Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pamanu ziņu soctīklos, ka mūsu pilsētā eglītes visu janvāri izvedīs bez maksas. Urā! Tātad viss, kas man jāizdara, ir maigi jānoņem mantiņas, četras reizes jāizvelk no egles apakšas kaķis un jāiedabū egle maisā, lai ar skujām nepiebirdinu visas kāpnes.
Atšķirībā no citiem gadiem, šoreiz nolemju no egles atvadīties laikus – jau uzreiz pēc Zvaigznes dienas. Kamēr bērni skolā, bet pati klepoju pa māju, noņemu mantiņas un trauslākās ietinu papīra dvielī.
Kaķis izmisīgi mēģina padzerties no egles kājā iestrādātā ūdenstrauka, bet atraujas ar precīzi tēmētu sveci.
Mīļi uzaicinu vīru palīdzēt ar egles nogādāšanu līdz miskastei. Neticami, bet mans ieteikums tiek ņemts vērā, un eglīte dodas prom. Atvados un saku paldies.
Nākamajā rītā egle mani sveicina jau no miskastu apkaimes. Miedzu viņai ar aci.
Pienāk atkritumu izvešanas diena. Miskaste tukša. Egle stāv neaiztikta. Varbūt viņiem ir citas metodes? Varbūt pēc eglēm atbrauc īpašs auto?
Vēl pēc nedēļas egle joprojām nav izkustināta no vietas. Nervi neiztur. Zvanu atkritumu izvedējam. Noklausos dažnedažādus paziņojumus par sarunu ierakstīšanu kvalitātes uzlabošanas nolūkos un veidu, kā šī saruna tiks glabāta un sargāta. Tad atkal man jāizdomā, par kādu tieši jautājumu es zvanu un kurš cipariņš man ir jāspiež. Nolemju, ka šis tomēr ir ar atkritumu savākšanu saistīts jautājums. Spiežu 1.
– Labdien, es gribēju pavaicāt, kāpēc jūs neesat izveduši manu eglīti?
– Bet vai jūs pieteicāt šo pakalpojumu?
– Kādu pakalpojumu?
– Egles izvešanu!
Ha! Izrādās, fakts, ka visā pilsētā pie miskastēm pulcējas eglītes un acīm redzami grib doties projām, vēl neko nenozīmē. Egļu izvešana ir jāpiesaka!
– Labi, tad es piesaku!
– Jūs nevarat pieteikt.
Jūtos kā Alise Aizspogulijā. Ko nozīmē – nevaru? Šī ir brīva valsts! Es maksāju par pakalpojumu. Pat esmu sagaidījusi savu zvana rindu. Un tagad es nevaru? Kāpēc?
– Jūs esat privātpersona?
– Jā!
– Pieteikt izvešanu var tikai apsaimniekotājs! Juridiska persona.
Fenomenāli! Tagad es zvanu uz nākamo numuru. Atkal uzzinu, ka esmu ceļā uz neticami labu apkalpošanu. Tāpēc šo sarunu ierakstīs. (Lūdzu, nointervējiet vienreiz tos nabadziņus, kas klausās šīs sarunas un izstrādā rokasgrāmatas, kā runāt ar histēriķēm, kas grib, lai vienkārši no pagalma aizvāc egli! Lūdzu!) Un sarunu uzglabās metāla bundžā, kas aprakta dārzā. Labi, es dauzos.
– Kā varu palīdzēt?
– Egle.
– Jā?
– Es gribu pieteikt egles izvešanu.
– Adresīte lūdzu? Aha… Un cik jums tur ir to egļu?
– Man! Ir! Viena! Egle!
– Pārliecinieties, vai egle ir bez poda, nav garāka par pusotra metra, nav ietīta plēvē. Izvedīs tikai pliku egli.
Ak Dievs! Tagad man vēl to nabaga eglīti vajag pazemot noģērbjot.
Vakarā stāstu vīram, ka esmu uzbrukusi mūsu eglei vēlreiz. Ar šķērēm. Noraujot maisu. Tas, ka puse skuju tagad ir uz zemes, mani vairs neuztrauc. Noteikti ir jāpiesaka arī skuju izvešana. Citā iestādē. Cerams, ar e-parakstu un īkšķa nospiedumu.
Nākamajā rītā egle joprojām stāv. Apsveram domu to sacirst mazos, mazos gabaliņos un sadedzināt vasarā grilā. Vai arī iznest pa maziem gabaliņiem, katrā miskastē pa ceļam uz darbu ieliekot tikai daļu no egles. Vēlāk neizturu, un atkal zvanu apsaimniekotājam. Man jau ir vienalga, ko viņi ieraksta un kā.
Egles izvešana esot paredzēta piecu dienu laikā. Tai pakaļ braukšot īpaša mašīna. Vai tur joprojām ir viena egle? Vai tā nav podā? Vai tā nav ietīta? Eglei jābūt…
Jūtu, ka izdzirdot vārdu egle, man sāk raustīties acs plakstiņš, paliek sausa mute un nāk virsū nelabums. Sāku nožēlot brīdi, kad vispār nolēmām pirkt eglīti. Katru rītu pamostoties, metos pie loga. Egle stāv kā stāvējusi. Jūtos vainīga viņas priekšā. Nabaga eglīte. Viena, nevienam nevajadzīga. Apraudos. Vīrs neiztur un apsola egli sazāģēt. Un aizvest uz mežu. Un aprakt. Ja tas mani padara mazāk histērisku. Viņš pat sameklē zāģi un maisu. Nākamajā rītā egle ir prom. Un nav pat skuju. Nekā nav.
Rodas sajūta, ka esmu šo visu izdomājusi. Bet mācība man ir laba. Visam mūžam. Nākamgad greznosim egli mežā. Ar āboliem un barības bumbām putniem. Jo egle dzīvoklī ir skaista, bet tie egļu meži ap miskastēm liek domāt, ka esam šausmīgi netaisni pret šiem kociņiem. Vai arī jādibina Negribēto egļu biedrība. Lai var juridiski lūgt to aizvest, kamēr vēl nav sākušas ziedēt hiacintes un narcises.
