kečup vienkārši labi iegājās sarunvalodā, un to lietoja dažādu sāļu auksto mērču apzīmēšanai. Tā gandrīz gadsimtu gatavoja dažādus – anšovu, austeru, sēņu – kečupus, un nevienam pat prātā nenāca to vārīt no tomātiem. Kādēļ ne? Cilvēki mīļie, tie taču ir indīgi!
Tomātu bieds
Runājot par kečupu, nevar apiet stāstu par tomātiem. To dzimtene ir Andu kalni, tagadējā Peru teritorija, kur tie auga savā vaļā. Kad 16. gadsimtā spāņi šos dārzeņus atveda uz Eiropu, tie ilgu laiku tika uzskatīti par dekoratīviem augiem. Neviens tos pat negrasījās likt mutē, jo domāja, ka, tāpat kā visi pārējie nakteņu dzimtas augi, arī šie ir indīgi. Tikai daži drosminieki atļāvās pagaršot tomātu sulu vai to augļus, ceptus eļļā. Tikai ap 1800. gadu aizdomas bija pagaisušas, un dienvideiropieši plaši sāka tomātus audzēt un izmantot pārtikā. Interesanti, ka šajā pašā laikā, kad Eiropā tomātus jau atzina un ēda tā, ka ausis kust, dzimtajā kontinentā ar tiem joprojām baidīja bērnus –
ja ēdīsi šos augļus, gals būs klāt, jo tavas asinis pārvērtīsies par skābi! Viens no iespējamiem baiļu iemesliem ir saistīts ar gluži pamatotām bažām – līdzīgi un tomātam tuvi radinieki (jau minētie nakteņu dzimtas pārstāvji) ir tiešām ļoti indīgi. Bet ir arī teorija, ka puritāniskie amerikāņi ilgi nav varējuši pieņemt tomātu, jo franču valodā to dēvēja par pomme d’amore jeb mīlas ābolu, uzskatot, ka tas ir afrodīzijs un uzkurina miesas kāri. Starp citu, itālieši tos sauca par pomi d’oro – zelta ābolu, kas liecina, ka pirmie tomāti, kuri atceļoja uz Eiropu, bija dzelteni.
Interesanti arī tas, ka ilgu laiku amerikāņi bez aizspriedumiem ēda kečupu, bet svaigus tomātus tomēr ne. Taču pamazām amerikāņi aprada ar tomātiem un tie slikto slavu zaudēja.
20. gadsimta divdesmitajos gados pat esot bijis tāds slenga teiciens – hot tomato, ko mērķēja uz glītām jaunkundzēm ar kārdinošām formām.
Lūk, te abi stāsti – kečupa un tomātu – var beidzot satikties. Kad cilvēki bez bažām sāka ēst tomātus, bet vīri prasīja pie pusdienām sāļo, auksto mērci kečupu, kāda atjautīga mājsaimniece izdomāja to uzvārīt no mīlas āboliem. Un tā lieta aizgāja! Tomātu kečups bija radies.
Rūpnieciski ražotais
Klasiski kečupā ir piecas sastāvdaļas – tomāti, cukurs, garšvielu maisījums, etiķis un sāls. It kā nekā sarežģīta. Bet tā vārīšana un mērces beršana caur sietu, lai tajā nebūtu mizu un sēklu! Kečupa pagatavošana mājās bija viens nopietns pasākums – gandrīz visu dienu saimniecei vajadzēja pavadīt pie plīts, maisot mērci, līdz no tās iztvaikojis pietiekami daudz ūdens un tā kļuvusi kaut cik bieza. Turklāt neaizmirsīsim, ka tomāti ienākas vasaras karstākajā laikā un tos ieteicams novākt sausā, saulainā dienā... Īsāk sakot – tomātu kečups garšoja daudziem, bet tā pagatavošanai vajadzēja nopietni saņemties, jo skaidrs, ka diena tiks pavadīta karstumā. Laiks atgriezties pie Heinz. Pagaidām vēl gan ne pie visā pasaulē slavenā uzņēmuma, bet pie vēl gluži puikas – Henrija Džona Heinza.
Kopš deviņu gadu vecuma zēns bija palīdzējis darbos vecāku dārzā, kur audzēja mārrutkus pārdošanai. Jau pusaudža gados viņš algoja trīs kundzes, kas mārrutkus pildīja burciņās, lai viņš pats varētu darīt svarīgākas lietas ģimenes biznesā. Mazajam Henrijam vienmēr bija kāda laba ideja padomā. Nu, piemēram, par tiem pašiem mārrutkiem – daudzi tos audzēja, konservēja un tirgoja, bet Heinzs jaunākais izdomāja, ka tie jāliek caurspīdīgās stikla burciņās, lai pircēji redz, ka pērk labu mantu. Un tas nostrādāja! Pēc iesaiņojuma nomainīšanas pircēji tiešām daudz labprātāk izvēlējās viņa ģimenes brūvētos pikantos konservējumus. Tieši ar mārrutkiem, sagatavotiem pēc Henrija mammas receptes, arī sākās viņa uzņēmums.
Kečups, kas viņam atnesa bagātību un pasaules slavu, sekoja vēlāk – 1876. gadā. Lai gan reizēm tiek stāstīts, ka Henrijs Heinzs ir teju vai izgudrojis kečupu, vai vismaz bijis pirmais, kas to iepildījis pudelēs un sācis pārdod – tā nemaz nav. Pirms viņa tas viss jau bija – gan mērce pati, gan mēģinājumi to pārdot. Vienkārši šis zellis bija attapīgāks un izveicīgāks par konkurentiem. Pirmkārt, viņš jau zināja, ka pircējiem patīk caurspīdīgi trauki, tāpēc arī pirmās Heinz kečupa pudeles tādas bija. Turklāt tām bija glīts, slaids kakliņš, lai mazinātu mērces saskari ar gaisu un iespējamību, ka tādēļ tā sabrūnē. Pudeles bija aizvērtas ar īstu korķakoka aizbāzni, kas drošības dēļ vēl iemērkts vaskā. Starp citu, mūsdienās ASV šī pirmā Heinz kečupa pudelīte tiek uzskatīta gluži vai par dizaina ikonu. Bet ne jau tikai glītā iesaiņojuma dēļ visi kā dulli sāka pirkt viņa kečupu. Lai gan nebija skolojies smalkās biznesa skolās un veicis detalizētus mārketinga pētījumus, Henrijs Heinzs sajuta uz kurām pogām jāspiež ar kečupa reklāmu. Viņa pirmās reklāmas skanēja apmēram tā: «Par atvieglojumu mātēm un visām citām sievietēm, kas darbojas virtuves.» Un dāmas, kuras vismaz reizi mūžā bija pavadījušas pie karstās plīts, vārot mērci, to novērtēja un ar saviem maciņiem tik aktīvi balsoja par Heinz kečupu, ka jau desmit gadu laikā tas kļuva par kečupu numur viens visā valstī un varēja sākt vispirms Anglijas, vēlāk visas Eiropas iekarošanu.
Arī rozā un zili
Uzņēmums Heinz arī vēlāk izcēlies ar iepriekš neredzētiem mārketinga paņēmieniem – viņi pircējiem dāvanā pasniedza piekariņus mini marinētu gurķīšu izskatā; laikā, kad kļuva aktuāls jautājums par darba devēju izturēšanos pret algotņiem, spodrināja slavu, darbiniekiem ik nedēļu piedāvājot bezmaksas manikīru, jo viņi taču strādā ar pārtiku. Arī mums pazīstamos laikos Heinz nav zaudējis asumu – pirms aptuveni 40 gadiem speciāli fast food restorāniem tika radīts kečupa iesaiņojums, kuru atverot no vienas puses, mērci var izspiest, bet no otras – izmantot kā trauciņu, kurā mērcēt kartupelīti. Sīkums, bet patīkami. Toties 2000. gadā viņi izcēlās ar traku ideju un sāka ražot zaļu kečupu! Pēc laika arī rozā, oranžu un zilu. Lai būtu pavisam jautri, bija arī pārsteiguma pudeles – tas ir, līdz brīdim, kad kečupu lēji uz sava hamburgera, nemaz nebija zināms, kādā krāsā tas būs. Skaidrs, ka tā mērķauditorija nebija vecāki, kas rūpējas par bērnu veselīgu uzturu. Bet triks nostrādāja! Uzmanība – ar sajūsmu vai nosodījumu – tika panākta, un arī pārdošanas rezultāti uzlabojās. Turklāt viņi nemaz nedomāja šo joku nopietni, dažus gadus paražoja savādos kečupus un atgriezās pie klasiskām vērtībām, drīzāk pievēršoties tēmām – organic, bez sāls un pievienotiem konservantiem. Bet kāda ir šīs atkāpes morāle? Ja nebūtu aizrautīgā Henrija Heinza ar viņa tam laikam neredzētajām idejām, iespējams, ka nemaz ar tik ļoti amerikāņi un visa pasaule nebūtu aizrāvušies ar kečupu. Tā būtu vienkārši viena no mērcēm. Garšīga, bet viena no. Taču šobrīd ASV ir virkne noteikumu, kas regulē, kādam ir jābūt produktam, ko sauc par kečupu. Tur ir noteikts, gan kādas sastāvdaļas jāizmanto, gan kāds ir minimālais tomātu koncentrācijas daudzums. Tāpēc ir pat speciālas smalkās – fancy – kečupa pudeles, jo tajās tomātu koncentrācija ir augstāka nekā likumā noteikts. Noteikumos norādīts arī ātrums, ar kādu kečupam jāplūst. Īsti labs kečups 20 grādu temperatūrā pēc Celsija 30 sekunžu laikā nedrīkst aiztecēt tālāk par 14 centimetriem.
