Ainas Poišas ieteikumi, kā būt labai vecmāmiņai – 1. daļa

Mūsdienu vecmāmiņas ir pavisam citādas, nekā bija mūsu omītes. Kā viņas jūtas? Ko viņas domā? Un kā mums labāk saprasties? Parasti par paaudžu attiecībām runā no ģimenes jaunās paaudzes skatpunkta, bet šoreiz vārds vecmāmiņai un ģimenes psihoterapeitei AINAI POIŠAI.
Attiecības ģimenē
Iveta Troalika
6. septembris, 2018

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Kamēr bērns ir pavisam mazs zīdainītis, mamma zina, ka viņa pieder tikai bēbītim, un uz gadu, pusotru nesavtīgi savu ego ieliek saldētavā, lai kādu laiku tas paklusē. Bet, kad bērns paaugas, sāk runāt un staigāt, mammas konstatē: «Hm, es pati taču arī vēl esmu uz kājām. Nevaru atdoties tikai bērnam. Es arī vēl kaut ko gribu»! Un skats pagriežas moderno vecmāmiņu un vectētiņu virzienā. Bet kādreiz viņi atbild: «Hei! Man ir arī sava dzīve. Otrā jaunība.»

Mūsdienu vecmāmiņa strādā, ceļo, aizraujas ar hobijiem, varbūt viņai ir romantiskas partnerattiecības, kam jāvelta laiks.

Ir priekšstats, ka vecmāmiņa ir kundzīte, kura to vien dara, kā ada zeķes, kurai ir daudz, daudz laika, tāpēc viņa ir vienmēr pieejama. Un vispār – viņai taču tāpat nav, ko darīt, tāpēc jāpriecājas katru reizi, kad viņas dzīvei tiek piešķirta nozīme, iedodot pieskatīt mazbērnus. Bet mūsdienu vecmāmiņa strādā, ceļo, aizraujas ar hobijiem, varbūt viņai ir romantiskas partnerattiecības, kam jāvelta laiks.

Iespējams, viņa jūtas savus galvenos pienākumus izpildījusi, un tagad vēlas baudīt dzīvi. Un tā jau ir pilnīgi cita ideoloģija… Tad reizēm vidējai paaudzei var šķist: «Kā tad tā? MAN tagad viss dzīvē notiek! MAN ir jābīda karjera, bet bērni jāpieskata. MAN vajag vecmāmiņu, kas man palīdz! Kam viņai hobiji, ja ir mazbērni»? Abas puses var saprast, vai ne?

Nenoliedzami, ka vidējai paaudzei rūpju ir visvairāk – jāapmierina bērnu vajadzības, vienlaikus mēģinot paveikt arī citus uzdevumus, kaut vai nopelnīt naudu. Taču tieši tas arī ir dzīves otrā spirāles loka lielais eksāmens – tikt galā ar šiem pienākumiem, lai dotos tālāk. Protams, vēsturiski lielākoties vecvecāki palīdz saviem bērniem audzināt mazbērnus. Jautājums ir par izpildījumu. Dažkārt vecvecāki ar labiem nodomiem rūpēties un atbrīvot no slodzes par daudz ieiet vidējās paaudzes funkcijās, kas īsti nav viņu uzdevums. Tas nav viņu, bet gan viņu pieaugušo bērnu dzīves eksāmens. Savukārt citreiz vecvecāki ieņem pārāk distancētu pozīciju: «Kad mums bērni bija mazi, paši tikām galā. Arī jūs tiksiet.»

Uz šauras takas

Arī es tagad esmu vecmāmiņa – mana dēla ģimenē aug maza meitiņa. Es ļoti uzmanīgi vēroju un domāju: kā es varu atbalstīt savu vedeklu, vienlaikus atceroties, ka nedrīkstu viņai neko atņemt – viņai vajag pašapliecināties kā sievietei, kā mammai. Arī viņa – reizēm tīši, reizēm netīši – liek man manīt, kur ir šīs robežas.

Es vēlos, lai viņa zina: «Tev ir aizmugure. Ja tev mani vajadzēs, es esmu tepat.» Viņa zina, ka var man zvanīt, un tad mēs norunāsim, kā un kad es varu sniegt atbalstu. Jā, esmu arī lūgusi dēlam un vedeklai rēķināties ar manu laiku un brīdinājusi, ka tā uz hop! var arī nesanākt. Tā ir uzmanīga iešana pa mazu, šauru taciņu: man, vecmāmiņai, sevi noturēt pasīvākā lomā, turpināt dzīvot savu dzīvi, bet neaizmirst mūsu ģimenes saikni. Lai es neatņemu jaunajai mammai kaut ko būtisku no viņas dzīves, bet tajā pašā laikā lai neatstātu nespēkā vai neapmierinātībā, ka viņa jūtas pilnīgi viena un ka viņai jāpaļaujas tikai uz svešiem cilvēkiem.

Tu esi aktuāls, moderns, ja spēj pieņemt sava bērna pozīciju attiecībā uz to, kā viņš audzina savu bērnu, un neapstrīdēt to.

Vecmāmiņas gods ir nopelnīts!

Bērniņš ir prieks visai paplašinātajai ģimenei – patiešām visiem. Bet galvenie aprūpētāji ir vecāki. Vecvecākiem nav tādas atbildības nastas, tāpēc viņiem vairāk paliek tikai prieks par mazulīti.

Bet arī vecmāmiņas loma nenokrīt no debesīm. Lai būtu vecmāmiņa, vispirms es arī biju mamma. Vecmāmiņas, mēs šo godu esam nopelnījušas! Kad man bija negulētas naktis un kreņķi, es biju ļoti priecīga, ja man kāds palīdzēja, tomēr pamatā visa slodze bija uz maniem pleciem, jo diezgan ilgu periodu divdesmit četras stundas diennaktī mamma ir mamma.

Mēs, tagadējās vecmāmiņas, šo eksāmenu savulaik nokārtojām. Un mums gribas, lai to novērtē.

Lai neesmu tikai glābšanas riņķis, kad nevar saaukstējušos bērnu laist dārziņā, bet mammai pašai jāskrien uz darbu. Gribu, lai mani bērni vēlas, lai viņu bērns pavada laiku kopā ar omīti un opīti. Tikai tajā brīdī veidojas spēcīga un veselīga ģimenes saikne.

Audzināšana pa vecam vai pa jaunam?

Tomēr ir otrs grāvis – ja vecvecāki, parasti jau vecmāmiņas, sāk konfliktēt ar saviem pieaugušajiem bērniem par mazbērnu audzināšanu, jo uzskata, ka pieredze sniedz privilēģiju domāt, ka manas zināšanas ir vērtīgākas nekā tavējās. Bet meitas un vedeklas atbild: «Jā, bet zini, tas bija sen, kad tu audzināji bērnus. Tagad uzskati ir mainījušies.»

Tas, kas vecmāmiņai ar šiem vārdiem būtu jāsadzird: jaunā sieviete lūdz atļauju pati pieņemt lēmumus un lai tie netiktu apstrīdēti, jo, ja viņa kļūdīsies, tās būs viņas kļūdas. Mums katram ir tiesības pašam uz savām izvēlēm un arī kļūdām. Te vecmāmiņai vajadzētu apklust un saprast, ka viedokļi bērnu audzināšanas jautājumos atšķiras, bet jaunajai mammai ir jāturas pie viena informācijas avota, lai galvā neiestājas ķīselis.

Bet, ja kāds sāk jaukt un apšaubīt mammas izvēlēto ceļu, tas nedod nekādus labus rezultātus. Visdrīzāk viņa nemainīs viedokli, jūs vienkārši ļoti sastrīdēsieties. Tāpēc labākais, kas var notikt, ja jaunā mamma no vecmāmiņas kā no pieredzējušas sievietes var saņemt vēstījumu: «Jā, rīkojies, kā tu uzskati par pareizu.» Slēptā doma, ko vecmāmiņa var atskaņot sev galvā, bet neizteikt skaļi: «Es tev atļauju pašai kļūdīties.»

Vecvecākiem nav tādas atbildības nastas, tāpēc viņiem vairāk paliek tikai prieks par mazulīti.

Tas ir ļoti būtiski, ka vecmāmiņa ļauj mammai būt tādai, kāda viņa ir, vienlaikus pieņemot, ka arī uzskati laika gaitā mainās. Piemēram, ja tagad pediatrs uzskata citādi nekā kādreiz un saka: «Nedodiet bērnam pienu!», tad man kā omei nav jāpiepūš vaigi un jāoponē: «Es tevi izaudzināju ar pienu! Un viss bija kārtībā»! Tās ir pilnīgi nevajadzīgas diskusijas.

Jaunajai mammai ir pašai jāmēģina, jāeksperimentē un jānonāk pie saviem secinājumiem un atziņām. Šis bērns ir viņas atbildība. Un tas ir jāciena arī tad, kad bērns ir pie vecvecākiem. Iespējams, pie mums mājās ir mazas nobīdes, bet ir audzināšanas konsekvences, kas jāievēro gan mājās, gan pie vecmāmiņas. Piemēram, man uz nedēļas nogali uztic bērnu, un mamma ir paskaidrojusi, ka viņai svarīgi, lai bērns ievēro gulēšanas režīmu, jo tad mājās ir ritms, kurā arī pati sieviete var atgūties.

Ja vecmāmiņa pa brīvdienām visu salaiž dēlī, tas nav godīgi pret jauno mammu. Jo iedabūt bērnu atpakaļ režīmā ir darbs, kas reizēm prasa veselu nedēļu.

Pieņemt bērnu viedokli

Tas ir mans, vecmāmiņas, šīs dzīves eksāmens – pieņemt, ka ir jauni vēji, ko varbūt reizēm es līdz galam nesaprotu, bet tik un tā akceptēju. Atslēgas vārds ir pieņemšana. Tu esi aktuāls, moderns, ja spēj pieņemt sava bērna pozīciju attiecībā uz to, kā viņš audzina savu bērnu, un neapstrīdēt to.

Iekšējā monologā, kad esi viena pati, tu vari atskaņot dajebko, bet jāuzmanās, lai tas neienāk tajā neverbālajā komunikācijā, ko jaunā mamma noteikti sajutīs.

Taču mēdz gadīties, ka vecāku un vecvecāku paaudzes par kaut kādām lietām tomēr nespēj vienoties. Piemēram, vecmāmiņa savus bērnus audzinājusi ar pēršanu un kaktā likšanu un uzskata, ka nekas slikts nenotiks, ja arī pret mazbērnu viņa izturēsies tāpat. Šādā situācijā labāk vienoties, ka mēs nevaram vienoties, un meklēt citu risinājumu. Piemēram, neatstāt bērnu omei pieskatīt, bet tikties tikai visiem kopā, kad vecāki paši redz, kas notiek, un var izlemt, kā bērnu disciplinēt.

Jā, primārā ideja ir saglabāt saikni un sajūtu, ka tev ir ģimene, bet ir jāatceras, ka tu, jaunā mamma, esi centrālā persona, kronis ir tavā galvā. Tā ir tava valstība. Kad es biju vidējā paaudze, es noteicu kārtību un pati atbildēju par sekām. Es gan lēmu, gan uzņēmos atbildību. Tagad tā esi tu. Un tev jābūt pārliecinātai, ka, vienalga, kādas būs sekas, tev nedrīkst būt pārmetumu sev, ka tu neesi bijusi tu pati, bet gājusi kāda pavadā. Lai nav tā, ka, skatoties uz savu bērnu un redzot, ka viņš ir kļuvis agresīvs vai pārlieku bailīgs, saproti, no kurienes tas nāk, un sev pārmet – kāpēc es to nenovērsu?              

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs