Mīlu, bet neuzticos… Kā apturēt vēlmi visu kontrolēt?

«Ko tu vispār runā! Kā – es tev neuzticos?! Mēs taču kopā esam jau divdesmit gadu, mums ir bērni, kopēja saimniecība!» viņa no sirds brīnās. Bet viņš paliek pie sava: «Vai tad tu neredzi, ka pilnīgi visu gribi kontrolēt?» Jā, uzticēšanās un mīlestība – tās viena bez otras nevar pastāvēt, bet dzīvē, kā zināms, notiek visādi. Lielais jautājums: kā atslābt un tomēr censties savu kontrolētājas garu attiecībās mazināt? Konsultē GUNTA ANDŽĀNE, ārste psihoterapeite.
Pāra attiecības
Aiva Alksne
27. maijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Vispirms sarunāsim: neuzticēšanās otram – tas vēl nav pasaules gals. Tas vēl nav iemesls, lai neviens tagad negribētu dzīvot ar tevi kopā. Tas ir kaut kas dziļi mūsu būtībā, par ko būtu vērts vienkārši aizdomāties. Izstāstīšu vienu piemēru. Reiz kāda paziņa man stāstīja, ka vējainā vasaras dienā ar draugiem aizbraukusi uz jūru izlēkāties pa viļņiem. Pie krasta jau tie brāžas ar lielu spēku, daudz patīkamāk atrasties aiz nākamā sēklīša. Bet viņa līdz tam nevar nokļūt, jo viļņi iet pāri galvai. Un no dziļuma arī bail. Draugi jau aizpeldējuši, un vīrs saka: nāc, es tevi aiznesīšu! Uzticies taču man! Bet sievietei bailes ir tik lielas, ka viņa to nespēj. Un jautājums, kas nelika viņai mieru, bija: nu kā tā var būt, ka es nespēju uzticēties savam vīram? Kam vēl es varu uzticēties, ja ne viņam? Jā, ar prātu mēs to saprotam, bet ir kaut kas, kas liedz to izdarīt. Un tā ir mums pašos pamatos ieliktā nespēja uzticēties.

Un tagad padomā – ko mēs kā pieaugušie darām, kad nevaram uzticēties? Protams, kontrolējam.

Ja varam kontrolēt situāciju un akceptēt sev par labu, mēs to pieņemam, bet to, ko nevaram kontrolēt, mēs vienkārši nespējam pieļaut. Līdz ar to labi un mierīgi jūtamies tikai tad, kad visu nočekojam un visu pārzinām.  Tieši tāpēc, piemēram, daudziem ir bail lidot, bail braukt ar liftu, bail sēdēt blakus šoferim automašīnā.

Atpazīt sevī kontrolieri

Tātad, ja paļaujies uz savu vīru, tad paļaujies par visiem simts procentiem. Tas ir kā krist bez svara un nešaubīties, ka noķers. Tad tu saki viņam: «Man bija tik smaga nedēļa darbā, jūtos pārgurusi, mīļais, brīvdienas paliek tavā ziņā. Gribētos kaut ko dvēselei, varam aiziet uz kādu izstādi, uz kino, pastaigāties… Padomā!» Un tu ar prieku piedalīsies tajā, ko viņš būs noorganizējis. Jo tu ļaujies un uzticies. Tie, kam ar to ir problēmas, vienmēr pārprasīs: «Tad uz kurieni mēs iesim? Bet kāpēc tieši uz to filmu, es biju iedomājusies pavisam citu!» Lūk, tā ir kontrole, aiz kuras maskējas nedrošība un nespēja uzticēties.

Bet, ja tā padomā, – var taču arī mazliet citādāk. Neliels drebelis gan ir, bet tu pieņem to, ko vīrs noorganizējis. Nu jā… nav jau īsti tas, ko domāji, bet nu nekas – ir forši. Mēģini baudīt un neko neanalizēt, jo viņš tomēr ir pūlējies, domājis. Mēģini to pieņemt, un beigās taču viss ir labi. Tā reizi no reizes tiek sakrāta pozitīvā pieredze, ka vīram vai dzīves partnerim var uzticēties, un ar katru nākamo reizi kļūst tikai vieglāk. Taču svarīgi apzināties, ka tā tava pamatneuzticēšanās jau nav nekur zudusi, – tā, kā narcise zem sniega, tepat vien ir, un pie vienas psihoemocionāli smagas kļūdas vai situācijas atkal var atgriezt tevi atpakaļ nulles punktā. Un tad paklausies vien, kā pati sacīsi: «Es jau teicu, ka tā būs! Es to zināju! Kur man bija prāts tev noticēt?»

Pasaki stop!

Vēl viena situācija no dzīves. Vīram ir brīva diena. Jūs kopā pabrokastojat, un tu saki: «Lūdzu, piekop māju, es šodien būšu agrāk mājās, un tad brauksim uz laukiem.» Tu atnāc mājās, un izrādās, ka viņš visu dienu sēdējis datorā un neko nav izdarījis – traukus nav nomazgājis, istabu nav sakopis, suni nav pabarojis… Kas tai brīdī ar tevi notiek? Tu kļūsti dusmīga, jūties vīlusies – viņam nevar uzticēties. Bet viņam, izrādās, pēkšņi bija viens projekts jāpārskata. Vai arī viņam vienkārši gribējās šo dienu izbaudīt un tāpēc nešķita tik svarīgi, ko otrs lūdza vai lika izdarīt.

Tie, kuriem spēja uzticēties ir ļoti trausla, vienmēr grib pārbaudīt, kas notiek vai nenotiek. Viņi nekādā veidā nevar saprast: kā to, ko es teicu, var neizdarīt? Bet var! Otram tie trīs nenomazgātie šķīvji kaut simts gadu var stāvēt izlietnē, jo svarīgāk bija palasīt grāmatu. Un tas otrs saka: «Un kas tad notika, ka nav nomazgāti? Tūliņ gatavosim vakariņas, es tos šķīvjus nomazgāšu.» Un patiešām, nekas tāds jau nav noticis, tā ir tikai tava prasība, tava vajadzība, lai to, ko esi iedomājusies, otrs noteikti arī izdarītu.

Eksperiments! Aizsūti savam vīram bez brīdinājuma īsziņu: «Es tev uzticos.» Paskaties, ko viņš tev atbildēs. Tev būs laba viela pārdomām. 

Ko darīt, lai mazinātu savu vilšanos un nesāktu uz otru izgāzt nekontrolētas dusmas? Apspiest savas emocijas būtu tas pats, kas neiet uz tualeti, ja ir caureja. Tās tāpat izlauzīsies uz āru.

Veselīgāk būtu atzīt savas sajūtas un par tām runāt, līdz ar to mainīt savu uzvedību. Nevis – es jūtu un daru (kā bērni): tu mani no darba mājās nesagaidīji ar čībām vienā rokā un šampanieti otrā, un tagad es dusmojos, esmu nelaimīga un vīlusies –, bet pateikt sev STOP! Es saprotu, kas šajā brīdī ar mani notiek, bet nevaru prasīt, lai viss notiek tā, kā esmu iztēlojusies.

Varbūt pastāstīt otram?

Kad otrs saka: «Ko tu te visu kontrolē? Ko tu mani visu laiku baksti? Tev nekad nevar izdarīt pa prātam! Izbeidz taču vienreiz! Cik var?!», mēs itin bieži nemaz nesavelkam kopā, ka tas ir stāsts par nespēju uzticēties. Varbūt vērts nevis dusmīgi spirināties pretī, apgalvojot, ka tu nemaz tā nedari, bet beidzot parunāties? Un ļaut otram tev pavaicāt: «Kāpēc tu man neuzticies?»

Diez vai neuzticēšanās pamatā būs arguments: «Es tev lūdzu nopirkt persiku jogurtu, bet tu nopirki zemeņu.» Iespējams, tu tajā brīdī pat nevari pateikt īsto iemeslu. Tomēr vari pastāstīt, kas tevi kaitina vai uztrauc. Tad otrs var saprast tevi, akceptēt, ka tā ir. Varbūt tu vēlies, lai otrs piezvana un pasaka, kur atrodas vai ka kavēsies, un otrs var panākt pretī.  Tāpēc jau esam pieauguši cilvēki, ka spējam otru saprast un meklēt risinājumu. Grūtāk ir tad, ja tas pirmais iecērtas – no sērijas: es nedarīšu neko, bet tu darīsi! Tu labosies – vai nu visu laiku uzminēsi, ko es gribu, vai uzvedīsies tā, kā es gribu.

Kā trenēt spēju uzticēties

  • Sākumā mēģini uzticēties kādās mazās, vienkāršās lietās. Gūstot pozitīvu pieredzi, krāsies arī drosme uzticēties nozīmīgākās lietās.
  • Uz šīs zemes nekas nav absolūti ideāls. Tu mēģini paļauties, uzticēties – tas ir tavs izvēlētais kurss, bet paturi prātā, ka vienmēr var arī nesanākt un arī situācijas var būt dažādas. Bet tad tādos brīžos būtu svarīgi izrādīt savu interesi, pajautāt otram, kas notika, nevis uzreiz pārmest.
  • Ja teiksi sev – es mēģināšu –, būs vieglāk pārdzīvot neizdošanos. Jo, ja neizdosies, ja nesanāks, varēsi mēģināt vēlreiz. Ja būsi apņēmusies «rīkoties konstruktīvi», katra kļūda sāpēs kā lapsenes dzēliens un katru reizi gribēsies vainot tikai sevi: kā es tā nevarēju – es taču sev apsolīju! Tā itin viegli var piezagties mazvērtības izjūta.
  • Lai saprastu, kur slēpjas tava nespēja uzticēties, vērts mēģināt iet psihoterapijā. Ja ir vēlme uzlabot attiecības, vienmēr vajadzētu sākt ar sevi, saprast, ko es varu darīt, lai mēs abi (trīs vai četri) varam būt laimīgi kopā?
  • Ja ir pierādījumi, ka otram nevar uzticēties, jo viņš tiešām nav spējīgs kaut ko darīt, lai kopā būtu labi, tad tas ir pavisam cits stāsts un neuzticēšanos pieprasa tavs veselais saprāts.

Kur rodas uzticēšanās vai neuzticēšanās

Kāpēc viens spēj uzticēties cilvēkiem un notikumiem, savukārt otrs vienmēr ir piesardzīgs, nedrošs, trīsreiz visu pārbauda, šaubās un nevar vien izlemt? 

Spēja uzticēties (vai neuzticēties) izveidojas mūsu pirmajā dzīves gadā. Piedzimstot mēs nespējam sevi asociēt ar es – bērnam mamma ir es, un arī pašai mammai bērns ir kā viņas paplašinājums. Viena veseluma sajūta ir abiem.

«Bērns, būdams kopā ar māti, skatās viņā kā sevī un veido priekšstatu par sevi. Tā kā runāt vēl neprot, visas savas vajadzības viņš izpauž tikai ar āāāāā… Tas nozīmē gan to, ka gribu ēst, gan to, ka man sāp vēderiņš, nāk miegs, ir auksti, ir troksnis utt. Un mamma šo Morzes ābeci instinktīvi tulko. Jo viņa precīzāk uzmin, ko bērns grib, jo apmierinātāks viņš jūtas, un nostiprinās sajūta – es varu uzticēties tam lielajam, skaistajam, baltajam, kas ir man apkārt (māte), un līdz ar to – sev un ārējai pasaulei. Tas, protams, ir veiksmes stāsts, jo nereti pati mamma, bērniņam piedzimstot, jūtas nobijusies un nedroša. Ja vēl kāds no malas, labu gribēdams, pasaka, piemēram, ka tu ne tā bērnu baro vai vanno, mamma bailēs, kauna un vainas sajūtā, ka atkal kaut ko neizdarīs tā, kā vajag, kļūst vēl trauksmaināka.

Mamma sāk novirzīties no galvenā uzdevuma, jo sāk domāt nevis par to, ko bērnam vajag, bet kā izdabāt tiem, kas viņu baksta.

Otra situācija: māte ilgstoši nespēj uzminēt un apmierināt bērna vajadzības – man šķiet, ka bērnam ir auksti, es viņu apsedzu, bet viņš turpina raudāt. Baroju, bet viņš neņem krūti un raud, šūpoju, viņš raud… Bet bērns raud, jo grib dzert… Pieaug trauksmes līmenis gan mātei, gan bērnam.

Mazais cilvēciņš sajūt: ja mamma nevar apmierināt manas vajadzības, es nevaru viņai uzticēties. Tātad – es nevaru uzticēties pats sev un nevaru uzticēties citiem cilvēkiem. Ja šīs situācijas ieilgst, zīdainim veidojas pamatneuzticēšanās.

Greizā sirds arī ir neuzticēšanās

Greizsirdīgs cilvēks arī neuzticas otram, tāpēc viņam vajag otru kontrolēt. Pieņemsim, ka attiecībās greizsirdīgs ir vīrietis. Tad nu viņa sieviete citiem stāsta: «Viņš man ir greizsirdīgs – negrib, lai es dziedu, dejoju, lai ilgāk palieku darbā vai lai vispār strādāju, viņam nepatīk, ja es tiekos ar citiem cilvēkiem.» Kāpēc? Tāpēc, ka nav līdzās un nevar kontrolēt. Un, kad ir līdzās, tad nemitīgi uztraucas – uz ko viņa tagad paskatījās? Kam viņa tagad smaida? Ar ko viņa tagad runā? Tā ir greizā sirds, kas nespēj uzticēties. Ja sieviete iet šāda vīrieša pavadā, domājot – re, kā viņš mani mīl, viņš ir tik greizsirdīgs! –, rozā briļļu periodā, iepējams, tas šķiet pat glaimojoši. Pēc tam tas ir glaimojoši tikai tad, ja otrs ir līdzatkarīgs un tiešām kūst no laimes, ka otrs bez manis – nu nekur! Un – ja šiem diviem cilvēkiem tā ir labi, pārējai pasaulei gar to nav nekādas darīšanas.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs