Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dienai jānovelk robežas
Kā, strādājot no mājām, nesaplūdināt darbu ar savu brīvo laiku? Kā saglabāt kontroli pār savu darba laiku?
«Bieži dzirdu stāstus, ka cilvēki aizstrādājas līdz vēlai naktij. Īpaši jau pašlaik, kad vakaros arī nekur nav iespējams aiziet, var rasties kārdinājums šo laiku aizpildīt ar darbu, sevišķi cilvēkiem, kuri dzīvo vieni. Savukārt mammas, kurām ir mazi bērni, katru brīdi, kad viņi ir mierīgi vai guļ, izmanto, lai izdarītu nepadarītos darbus. Tā var pilnībā iekrist darba dzīvē, aizmirstot pašiem sevi,» konstatējusi Katrīna Ošleja. Viņa iesaka divus paņēmienus, kā atgūt pašai savu dzīvi.
- Katru rītu izvirzi sev dienas prioritātes! Ne vairāk kā piecas lietas – vissvarīgākās un steidzamākās –, visu pārējo atliekot. Lielais ieguvums būs mierīga sirds, ka svarīgākais izdarīts. Ja nu pēc tam atliek laiks, tad var darīt arī kaut ko citu.
- Triks darba dienas robežu novilkšanai: no rīta glīti saģērbies un izej 15–20 minūšu pastaigā, to pašu atkārto vakarā pēc darba. Tas ir mazs rituāls, kas palīdz iesākt un pabeigt darba dienu, turklāt mobilizē un izrauj no kārdinājuma pavadīt darba dienu pidžamā vai treniņbiksēs.
Ziloni mazos gabaliņos
Ko iesākt, ja, vienai mājās strādājot, visu laiku sanāk aiziet neceļos un prokrastinācijā (svarīgo darbu atlikšanā)?
Prokrastinācija ir stāsts par īstermiņa un ilgtermiņa ieguvumiem. Pētījumi rāda, ka cilvēki labprāt izvēlas nedarīt svarīgo, bet pievērsties sīkām, nebūtiskām lietām, ko var ātri izdarīt, iegūstot mazu balvu –pozitīvas emocijas. Psihe parasti izvēlas šo īstermiņa atalgojumu, lai labi justos tūlīt. Taču ilgtermiņā svarīgie darbi paliek neizdarīti, vakarā plecus spiež emocionāls smagums, un brīvdienās uz sirdsapziņas guļ nepadarīti darbi. Kas palīdz? Arī te ir divas metodes.
- Patīkamā rezultāta vizualizēšana. Iztēlojies mierīgas brīvdienas bez nepadarītu darbu smaguma plecos! Vari arī sev tūlīt apsolīt kādu atalgojumu – kad šo padarīšu, varēšu iziet pastaigāties vai apēst kūciņu.
- Sadalīt ziloni mazākos gabaliņos. Vari sev teikt: es tikai atvēršu to pētījumu un mazliet palasīšu, un, ja man negribēsies, tālāk neko nedarīšu; man negribas vingrot, bet es tikai uzvilkšu sporta tērpu un pasēdēšu uz dīvāna. Iedod sev pirmo soli! Un tad parasti nāk arī nākamais. Nu kā es tā sporta tērpā sēdēšu?
Tu taču nestrādā dzemdību nodaļā
Attālinātās sapulces un attālinātā komunikācija ar klientiem un kolēģiem bieži vien nogurdina daudz vairāk. Kā neizdegt?
«Pētījumi rāda – lai visu darba dienu uzturētu daudzmaz vienmērīgu produktivitāti, katru stundu jāņem 5–7 minūšu pauze,» stāsta Katrīna Ošleja. Taču svarīgi arī izkāpt ārā no tā, kas ir darīts. Iziet no telpas, iziet uz balkona, atvērt logu, izdzert kafiju. Prom no ekrāna! Būtisks ir arī pusdienu pārtraukums – šajā laikā var pastaigāties, pagatavot pusdienas, padzīvoties ar bērniem. Var arī 15 minūtes (bet ne vairāk!) pagulēt, var ieiet dušā. Pēc tam darbi veiksies daudz priecīgāk!
Savukārt ar kolēģiem vērts vienoties, ka sapulcēs ir pauzes. Citādi no tām nebūs jēgas, jo cilvēks labi noturēt uzmanību var tikai aptuveni 45 minūtes, tad vajadzīgs pārtraukums. Tāpat neproduktīvs ir darbs vēlās vakara stundās, jo nogurušām smadzenēm tam pašam uzdevumam jāpatērē trīsreiz vairāk laika.
Vislielākais risks sevi izdedzināt ir perfekcionistiem.
Katrīna Ošleja stāsta, ka kāda viņas kliente atradusi sev labu formulu, lai nestrādātu līdz pārgurumam: «Tad es sev saku: es taču nestrādāju dzemdību nodaļā! To visu var atlikt uz rītdienu!» Šī formula der mums visām, ja vien tiešām nestrādājam dzemdību nodaļā.
Ne viss jādara tieši mammai
Kā visu paspēt skolēnu mammām, kurām no mājām jāpadara gan algotais darbs, gan jāpalīdz bērnam mācībās, gan jāpabaro ģimene?
Patiesībā mammai nemaz tas viss nav jādara – nav vienai jārūpējas par ēdienreizēm un nav jāmācās kopā ar bērnu. Šis laiks ir laba iespēja iemācīt bērniem patstāvību. Ļaut piedzīvot to, ka viņi kaut ko jau var izdarīt paši. Ja bērniem to neļaus, viņi augs par atkarīgiem pieaugušajiem. Arī vienkāršus ēdienus skolas vecuma bērni var pagatavot paši, piemēram, uzsildīt cīsiņus vai izvārīt makaronus. Un paši var arī nomazgāt traukus, iznest atkritumus, salikt drēbes veļasmašīnā. Un nevajag dusmoties, ja bieži vien bērns savu darbiņu neizdara pat pēc trīsreizējas atgādināšanas – bērniem raksturīgi ātri pazaudēt fokusu un aizmirst, tāpēc mammai nākas mazliet pastrādāt par papagaili. Svarīgākais – neatkāpties un saglabāt nosvērtu balss toni!
Un kā ar palīdzību mācībās? «Es arī centos būt perfekta mamma un sēdēt blakus savam bērnam, kad viņš mācījās,» stāsta Katrīna Ošleja. «Bet tad no skolas atnāca vēstule: «Mīļie vecāki, tā mēs nevaram zināt, kāds ir jūsu bērna patiesais zināšanu līmenis un vai viņam vajadzīga mūsu palīdzība.» Tas bija labs signāls – mana palīdzēšana ir lāča pakalpojums. Tas nekas, ka bērnam varbūt būs sliktākas atzīmes, bet skolotājs sapratīs, ka ar viņu jāpastrādā vairāk. Mamma var bērnam parādīt, kur meklēt informāciju, kā plānot laiku, palīdzēt apgūt vēl citas prasmes, bet nevajag sēdēt blakus, citādi viņš pats neiemācās mācīties.»
5 ieteikumi, kā atvieglot ikdienu, strādājot attālināti
1. Jāizveido struktūra jeb dienas ritms. Noteiktā laikā ceļos, noteiktā laikā eju gulēt, noteiktā laikā eju pastaigā! Tas ļauj saglabāt sajūtu, ka viss ir prognozējams. Bet, ja nogurums ir tāds, ka pastaigāties nemaz negribas, vienkārši uzvelc kurpes un mēteli un saki sev: iziešu ārā un tad izlemšu, vai staigāt.
2. Socializēšanās ir vajadzīga! Svarīgi dienas ritmā ieplānot neformālu saskarsmi ar kolēģiem vai draugiem, piemēram, regulāri doties kopīgā pastaigā ar draudzeni.
3. Fiziska izkustēšanās sakārto prātu. Spēcīgas emocijas – dusmas, prieks, bēdas – uzmutuļo limbisko sistēmu smadzeņu centrā, un, kad emocijas iet pa gaisu, vājinās mūsu loģiskā domāšana, atmiņa un uzmanība. Jo spēcīgākas emocijas, jo nekvalitatīvākus lēmumus pieņemam. Galdā uzmests atlūgums, attiecībās pateikts kaut kas lieks – viss, ko vēlāk nožēlojam! Tādos brīžos vajadzīgas fiziskas aktivitātes, tās palīdz līdzsvarot, limbisko sistēmu, tā nomierinās, un loģiskā domāšana un kognitīvās spējas uzlabojas. Vienkārši izej pastaigā vai noskrien krosiņu, pavingro vai desmit reižu pietupsties. Tas palīdzēs arī tad, ja pēc datora izslēgšanas nemāki izslēgties pati un turpini domāt par darbu.
4. Jāmēģina izprast savas emocijas. Tās nedrīkst ignorēt, savas emocijas ir jāpamana un jāpiefiksē – arī tad, ja tās nav nekādas saldās. Katram mēdz uznākt nomāktība, skumjas vai vientulības sajūta. Var jau šīs reālās izjūtas apspiest un visiem stāstīt, cik lieliski jūties, bet neceri, ka izdzēsīsi tās kā ar dzēšgumiju. Vislabāk savas emocijas izpratīsi, ar kādu sarunājoties vai rakstot dienasgrāmatu. Tikai jāatceras, ka nederēs gaušanās par to, cik slikti jūties. Nē, ir jāatrod tāds mazliet distancētā vērotāja tēls: «Jā, es jūtos slikti. Bet ko man šī pieredze māca? Kā vēl es varu uz šo situāciju paskatīties? Ko jaunu varu sevī atklāt?» Vērts iemācīties arī uz sevi skatīties ar zinātkāri.
5. Krāj prieku un pozitīvas emocijas! Prieku vairos arī pavisam bērnišķīgas nodarbes, kas pamodina tevī līksmu iekšējo bērnu. Padauzies ar suni vai kaķi. Uzliec skaļu mūziku un padejo. Nelaid garām nevienu iespēju kārtīgi pasmieties. Pēc grūtas darba dienas sevi apbalvo ar gardumiņu vai citu iepriecinājumu.
Pieredzes stāstiņš
Negribētu atgriezties birojā!
Laura Cīrule jau kopš 2014. gada attālināti strādā programmatūru izstrādes uzņēmumā eazyBI, dvīņu meitiņu (5) mamma:
«Brīdī, kad pieņēmu piedāvājumu strādāt attālināti, man likās, ka pēc laika tas apniks un es atgriezīšos birojā, jo esmu komunikabls cilvēks. Bet neapnika. Esmu sapratusi, ka noteikti jāieplāno laiks, ko pavadīšu kopā ar draugiem, un, kopš strādāju attālināti, man ir vairāk laika viņiem. Arī ar kolēģiem esam sarunājuši, ka ik pa laikam mums ir kopīga pastrādāšana vai sapulces klātienē.
Attālinātais darbs prasa izprast savas vajadzības. Darba devējam ir jāspēj man uzticēties, bet man jāprot plānot savu laiku, jāiemācās sevi vadīt. Kad man vēl nebija dzīvesbiedra un bērnu, bija grūtāk noteikt robežas savam darba laikam, un darbs un mājas dzīve nereti saplūda vienā putrā. Kad piedzima meitiņas un pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma atsāku strādāt, noalgoju aukli un gāju strādāt uz kopstrādes biroju. Kad bērni sāka iet bērnudārzā, viss sakārtojās, un tieši bērni labi palīdz noturēt dienai rāmi.
Cits ritms izveidojās laikā, kad meitiņas pandēmijas dēļ nevarēja iet uz bērnudārzu – visi četri dzīvojām pa mājām, un bērni labi apguva, ko nozīme tas, ka dienā vecāki strādā, bet vakarā būs brīvi. Protams, neatliekamās lietās mēs meitām palīdzējām, bet vispār viņas ļoti daudz darbojas pašas. Un mājās ir izveidojušies stingri noteikumi – kad ir svarīga sapulce vai darbs ar lielu koncentrēšanos, tad durvis tiek aizvērtas. Bērni zina, ka jāpieklauvē un jāsagaida atbilde. Ar dzīvesbiedru darbus esam saplānojuši tā, lai nebūtu ļoti aizņemti abi reizē. Parasti viens no mums rīta pusi paņem brīvāku un iziet ārā ar bērniem, otrs to dara pēcpusdienā.
Ja man piedāvātu atgriezties birojā, es to noteikti nevēlētos, jo man darbam no mājām ir daudz plusu. Tā ir iespēja brīvo laiku netērēt ceļā, pašai būt atbildīgai par savu laiku un vairāk rūpēties par veselību. Mājās pati gatavoju sev un ģimenei veselīgu ēdienu, man ir vairāk iespēju pavingrot, dienas vidū varu iziet ārā paskriet.»
