Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Šogad tiešām sapratu to, cik ļoti es mīlu to, ko daru! Līdz šim gadam un koronavīrusa ērai mani dažkārt piemeklēja pārdomas – kamdēļ sevi tā mocīt ar treniņiem, kāpēc tik daudz braukāt uz sacensībām? Kad tas viss pēkšņi tika atņemts, es beidzot skaidri sapratu – tas ir tieši tas, ko vēlos darīt savā dzīvē, un es cīnīšos, lai to visu varētu turpināt darīt!
Šis gads un šī atklāsme ielika manu dzīvi tādā pareizā perspektīvā – parādīja, kas ir manas dzīves prioritātes. Vēl sapratu to, cik ļoti mīlu savu ģimeni, un te visai šai izolācijai bija liela nozīme – jāsaka, ka šī bija viena no visjaukākajām vasarām mūžā! Man bija iespējas arī vēl tuvāk iepazīt savus draugus, izprast viņu iekšējās cīņas. Vēl šogad iemācījos būt daudz elastīgāka attieksmē pret notiekošo – lietas visu laiku tika plānotas un tad pārplānotas. Bija jādomā vairākus gājienus uz priekšu – ja varēs darīt tā, tad mēs rīkosimies tā; ja būs tādi ierobežojumi – tad tā; ja šitādi – tad šitā. Bija jāmācās izturēt neskaidrību, neziņu.
Un, protams, tas, ka nebija olimpisko spēļu! Vīruss arī būtiski ietekmēja manu un manas pārinieces Anastasijas Kravčenokas startu Eiropas čempionāta spēlēs Jūrmalā. Šogad sapratu, ka olimpiāde ir tikai tāds fizisks, ārējs mērķis, un, kad sportistam to atņem, tu paliec ar jautājumu – kam tas viss? Man bija jāatrod savi iekšējie mērķi. Sapratu, ka galvenais tomēr ir pats process, volejbols. Man nav jābūt kā tai pelītei, kas skrien un skrien pa to apaļo ratu uz olimpiskajām spēlēm! Vajag izbaudīt pašu procesu – to kovida laiks tiešām izcēla.»
