• Šobrīd

    weather img

    Rīga +24°C

    Viss Tavas ādas skaistumam un veselībai!
    Myskin logo

    Latgales kafijas grauzdētavas īpašnieki Oskars un Jolanta Maculeviči: Tas viss tiešām bija īsts izaicinājums!

    Dzīvesveids
    Tīna Sidoroviča
    Tīna Sidoroviča
    10. decembris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Mārcis Gaujenietis
    «Pašiem sava kafijas grauzdētava Latgalē? Jūs ko – galīgi traki?!» brīnījās daudzi. Taču Oskars un Jolanta Maculeviči bija apņēmušies atgriezties dzimtajā pusē – tad, kad viņiem tur būs, ko darīt. Latgalē, uz kurieni tūristi reiz brauks ne tikai pēc māla podiem vai šmakovkas pudeles, bet arī pēc kafijas.

    Pieturzīmes

    • Ģimenē aug divi bērni – Katrīna Anna (6 gadi) un Gustavs (3 gadi).
    • Kafijas grauzdētavu Kuup izveidoja 2019. gada ziemā. Aicina nebaidīties meklēt dažādu veidu atbalstu, jo iespējas ir gana plašas. Pašiem palīdzēja LIAA Rēzeknes biznesa inkubators, Rēzeknes novada pašvaldība, biedrība Rēzeknes rajona kopienu partnerība, LAD LEADER projekts.
    • Ražo gan maltu kafiju, gan pupiņas. Jaunākā produkta nosaukums – Melnais Ontons.

    Mūsu saruna notiek bijušajā Lendžu katoļu pamatskolā, kas pirms dažiem gadiem slēgta arvien rūkošā skolēnu skaita dēļ. «Es te esmu vietējais,» lepni saka Oskars, kurš Lendžos uzaudzis. «Esmu mācījies šajā skolā, un tagad esmu atgriezies.»

    Cauri nu jau gadiem tā īsti neapdzīvotajiem skolas gaiteņiem tiekam vesti uz Oskara un Jolantas kopdarba jeb, kā viņi paši saka, trešā bērna šūpuli – kafijas grauzdētavas Kuup darba telpu. Pagaidām tā ir pavisam neliela ekskluzīva grauzdētava, kas neaizņem daudzus kvadrātmetrus milzīgos angāros, bet mierīgi ietilpst bijušajā skolas darbnīcā. Toties te ir mājīgi, gaiši un – pats galvenais – smaržo pēc kafijas!

    Hobijs – kafija

    Protams, kafiju dzer daudzi. Un daudz ir arī to, kas tirgo, ražo, maļ un brūvē, taču ne kurš katrs apņēmies kafiju un kafijas dzeršanu padarīt par daļu no Latgales kultūras! Šķiet neticami, un tieši tāpēc Maculeviču ģimenes plāni dažiem sākotnēji šķituši traki. Jāatzīst gan, ka pēdējo divu gadu panākumi un saņemtās balvas – tostarp konkursa Sējējs 2019 veicināšanas balva un Latgales kultūras balva Boņuks – kārtējo reizi apliecina, ka trakajiem pieder pasaule.

    Sākumā kafijas baudīšana bijusi vien Oskara hobijs, tad sekojusi kafijas gudrību apgūšana – meistarklases, mācības. Savulaik Oskars atbalstījis Jolantu, kad viņa, īstenojot savu sapni, studējusi fizioterapiju, bet tagad Jolanta atbalsta vīru. «Atgriezies no savām kafijas mācībām, Oskars paziņoja: es zinu, ar ko mēs tagad nodarbosimies, – grauzdēsim kafiju! Viņš bija tik pārņemts un enerģijas pārpilns, ka nodomāju – laikam kafiju pārdzēries, lai iet un izguļas,» smejas Jolanta.

    Sākumā šo neprātīgo ideju nolēmuši paturēt pie sevis, bet tad pastāstījuši tuvākajiem radiem un saņēmuši labus ieteikumus. Piemēram, to, ka varētu pieteikties Lauku atbalsta dienesta projektu atbalstam. «Nolēmām – vai nu darām to tagad, vai arī nedarīsim nekad,» atceras Jolanta.

    Projekti tapuši pa naktīm, jo pa dienu abiem bija jāiet uz darbu un jāaudzina bērni. Spriedze bijusi liela, un projektu paspējuši iesniegt pēdējā mirklī – vien dažas minūtes pirms iesniegšanas termiņa beigām. «Atskatoties uz tiem pāris gadu senajiem notikumiem, šķiet –laikam tā bija jābūt,» spriež Oskars.

    «Tas bija kaut kāds vājprāts – rakstījām savu pirmo projektu pavisam bez pieredzes.

    Pat papīrs printerim pēkšņi beidzās, bet visi veikali jau bija slēgti, un papīru mums atveda draugs no Carnikavas. Tas viss tiešām bija īsts izaicinājums!» Tajā pašā dienā, kad saņēmuši apstiprinājumu šim projektam, abi savos darbos uzrakstījuši atlūgumus.

    Gatavi lēcienam kopā

    Oskars un Jolanta iepazinās jau vidusskolas laikā, kad rēzekniete Jolanta kopā ar draudzenēm vasarās braukušas atpūsties uz Lendžiem. «Te bija ezers un laivas,» stāsta Jolanta. Ģimeni abi izveidoja Rīgā, kad Jolanta turp bija devusies studēt, bet Oskars, pabeidzis uzņēmējdarbības vadības studijas toreizējā Rēzeknes augstskolā, bija atradis darbu galvaspilsētā.

    «Vispār jau mēs pēc dabas neesam tādi, kam patīk riskēt. Darbs, mājas, bērni – mierīga, paredzama dzīve bija mūsu ikdiena. Līdz pienāca brīdis, kad sapratām – kaut kas jāmaina,» atceras Jolanta. Oskars piebilst: «Bijām noguruši no darba un ikdienas rutīnas.»

    Pēc desmit Rīgā nodzīvotiem gadiem, kad visi galvaspilsētas labumi bija iepazīti, tie vairs nelikās tik vilinoši. Šķita, ka pienācis laiks atgriezties mājās. «Tagad ir sajūta, ka, pārceldamies dzīvot šeit, esam sākuši dzīvot, nevis vienkārši eksistējam rutīnā, kā tas bija Rīgā,» uzskata Jolanta. Un piebilst, ka vieglāk gan nav kļuvis – ir citādi: «Tā ir mūsu pirmā pieredze uzņēmējdarbībā, ir arī darbs naktīs, ja tas nepieciešams, ir arī sāpīgas atziņas. Ir, ko mācīties un apgūt visu mūžu, – jo vairāk interesējies, jo vairāk rodas jautājumu, uz kuriem gribas atrast atbildes.»

    Citādi ir arī tas, ka tagad gan mājas, gan darbs abu ikdienā pārklājas. «Protams, tas ir liels pārbaudījums attiecībām, jo agrāk bijām kopā tikai vakaros pēc darba,» atzīst Jolanta. «Jā, mums ir strīdi, bet, manuprāt, tas ir pilnīgi normāli – reizēm viens ierosina kaut ko mainīt, otrs nepiekrīt, un tas viss, protams, ietekmē kopdzīvi.

    Tam piekrīt arī Oskars: «Jā, pavadot laiku kopā gan mājās, gan darbā, ir grūti. Pat ja tev ir labākā sieva pasaulē!» Vienlaikus gan viņš uzsver, ka uzņēmums no tā tikai iegūst, jo visi jautājumi tiek rūpīgi, reizēm pat pedantiski, aplūkoti no visām pusēm, nevis viens pats vadītājs visu izlemj no sava skatpunkta. «Visus lēmumus pieņemam kopā, uzņēmums mums ir kā trešais bērns. Ļoti niķīgs bērns,» smejas Jolanta. «Cilvēkiem no malas varbūt šķiet, ka mums viss notiek tā viegli un vienkārši, bet tā gluži nav.»

    Līdz detaļām pārdomāts un simbolisks ir Maculeviču uzņēmuma logo: mājiņa simbolizē ģimenes atgriešanos mājās, bet dūraiņa kontūra – siltumu, ko sniedz kafija un Latgale. Vēl ir Laimas slotiņa – dabiskums un patiesums.

    Satikt reālus cilvēkus

    Sarunas laikā gan Oskars, gan Jolanta vairākas reizes uzsver, ka par atgriešanos Latgalē nekad nav šaubījušies. «Mums abiem bija fantastiska bērnība, un gribējām, lai arī bērniem tāda būtu,» stāsta Jolanta. «Vilkme atgriezties Latgalē bija visu laiku,» piekrīt Oskars. «Vienmēr esmu uzskatījis sevi par lauku puiku, tomēr atgriezties gribēju jau ar kādu savu ideju, ko te varētu uzsākt, nevis meklēt algotu darbu.»

    Tajā ziemā, kad Maculeviči no Rīgas pārcēlās uz Rēzekni, vecākajai meitai Katrīnai Annai bija 4 gadi, bet pastarītim Gustavam – gads. «Kad piedzimst bērns, dzīvē iestājas tāda kā pauze – neesi vairs tajā ikdienas skrējienā, ir laiks apstāties un apdomāt, ko darīji līdz šim un ko gribi darīt nākotnē; vai tava dzīve tevi apmierina vai tomēr ne,» saka Jolanta. Un tas, kas šobrīd stipri atšķiras no dzīves galvaspilsētā, viņasprāt, ir enerģiju apmaiņa.

    «Saņemam ļoti daudz vēstuļu, ziņu, atsauksmju par to, cik labu ideju esam īstenojuši, cik forši nosaukumi ir mūsu kafijām, ka ar saviem produktiem uzlabojam cilvēkiem dienu. Tas ļoti uzlādē ar pozitīvu spēku.» Oskars piebilst, ka īpaši uzlādē kontakti dzīvajā ar reāliem cilvēkiem, piemēram, tirdziņos. Un, protams, arī tas, ka te ir tuvie cilvēki: «Rīgā bijām pārsvarā vieni – ģimene pie mums brauca tikai ciemos vai arī paši braucām pie viņiem brīvdienās un vasarā, bet tagad visu laiku esam blakus savējiem.»

    Jāsāk darīt

    Pagaidām dzīve Maculevičiem noris starp Rēzekni un Lendžiem – Rēzeknē viņi dzīvo ziemā, tur arī bērni iet bērnudārzā, bet vasaras pavada Lendžos lauku mājās. «Krasi ir samazinājies pārbraucienos pavadītais laiks, salīdzinot ar to, cik daudz laika pagāja Rīgas sastrēgumos,» uzsver Oskars. «Arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc Rīga nebija mana sapņu pilsēta dzīvošanai.» Jolanta steidz piebilst, ka Latgales ainava aiz loga visos gadalaikos ir kā terapija – viss ir tik skaisti! Miers, klusums, svaigs gaiss.

    «Tagad arī Rīgas draugi izmanto katru iespēju, lai paciemotos pie mums Latgalē.

    Arī mēs paši daudz vairāk nekā Rīgā apmeklējam kultūras pasākumus, īpaši koncertus Latgales vēstniecībā Gors. Viens no iemesliem, protams, ir arī tas, ka te ir, kas pieskata mūsu bērnus, Rīgā tādas iespējas nebija. Uzskatu, ka Rēzeknē pieejams viss tas pats un vēl vairāk nekā Rīgā. Varam arī burgerus un kebabus uzēst,» smejas Oskars. «Te ir arī labi, sakārtoti ceļi. Jautājums tikai – kāpēc mūsu te joprojām ir tik maz?» Oskars domā, ka no pārmaiņām, kas saistās ar atgriešanos dzimtajā pusē, cilvēkus lielākoties attur pieradums. Jo ikdienā, ejot uz darbu, gatavojot vakariņas, skatoties televizoru, plānojot brīvdienas, esi kā vāveres ritenī un vispār nedomā par iespēju izlauzties.

    Apstāties bišķiņ un pārdomāt savu ikdienu – to Oskars iesaka ikvienam: «Ja jūties forši, tad tiešām prieks par tevi – tikai turpini tā, bet ļoti daudziem tomēr stāsts būs citāds. Ja pats neko nemainīsi, maz ticams, ka kaut kas mainīsies. Jāsāk darīt! Protams, no savas pieredzes varam arī teikt, ka ne jau katram jākļūst par uzņēmēju. Riskēt nav viegli, un pieņemt šo lēmumu arī mums bija sarežģīti un biedējoši. Tomēr, nemēģinot neko mainīt, var sanākt tā – ka tik ātrāk to nedēļu nodzīvot, ka tik ātrāk piektdiena… Bet dzīve jau nav tikai divas dienas nedēļā. Ja darbā jūties slikti, tad maini kaut ko, jo ne jau priekšnieks mainīs tavu dzīvi!»

    Lauku burvība

    Kā lauku dzīvi izbauda bērni? Jolanta stāsta: «Kad pavasarī no Rēzeknes atbraucām uz lauku mājām, bērni visu laiku prasīja: ko tagad darīt? Apkārt lauki, pļavas, bet viņi tikai atkārto, ka ir garlaicīgi. Tas turpinājās kādas divas dienas, kamēr viņi no garlaicības izdomāja, ko iesākt. Beigās bija shēma, plāns, kā darboties ar spaiņiem, akmeņiem, cēla un būvēja, ar velosipēdiem brauca. Kad to visu vērojām, sapratām – jā šis ir tas, ko mums vajadzēja. Paši izdomā, ko darīs, un mums nav visu laiku viņi jāizklaidē.»

    Par to, ka bērni laukos atplaukst, pārliecināts arī Oskars: «Te viņiem ir plašums un dabiska vieta, kur būt radošiem.» Abi vecāki priecājas, ka bērni satiekas ar saviem brālēniem un māsīcām, ir, ar ko kopā spēlēties, te viņi ar azartu piedalās lauku norisēs, piemēram, kartupeļu jeb buļbu talkās. Bērni par garlaicību vairs nesūdzas – meita kopā ar mammu dodas stādīt puķes, kamēr puika ar tēti skrūvē moci, un tas, ka drēbes, mute un rokas ir nošmullētas ar eļļu, nav svarīgi.

    «Ir pirts sestdienas tradīcijas, kad visi esam kopā manu vecvecāku mājās Janopolē. Bērni aug tepat, kur savulaik uzaugām mēs, varam teikt, ka savu sapni piepildām.» Oskars un Jolanta pēc garā Rīgas perioda savā ģimenē nerunā latgaliski, tāpēc liels bija pašu un apkārtējo prieks dzirdēt, kā mazais Gustavs skaidrā latgaliešu valodā pēc pirts saka: paļdis par pierti!

    Piederīgi Latgalei

    Labākas dzīves meklējumi daudzas jaunas ģimenes aizved projām no Latvijas, bet Maculeviči stingri nosaka – tas nav par viņiem. «Nē, uz ārzemēm, mēs noteikti nebrauktu, mēs pat ceļojam reti un ikreiz esam laimīgi atgriezties mājās. Pārāk liels kultūršoks!» smejas Jolanta. «Pa Latviju vai tepat pa Latgali man patīk ceļot, bet ne tālāk.»

    «Latgale ir tālu, grūti sasniedzama, bet ar savu odziņu, savu mistēriju un burvību,» tā domā Oskars. «Protams, daba ir skaista, bet galvenais tomēr ir cilvēki.» Viņam piekrīt Jolanta:

    «Ir svarīgi būt kaut kam piederīgam, un mēs esam piederīgi Latgalei, jo šeit ir mūsu cilvēki.

    Kaut arī vecvecāku vairs nav, viņu bērni un bērnubērni joprojām brauc uz dārza darbiem, lai visu paveiktu kopā, kas nu kurā gadalaikā darāms. Man gribētos, lai tas turpinās un arī mani bērni to iemācās. Protams, kad pieaugs, viņi paši izlems – palikt te vai pārcelties uz Rīgu. Taču mēs varam viņiem iedot to apziņu, ka mājās ir forši, ka tur vienmēr var atgriezties. Galvenais – būt laimīgiem, darot to, ko gribas darīt, īstenojot savas idejas.»

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+