Ainas Poišas ieteikumi, kā būt labai vecmāmiņai – 2. daļa

Turpinām izzināt, kā jūtas un domā mūsdienu vecmāmiņas un vectētiņi un kā abām paaudzēm labāk saprasties. Stāsta vecmāmiņa un ģimenes psihoterapeite AINA POIŠA.
Psiholoģija
Iveta Troalika
30. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Postošā skaudība

Pirmais gads, kad bēbītis ir pavisam mazs, ir ļoti īpašs – tas ir gan brīnumains, jo bērns strauji aug un mainās, gan arī ļoti grūts, jo prasa daudz spēka un enerģijas. Iepriekš stāstījām par to, ka vecvecāki var palīdzēt bērnus pieskatīt un var viņiem daudz mācīt, tomēr šajā laikā ir tik jauki, ja kāds palīdz jaunajai mammai ar visu ko citu, lai viņa var būt kopā ar bērnu.

Vecmāmiņa var būt kā stiprinošais balsts, jo viņa pati atceras, kā viņai klājās un cik patīkami bija, ja kāds atnesa siltu ēdienu vai, neko nepārmetot, nomazgāja vakardienas traukus. Tas ir laiks, kad sieviete mācās būt mamma, un arī viņai vajag rūpes – ļoti jauki, ja kāds uzvāra zupiņu, izmazgā grīdas, turklāt to dara neuzkrītoši kā mazs rūķītis un nejaucas attiecībās, ko jaunā māmiņa veido ar mazo bēbīti.

Problēmas sākas, ja mēs otra vietā izdomājam to, kā nemaz nav. Piemēram, vecmāmiņa var nodomāt, ka varbūt jaunā mamma nemaz negrib, lai jaucas viņas darīšanās un ka pati grib ar visu tikt galā.

Diemžēl reizēm ir arī netieša vecmāmiņu skaudība, kurā, visticamāk, negribēsies atzīties: «Man neviens nepalīdzēja! Kā mēs tikām galā? Mums nebija ne pamperu, un pat siltais ūdens bija katlā jāsilda!» Bet tad vecmāmiņa var sev pajautāt – par kādu cenu tas notika? Tu biji pārgurusi, tev vairs nebija prieka, attiecības ar mazo bērniņu, iespējams, palika novārtā… Tāpēc vislielākā vērtība būs atzīt sev, ka tolaik klājās grūti, un piedāvāt palīdzību jaunajai mammai tagad.

Abas ir sievietes

Reizēm jaunajai mammai ir kauns prasīt un pieņemt palīdzību, jo viņai šķiet, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ja viņa netieku galā. Tad vecmāmiņa varbūt var konkrēti piedāvāt: «Zini, es rīt varētu divpadsmitos pie tevis atbraukt un pagatavot pusdienas.» Tas jaunajai mammai palīdz pieņemt palīdzību, turklāt šādas rūpes ļoti palīdz cilvēkiem atrast ceļu vienam pie otra.

Svarīgi ir arī konkrēti saprast, kas ir tā palīdzība, kas vajadzīga jaunajai māmiņai, – tad arī vecmāmiņa jutīsies labi, jo palīdz mammai, bet nejūtas arī izmantota.

Mamma un vecmāmiņa ir divas pieaugušas sievietes, kas var iedot viena otrai vairāk, ja tiek pāri skaudībai vai nenovīdībai.

Te būtiski atcerēties abām sievietēm, ka mammas loma ir uz laiku – vienlaikus ar rūpēm par bērnu, ir jārūpējas arī par sevi, par savu profesionālo karjeru, socializēšanos un attiecībām. Tas viss ļoti noderēs, kad bērni aizies savā dzīvē, kad pēkšņi ligzda būs tukša. Daudzas sievietes tad attopas, ka ilgus gadus ir slēpušās mammas lomā un tā bijusi viņu vienīgā jēga – audzināt bērnus. Un ko tagad? Tāpēc veselīgi ir gan mammai, gan vecmāmiņai atcerēties, ka viņas abas ir sievietes un var gan viena no otras kaut ko ņemt, gan arī dot.

Tas nav vecmāmiņas bērns!

Ienākšanu vecmāmiņas lomā var salīdzināt ar raķetes izrāvienu – lai gan es gaidīju mazbērnu un dzīvoju visam līdzi, un, protams, biju izdomājusi, kā tas būs, tas ir pavisam citādi. Realitāte ir tik pazīstama – visas roku kustības, kā paņem bērniņu, žesti, kā viņu tur. Un tās izjūtas! Maigums kā vilnis, kas ir gatavs nosmacēt. Un vienlaikus es saprotu, ka esmu tikai vērotāja – tā ir mana emocionālā atmiņa, bet es redzu citu sievieti, kas ir tur, kur es biju kādreiz.

Es nevaru viņai raut bērnu ārā no rokām, jo tas ir viņas bērns, nevis mans.

Un vienlaikus tā nav vienkārši cita sieviete – tas ir manas līnijas turpinājums, tāpēc aizkustinājums ir milzīgs. Mamma ir ļoti atvērta zīdainim, tāpēc arī jūtīga un var lietas uztvert saasināti – jūtot vēsu vai pamācošu vēju no vecmāmiņas puses, var nocietināties un teikt: «Tad ne, tad es pati!» Viņa uzceļ mūri, un abas puses cieš. Vecmāmiņai reizēm tas ir pārbaudījums viņas ego, jo reizēm gribas dot vairāk, un tad ir jāmāk sevi nobremzēt.

Pašas mamma svarīgāka par vīramāti

Ja mazbērniņš ir dēla bērns un jaunajai mammai esmu vīramāte, jārēķinās, ka tas tomēr nav tas pats, kas būt par mammu jaunajai mammai. Daudz senu rituālu stāsta par to, kā mamma pavada meitu svarīgajos dzīves brīžos. Piemēram, kad meita dodas pie vīra, tad mamma viņai mazgā muguru, un tas ir kā iniciācijas rituāls. Kad meitai piedzimst bērns, māte ar acīm un sirdi seko līdzi, kā viņai klājas, un tek palīgā. Tāpēc mamma – tā ir cita tuvības pakāpe.

Tāpēc vīramātei ir svarīgi bez aizvainojuma pieņemt, ka jaunajai mammai sajūtu līmenī a priori pirmais cilvēks, ko gribas redzēt, ir viņas pašas mamma.

Vīra mamma ir no cita koka, kas reizēm ir pārāk atšķirīgs saistībā ar musturu, kādā meita ir izaugusi, kāda ir viņas pieredze ar mammu. Vīramāte ir jāiepazīst, un viņai ir jāiegūst savas vedeklas uzticēšanās. Tās ir izvēles attiecības, vai mēs draudzēsimies un kā mēs to darīsim. Vīramātei jābūt tai, kas meklē ceļu pie vedeklas, un jādomā par bremzēm, lai vīramātes nav par daudz un lai vedekla izlemj, kādā veidā viņa grib ar vīra mammu draudzēties.

Iejūtība attiecībām palīdz

Tā kā mūsdienu vecmāmiņas ir aizņemtas sievietes un reizēm viņas, lai kā gribētu, nevar atskriet uzreiz, kad atskanas izmisuma pilns jaunās mammas zvans, var palīdzēt iejūtība. Vecmāmiņa var teikt: «Meitiņ, es tevi šobrīd apskauju no visas sirds, un šobrīd vēlētos būt blakus Bet es atbraukšu sestdien un tevi divtik stipri samīļošu.» Tas it kā ir tik maz, bet, ja ar vārdiem vienlaikus iedod arī siltu attieksmi, tas var būt pietiekami, lai tiktu pāri krīzei.

Daudziem ir grūti šos mīļos vārdus pateikt. Viņi jūt mīlestību un domā siltas domas, bet pateikt nevar.

Jā, tas varbūt sākumā būs stīvi, bet vajag riskēt un teikt tā, kā sanāk. Kad bēbītis ir mazs, mēs esam izkusuši un ucināmies, bet, kad cilvēks izaug, mums nez kāpēc šķiet, ka to vairs nevajag. Pieaugušo bērnu mammas mēdz aizmirst, ka, lai cik liela, stipra un veiksmīga tu būtu, tevī ir arī iekšējais bērns, kuram vajag šo attieksmi, vienkāršo pieņemšanu, ka pievienojas tavām sajūtām bez nosacījumiem, neko nesagrozot. Ja izdodas apgūt spēju iejusties, tas uzreiz jau ir situācijas risinājums.

Palīdzēt vectētiņam

Vectētiņam reizēm ir grūti saprast, kas ir viņa uzdevums, īpaši, kamēr bērniņš ir mazs. Jo pie šūpulīša stāv mamma, kas neapšaubāmi ir vissvarīgākā, tēta loma arī ir tā kā skaidra, vecmāmiņa var iesaistīties ar praktisku palīdzēšanu jaunajai mammai, bet vectēvs paliek drusku nostāk – ko tad es?

Ir forši, ka sievietes saprot un nemēģina vectētiņus pārtaisīt par vēl vienu vecmāmiņu.

Mums nesen bija jāiet uz mazmeitas gada jubileju, spriedām, ko bērniņam dāvināt? Mans vīrs izdomāja un atrada, ka mēs varētu dāvāt dipdapiņu – skrejritenīti. Man bija drusciņ sajūta, ka viņš tā kā apsteidz notikumus, jo bērniņš tomēr vēl ir ļoti mazs, bet ir tik jauki vectētiņu nekritizēt!

Vīrs pasūtīja ritenīti un arī tādu lenti, lai var dipdapiņu uzkārt sev plecā. Un es jau redzu, kā savās fantāzijās vectēvs ar savu mazmeitu dodas brīvā dabā, nesot skrejritenīti sev uz pleca. Viņš domā, kā viņš mazmeitai palīdzēs un attīstīs, lai viņa ir drosmīga, stipra. Lūk, vectēva joma ir darbības zona, piedzīvojumi! Vecmāmiņai vairāk padodas bērna aprūpe, bet vectētiņam – kaut ko iemācīt bērnam. 

Attiecības ar mazbērnu ir arī ļoti vērtīgas trešajai paaudzei, jo mēs sevi iedvesmojam, redzot perspektīvu, kā bērniņš aug. Mums tas dod enerģiju un jēgu, ka dzīve turpinās. Ir vectētiņi, kas ir sākuši tievēt, lai varētu skriet ar mazbērniem, ir tādi, kas atmetuši pīpēšanu, lai dzīvotu labāk un nekaitētu ar dūmiem savam mazbērnam. Vai tad kaut kas ir par grūtu mazbērna vārdā? Īpaši, ja tiek doti signāli: vecmāmiņ, vectētiņ, jūs mums esat vajadzīgi! Un, ja tu esi kādam vajadzīgs, tad tev ir vitalitāte un prieks dzīvot.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs