Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jekaterinas un Ņikitas kāzas Latvijā bija klusas un nelielas. Tāda bija jaunā pāra vēlēšanās, toties viņi ļoti gribēja doties krāšņā medusmēneša ceļojumā. Vēl līdz kāzām abi jau bija ļoti daudz kopā ceļojuši un pieredzējuši, tāpēc medusmēnesī viņus vairs nevilināja zvilnēšana kaut kur pludmalē zem palmām vai jebkas cits no iepriekš piedzīvotā. Gribējies redzēt ko tiešām iespaidīgu. Ja reiz kāzu ceļojums, tam jābūt pamatīgam un nestandarta!
Pasaule tobrīd vēl neko nezināja par koronavīrusu, un atlika vien vilkt ar pirkstu pa karti un izvēlēties. Sākās plānošana un biļešu meklēšana. Tā abi izlēmuši par labu Argentīnai un Čīlei. «Bija paredzēts, ka būsim arī Argentīnas pašos dienvidos Ušvajas pilsētā, ko dēvē arī par Pasaules galu. Zināju, ka no turienes var doties īsās vienas dienas ekskursijās uz netālajām vientulīgajām salām, kur var redzēt pingvīnus un roņus. Tāds arī bija mūsu sākotnējais plāns – līdz brīdim, kad Jekaterina satika kādu bijušo kolēģi, kas izrādījās nesen atgriezies no Antarktīdas. Viņš bijis tik lielā sajūsmā par savu neseno ceļojumu uz dienvidpolu, ka jaunā pāra ceļojuma plāns sāka iegūt jaunas aprises. Viņi uzzinājuši, ka no tās pašas pilsētas Ušvajas atiet arī lielie kuģi uz Antarktīdu, un tā pamazām ideja par Antarktīdu sāka ieņemt centrālo vietu plānotajā ceļojumā. «Nolēmām – ja reiz lidojam uz Argentīnu un esam Ušvajā, tad jādodas arī uz Antarktīdu!» atceras Jekaterina. «Nospriedām – kad tad vēl braukt divatā tik tālu, ja ne tagad? Gan veselība, gan finansiālās iespējas to atļāva, tāpēc nolēmām: lai siltās zemes un mierīgie galamērķi paliek tiem laikiem, kad jau ceļosim ar bērniem!»
Pāri Dreika šaurumam
Salīdzinot vairāku ceļojumu kompāniju piedāvājumus, par labāko atzīta tā paša kolēģa ieteiktā holandiešu firma.
«Kad bijām nokļuvuši līdz Ušvajai, no turienes devāmies okeānā ar kuģi Ortelius – tas nav klasisks ledlauzis, tomēr spēj lauzt un stumt nelielu ledu.
Gadalaiki Antarktīdā ir otrādi nekā pie mums – novembrī sākas pavasaris. Mūsu ceļojums notika pašā pavasara sākumā, kad tur vēl ir ļoti lieli sniegi. Drīz pēc tam piekrastē sniegs sāk kust, tuvumā parādās vairāk vaļu, jo tiem ir migrācijas sezona, pingvīniem un roņiem ir vairošanās periods, tāpēc šis tiek uzskatīts par ceļošanai interesantāko laiku,» stāsta Jekaterina.
Uz kuģa ceļotājus sagaidījusi kupla kompānija – pavisam simtu piecpadsmit piedzīvojumu meklētāju, kā arī apkalpe un veseli divpadsmit gidi. «Kuģa komforts un kompānija šādā ceļojumā ir ļoti svarīgi, jo šajā sabiedrībā jāpavada diezgan ilgs laiks, kuģis ir arī viesnīca jeb mājas visa ceļojuma garumā. Domājām – ceļotāji būs vairāk četrdesmit un piecdesmitgadnieki, bet izrādījās, ka puse bija ļoti jauni cilvēki vecumā līdz 30 gadiem. Viņi visi ceļoja pa pa vienam, lielākā daļa dzīvoja četrvietīgajās kajītes un vienpadsmit dienu laikā kļuva par lieliem draugiem. Taču grupā bija arī septiņdesmitgadnieki, kas visur aktīvi piedalījās, un viņiem ceļojums ļoti patika,» atceras Jekaterina.
Divas dienas, šķērsojot Dreika šaurumu, visus pamatīgi nomocījusi jūras slimība. Šajā laikā kuģa komanda gādājusi, lai ceļotājiem būtu dažādas izklaides uz kuģa, tostarp arī izglītojošas lekcijas par Antarktīdas dabu un dzīvniekiem, gaidāmajiem drošības pasākumiem un noteikumiem. Visi informēti arī par biodrošību.
«Biodrošība – tas nozīmē, ka nedrīkstam Antarktīdas kontinentu nekādi ietekmēt vai atstāt pēdas.
Uz kuģa visiem lika iztīrīt savas drēbes ar tādu kā putekļsūcēju, lai nekur uz apģērba, piemēram, vīlēs, kabatās, rāvējslēdzējos, nepaliktu nevienas augu sporas vai sīkākās sēkliņas. Kontinentā nedrīkst ievazāt neko svešu, lai Antarktīda paliktu tāda, kāda ir. Mūs brīdināja, ka tūristi, tur būdami, arī neko nedrīkst ēst un neko nedrīkst aiz sevis atstāt. Tam ļoti sekoja līdzi. Katru reizi, pirms izkāpt krastā un doties atpakaļ, zābaki bija jātīra speciālā šķidrumā.»
Reku aisbergs!
«Tā kā šaurumā bija diezgan liela vētra un lieli viļņi, klāji lielākoties bija slēgti. Tie, kurus pārāk nemocīja jūras slimība, varēja iet vērot apkārtni uz kapteiņa tiltiņa. Atceros sēdējām lekcijā, kad kāds pēkšņi iesaucās: reku aisbergs! Visi skrējām skatīties, un tiešām – pie apvāršņa milzīgs pirmais aisbergs! Redzējām arī vaļus – kāds nokliedzas, un mēs jožam skatīties,» atceras ceļotāja. Līdz kādu rītu apsolītā zeme – Antarktīda – bija klāt. «Iepazīšanās ar Antarktīdu bija kaut kas fantastisks! Tas bija neticami skaists skats! Spīdēja spoža saule, apkārt ledāji, aisbergi, un priekšā – kontinents… Nekad, nekad, nekad neko tik skaistu nebiju redzējusi! Pat elpa aizrāvās. Bijām brīdināti, ka var snigt, tāpēc varbūt uzreiz neko nevarēsim pat saskatīt, bet diena bija absolūti skaidra, lieliska, un tas viss bija kaut kas nereāls…
Mēs apmeklējām nelielu teritoriju, ko sauc par Antarktīdas pussalu – tās krasts ir ļoti izrobots, tur ir daudz dažādu līču.
Līdz krastam mūs nogādāja lielās gumijas laivās, un uz kontinenta izkāpām mums iedotajās sniega kurpēs. Bijām jau instruēti, kur drīkst un kur nedrīkst iet no drošības viedokļa un lai netraucētu pingvīnus. Kopumā bijām tur sešas dienas – nakšņojām uz kuģa, un divreiz dienā mūs veda uz krastu – katrreiz uz citu pussalas vietu. Katrai dienai bija ieplānotas savas aktivitātes. Mūs iedalīja grupā, kurai reāli paveicās!»
Nakts sniegā ar pingvīniem
Gaisa temperatūra ceļojuma laikā svārstījusies no mīnus četriem līdz plus diviem grādiem – pavasaris tomēr. Patiesībā Antarktīdā visu izšķir vējš, jo tur pūš pamatīgi.
Taču ar laikapstākļiem ceļotājiem ļoti paveicies – saules bijis tik daudz, ka pat apdedzināti degungali. Izrādās – labs pretiedeguma krēms ceļojumā uz Antarktīdu ir obligāts.
«Mums tik ļoti patika ieklausīties visā, kas notiek šajā neparastajā vietā! Kad sastingsti un ieklausies skaņās, saproti, ka tur nemaz nav kluss. Tu dzirdi visu to wildlife – klaigā albatrosi, vētrasputni, kaijas, pret aisbergiem šļakstās viļņi, švīkst putnu spārni…
Gidi katru dienu rūpējās par daudzveidīgām aktivitātēm. Man ļoti patika izbrauciens ar kajakiem, jūra todien bija kā spogulis, ainavas – pasakainas. Bija arī fotografēšanas nodarbības, kalnos kāpšana. Mūsu grupa sniega kurpēs un sasaistē cits ar citu vienkārši kāpa kalnā, bet daudzi, kuriem bija speciālie zābaki, pieredzējušu gidu pavadībā rāpās pa reālām ledus sienām: cilvēkus piesien, iedod cirvīšus, un – uz augšu! Redzējām milzīgas ledus sienas zilā krāsā! Bilžu gan nav, jo bija tik skaisti, ka nenobildējām.
Un tad nāca visiespaidīgākais ceļojuma brīdis – katrai grupai pa kārtai bija paredzēta viena nakšņošanas reize uz kontinenta teltī. Nakts, tumsa, sniegs un debesis virs Antaktīdas… Tāds piedzīvojums! Diemžēl ne visām grupām bija lemts to pieredzēt, jo reizēm vējš sadzen pie krasta milzīgus ledus gabalus, un tad vienkārši nav iespējams izcelties krastā. Mums paveicās! Gids ieteica gulēt nevis teltī, bet zem klajas debess guļammaisos. Un tā arī darījām. Apmetnes vietā katrs dabūja lāpstu, ar ko pašiem bija jāizrok sniega kluči un jāsakrauj turpat sev apkārt, tā izveidojot ap guļvietām nožogojumu pret vēju. Pēc tam katrs saņēma supersiltu guļammaisu. Bijām tur no astoņiem vakarā līdz pussešiem no rīta, kad mums jau atbrauca pakaļ.
Uz kontinenta nedrīkst lietot pārtiku, un arī ar tualeti tur bija, kā bija, – aiz sniega kluču sieniņas bija nolikts pārnēsājams pods, un visi jau iepriekš bijām pabrīdināti, lai pirms tam pārāk daudz neēdam un nedzeram,» smejas Jekaterina. «Un tā – lielais piedzīvojums varēja sākties! Sāka snigt. Un šis brīdis laikam man visspilgtāk palicis atmiņā. Klusums, tumsa, un tev uz sejas snieg sniegs – tas bija tik forši un nomierinoši… Tajā naktī pa nometni klīda divi pingvīni. Vienā brīdī pat jutu, ka tie staigā pa vidu mūsu abu guļammaisiem, bija pavisam blakus! Mēs viņus iesaucām par kempinga inspektoriem. Tonakt domāju, ka ne acu neaizvēršu, bet aizmigu un ļoti labi gulēju. Neticami, ka esmu to pieredzējusi!»
Advokāti smokingos
Ceļojumā bija tikai daba un dzīvā radība, grupa nav satikusi citus cilvēkus un nav redzējusi gandrīz neko no civilizācijas, tik vien kā pamestu argentīniešu pētnieku bāzi un vietējo pasta nodaļu, kas sezonas pašā sākumā vēl bijusi ciet. Tomēr visi sarakstījuši un atstājuši pastā pastkartes tuviniekiem, un tās vēlāk tiešām sasniegušas adresātus, arī Latvijā.
«Trīs cilvēkus tomēr redzējām – zinātniekus no ukraiņu pētnieciskās stacijas, kas ar laivu atbrauca no sava kuģa un piestāja pie mūsējā. Viņiem bija beigušās cigaretes, un viņi gribēja tās pret kaut ko iemainīt.
Citus cilvēkus nesatikām, jo lielās aktīvās pētnieciskās stacijas ir citās kontinenta vietās.»
Jekaterina un Ņikita izbaudījuši neparastos skatus un sevišķi priecājušies par pingvīniem. Izdevies redzēt trīs sugas – džentū, adeles un zodasiksnas pingvīnus. «Ļoti interesanti bija iemācīties tos atšķirt. Bija noteikta piecu metru distance, lai pingvīni nejustos apdraudēti. Bet viņi tur nevairās no cilvēkiem, uz zemes pingvīni jūtas droši un ir diezgan ziņkārīgi. Viņu ienaidnieki dzīvo jūrā – jūras leopardi un plēsējdelfīni – no tiem gan pingvīni baidās. Viņiem ir savas iecienītās takas jeb, kā mēs smējāmies, highway (ātrgaitas šosejas), pa kurām pingvīni dodas uz jūru, lai ierīkotu ligzdas. Redzam – iet pa šoseju rindā vairāki, nu tad mēs apstājamies, pagaidām un tad turpinām savu ceļu. Man viņi atgādināja advokātus smokingos, kas iet uz darbu, pietrūka vēl tikai portfelīša! Visbiežāk redzējām mazos pingvīnus – tie augumā ir cilvēkam līdz ceļgaliem.»
Visas gaidas pārspētas
«Visas mūsu gaidas par šo ceļojumu tika pārsniegtas par 700–800 procentiem! Protams, cerējām, ka tas būs lielisks, bet nebijām domājuši, ka tik brīnišķīgs! Redzi tos lielos, bezgalīgos sniegus, kalnus, milzīgos aisbergus, skaties un saproti – šis skaistums un varenība vispār nav prātam aptverams!» Brauciens bijis arī pamatīgs interneta detokss. Katram izsniegts vien neliels daudzums satelītinterneta, ar ko pietiek tikai, lai katru otro dienu ģimenei aizrakstītu, ka abi ir dzīvi, pasaulē vējainākajā vietā nav nosaluši un viss labi.
Un vēl – Jekaterina un Ņikita kā pāris sapratuši, ka kopā var tiešām doties jebkur – kaut uz Antarktīdu! «Esam jau tik daudz kam izgājuši cauri pirms kāzām, tāpēc šis brauciens mūsu attiecībām noteikti nebija liels pārbaudījums. Patiesībā tas pat bija salīdzinoši komfortabls ceļojums, mums ir bijuši arī skarbāki! Taču par šo braucienu ir visskaistākās atmiņas. Nekad nebiju iztēlojusies, ka šāds sapnis reiz tiešām varētu piepildīties. Jā, tas bija dārgi un laikietilpīgi, bet paliks atmiņā uz mūžu mūžiem! Mēs noteikti brauktu vēlreiz, ja tas būtu iespējams. Noteikti!»