Apskati savu pļavu! Vērtīgs zālājs – tavs zaļais zelts

Konsultē: ANITA NAMATĒVA, Dabas aizsardzības pārvaldes zālāju eksperte, JURIS GRIŅEVIČS, Lauku atbalsta dienesta (LAD) Kontroles departamenta direktors.

Dabas skaitīšanas process

Pērngad Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) uzsāka projektu Dabas skaitīšana, lai apzinātu aizsargājamo biotopu stāvokli, un viens no galvenajiem uzdevumiem ir bioloģiski vērtīgo zālāju apzināšana. Pagājušajā gadā eksperti apsekoja gandrīz 89 tūkstošus hektāru, ieskaitot gan obligāti kartējamos zālājus, gan tādas vietas, kurās potenciāli iespējami bioloģiski vērtīgi zālāji. No tiem par ES nozīmes zālāju biotopiem ir atzīti 19% jeb aptuveni 17 tūkstoši hektāru. Aizsargājamo zālāju apzināšana gan privātajās, gan pašvaldību un valsts zemēs turpinās vēl šogad un arī nākamgad.

Citi lasa

Sabīne Krese

Dzīvesstils

«Māja vēl aizvien turpina pārsteigt!» Varens mājoklis uz maza zemes gabaliņa Bieriņos

Inita Dilāne

Horoskopi

Horoskops 18. – 24. aprīlis. Kā tevi ietekmēs astroloģiskā pāreja, kas ir reizi 14 gados?

Gita Vīksne

Attiecības

Dombrovskis ar sievu vairs neslēpjas: Iet rociņās sadevušies, kā tikko iemīlējušies

Dabas skaitīšanas procesā nav paredzēts palielināt aizsargājamo teritoriju skaitu, tikai uzskaitīt.

Statistikas dati vēsta, ka pēdējos 50–70 gados Eiropā dabisko zālāju platība ir kritiski sarukusi – kopš 20. gadsimta vidus daudzās valstīs (Lietuvā, Vācijā, Dānijā, Somijā, Zviedrijā un citās) izzuduši vairāk nekā 90% dabisko zālāju platības. Latvijā pēc 2013. gada datiem aizsargājamie dabiskie zālāju biotopi aizņem 0,7% no valsts platības. Piemēram, Igaunijā, Somijā un Vācijā vairāk nekā 50% (Igaunijā pat 78%) no visas aizsargājamo zālāju biotopu platības atrodas aizsargājamās teritorijās. Pārējās valstīs, ieskaitot Latviju, vairāk nekā puse aizsargājamo zālāju atrodas ārpus īpaši aizsargājamām teritorijām. Bet te aicinājums nepārprast – DAP darbinieki saņem zvanus no iedzīvotājiem, kuri satraukušies par to, ka inspektori atnāks un noteiks īpašumā esošās pļavas kā aizsargājamu teritoriju. Taču satraukumam nav pamata – dabas skaitīšanas procesā nav paredzēts palielināt aizsargājamo teritoriju skaitu, tikai uzskaitīt.

Vai mana pļava ir bioloģiski vērtīga?

Bieži vien cilvēki maldīgi domā, ka bioloģiski vērtīgas ir ziedošas pļavas, tomēr tā nav. Protams, ziedošie augi piesaista ne tikai cilvēka, bet arī dažādu bezmugurkaulnieku, tostarp tauriņu, uzmanību, taču zālāja bioloģiskajai vērtībai ir citi kritēriji.
Jo ilgāk – vairākus gadu desmitus – zālājs izmantots kā pļavas vai ganības, kuras nav piesētas, kultivētas vai mēslotas, jo tajā būs vairāk Latvijas dabai raksturīgo savvaļas zālāju sugu. Ja vienā kvadrātmetrā vari saskaitīt 5 līdz 12 sugas, iespējams, tas nebūs botāniski vērtīgs, savukārt 30 un vairāk sugu jau liecina par daudzveidīgu zālāju. Ir vērts pievērst uzmanību arī dabisko zālāju indikatorsugām, kas norāda uz zālāja ilglaicību un kvalitāti, attiecīgi bioloģisko vērtību. Vieglāk atpazīstamākās sugas ir parastais vizulis (Briza media), gaiļbiksīte (Primula veris), ziepenītes (Polygala sp.), stāvā vilkakūla (Nardus stricta), vidējā ceļteka (Plantago media), kalnu āboliņš (Trifolium montanum), lipīgā sveķene (Visca vulgaris), dzirkstelīte (Dianthus deltoides), sāres grīslis (Carex panicea) u. c. Taču ne vienmēr visu izsaka sugu skaits. Piemēram, dabiskajiem zālājiem sugu skaits bieži vien būs atkarīgs no biotopa veida, ko galvenokārt nosaka mitruma apstākļi, reljefs, barības vielu daudzums augsnē u. c.

Ilgi veidojas, ātri var aizlaist postā

Dabisks zālājs veidojas daudzos gadu desmitos. Par stabilu, ilglaicīgu zālāju ekosistēmu var runāt, kad tā vecums ir piecdesmit, septiņdesmit, simt un vairāk gadu. Lai šī sistēma varētu pastāvēt, nepieciešama pareiza apsaimniekošana, un šajā sakarā ieteicams domāt nevis par to, kāds man labums no šī zālāja, bet – ko es varu darīt, lai to saglabātu un atstātu nākamajām paaudzēm.

Zālājs ir ekosistēma, kur veģetāciju veido dažādi grīšļi, platlapji (savvaļas puķes) un dažādu sugu graudzāles jeb stiebrzāles.

Atkarībā no tā, kādā kvalitātē konkrētais zālājs ir šobrīd, nepareizi to apsaimniekojot vai pārtraucot apsaimniekošanu vispār, 5–15 gados zālājs kā botāniska vērtība pamazām izzudīs. Zālājs ir ekosistēma, kur veģetāciju veido dažādi grīšļi, platlapji (savvaļas puķes) un dažādu sugu graudzāles jeb stiebrzāles. Šīs sistēmas pastāvēšana ir atkarīga no zālāja saražotās biomasas izvākšanas. Ja biomasa, ko zālājs saražo, paliek turpat, uzkrājas kūlas slānis, mainās mitruma režīms augsnes virskārtā, augsne bagātinās, sākas izteikta starpsugu konkurence. Un šajā konkurencē vienmēr uzvarēs sugas, kas ir spēcīgākas, garākas, ar platākām lapām. Viengadīgie un divgadīgie augi pamazām pazudīs, un laika gaitā iegūsim zālāju ar pāris sugām, kur no agrākās daudzveidības vairs nebūs nekā. 

Skaties, vai pļavā nav invazīvo augu!

Invazīvās sugas ir mūsu pļavās augošie augi ar svešzemju izcelsmi, kuras ienākušas Latvijā ar cilvēka starpniecību. Tās strauji savairojas ekosistēmā, to izmainot, un, lai no tām atbrīvotos, zemes īpašniekam jārēķinās ar laika, līdzekļu un darba ieguldījumu. Šis process (atbrīvošanās) var prasīt pat vairākus gadus.

Vieglāk pamanāmās un atpazīstamākās invazīvās sugas ir Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowskyi), daudzlapu lupīna (Lupinus polyphyllus), Kanādas zeltslotiņa (Solidago canadensis), puķu sprigane (Impatiens glandulifera), naktssvece (Oenothera sp.), ošlapu kļava (Acer negundo).

Kā pareizi kopt pļavas?

Lai zālājā saglabātos sugu daudzveidība, nepieciešama pareiza apsaimniekošana – pļaušana ar siena novākšanu vai noganīšana.  Piemēram, pļaušana un smalcināšana vai nopļautās zāles atstāšana uz lauka mazina sugu daudzveidību. Vēlams, lai siens tiktu izžāvēts pļavā un tikai tad aizvests uz siena šķūni, lai paspēj izbirt sēklas.

Lai zālājā droši varētu baroties un ligzdot pļavu bridējputni un griezes, tas jāpļauj no vidus uz malām vai no vienas malas uz otru, turklāt pļaušanu vēlams sākt pēc 20. jūlija. Savukārt, lai veicinātu bezmugurkaulnieku (kukaiņu, zirnekļu) daudzveidību zālājā, līdz rudenim vēlams atstāt dažus nenopļautus laukumus (apmēram 5 × 5 metru platībā).

Ja zālājā ir kāds koši ziedošs savvaļas krūms vai mežābele, tas būs ieguvums, taču mākslīgi apstādīt nevajadzētu, tas mainīs zālāja vidi.
 

Zālāja ražības klases

Zālāja piederību noteiktam Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamam biotopam nosaka pēc augu sugu sabiedrības, piešķirot 1.–4. ražības klasi. Piemēram, 1. ražības klases zālājā raksturīgas sugas, kas veido lielu biomasu (vairāk nekā 3 t/ha). Piemēram, pļavas lapsaste (Alopecurus pratensis), miežubrālis (Phalaris arundinacea), dažādas grīšļu sugas (Carex sp.), kamolzāle (Dactylis glomerata), pļavas timotiņš (Phleum pratense). Savukārt 3. ražības klasē atkarībā no biotopa veida būs sastopamas tādas sugas kā aitu auzene (Festuca ovina), parastā smilga (Agrostis tenuis), pļavas liniņš (Linum catharticum), pļavas vilkmēle (Succisa pratensis), stāvais retējs (Potentilla erecta), dzelzszāle (Carex nigra) u. c. Zālājos, kuros augi ir mazāki, sugu skaits parasti ir lielāks. Tie cits citu nenoēno, cits citam netraucē augt.

Kas būs jādara, ja pieteikšos atbalsta maksājumiem?

• Tie zemju īpašnieki, kuru īpašumos jau konstatēti bioloģiski vērtīgi zālāji, nākamgad pavasarī varēs pieteikties Lauku atbalsta dienestā, lai saņemtu atbalsta maksājumus par zālāju pareizu apsaimniekošanu. Nosacījums ir, ka viena bioloģiski vērtīgā zālāja platībai jāpārsniedz 0,3 hektārus vienā tā ražības klasē un kopējai bioloģiski vērtīgā zālāja teritorijai jābūt vismaz viena hektāra platībā. Bet tie saimnieki, kuru bioloģiski daudzveidīgās un pareizi apsaimniekotās pļavas ir ar mazāku platību, var apvienoties un atbalsta maksājumu pieteikumus iesniegt kopīgi.
• Piesakoties atbalstam Lauku atbalsta dienestā, pretendents uzņemas piecu gadu saistības (no pirmā apstiprināšanas gada), proti, 5 gadu laikā katru gadu platības ir atbilstoši jāapsaimnieko, katru gadu jāpiesakās atbalsta saņemšanai, kā arī jāsaglabā apsaimniekotās platības apmērs. Bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai zālājos līdz kārtējā gada 15. septembrim pļavas ir jānopļauj vai jānogana un jāapļauj, taču zālājā nav veicami kultivēšanas pasākumi. Katram laukam atsevišķi jākārto lauka vēsture, norādot tajā kārtējā gadā veiktās apsaimniekošanas darbības. Turklāt ne vēlāk kā saistību perioda otrajā gadā atbalsta saņēmējam ir jāapmeklē apmācības kurss par zālāju biotopu apsaimniekošanas metodēm.
• Atkarībā no piešķirtās ražības klases, atbalsta maksājumu summa par bioloģiski vērtīgajiem zālājiem šobrīd ir no 55 eiro līdz 300 eiro par hektāru. Tiem zālājiem, kuri noteikti līdz 2012. gadam un kuriem vēl nav veikta jaunāka inventarizācija (pēc 2013. gada), ir piešķirta nulles klase, kas naudas izteiksmē ir 55 eiro/ha. Šādā gadījumā inventarizācija jāveic atkārtoti.

Uzmanību! Pārtraucot saistības pirms termiņa, lauksaimniekam ir jāatmaksā iepriekš saņemtais atbalsts. Kontroli veic Lauku atbalsta dienests.

Uzzini vairāk par aizsargājamo biotopu!

DAP ir izveidojusi sešu grāmatu sēriju par aizsargājamo biotopu apsaimniekošanas un atjaunošanas metodēm. Šajā sērijā izdota arī grāmata par dabiskajām pļavām un ganībām, un tajā var atrast detalizētu dabisko zālāju atjaunošanas un izveidošanas aprakstu. Šīs grāmatas pieejamas bibliotēkā, kā arī elektroniski tās lasāmas saitē: http://nat-programme.daba.gov.lv, sadaļā Biotopu grupas.

Noderīga kontaktinformācija

Par kārtību, kā pieteikties un saņemt atbalsta maksājumus bioloģiskās daudzveidības uzturēšanā zālājos, var interesēties Lauku atbalsta dienestā pa tālruni 67095000. 

Jautājumu gadījumā var sazināties ar DAP, rakstot e-pastu uz [email protected], vai sazināties ar DAP reģionālajām administrācijām darbdienās pa tālruni:
Pierīgas reģionālā administrācija – 65674282;

Vidzemes reģionālā administrācija – 65674286;

Kurzemes reģionālā administrācija – 67800389;

Latgales reģionālā administrācija – 65674283.