• Leonarda Ķestere: sievietei ir jāmāk dzīvot ar vīrieti, bet dažkārt es to neprotu

    Intervijas
    Solvita Velde
    Ieva
    Ieva
    20. janvāris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Liene Pētersone
    Leonardu Ķesteri satikt nav viegli, jo lielāko daļu dzīves viņa pavada darbā. Lai atšķaidītu tā nopietnību, viņa piekrita filmēties pie Andreja Ēķa komēdijā Blēži. «Man joprojām ļoti patīk darboties kā aktrisei, īpaši kino un televīzijā,» viņa saka.

    – Ko tu savā dzīvē nožēlo?
    To, ka man nav vesels pulciņš bērnu. Bērnībā biju izdomājusi, ka gribu četrus, un vajadzēja visu pārējo nolikt malā, lai man būtu, bet es to neizdarīju. Nebija tāda situācija, lai varētu četrus laist pasaulē. Bet tagad varu teikt, ka tas bija nepareizs spriedums un vērtējums – visas situācijas parasti sakārtojas. Tagad man ir viens pats Pauls, kurš mātes uzmanību dabū izciest par visiem.

    – Ko tu teiktu sev 20 gadu vecumā ar tagadējo pieredzi?
    Es teiktu – tev vajag četrus bērnus, vēlāk nožēlosi, ka to neizdarīji.

    – 20 gadu vecā Leonarda tev atbildētu – man ir jāspēlē teātris!
    Jā, tā būtu, un es viņai teiktu to, ko man teica mamma, – aktrise ir jaunības profesija. Un mamma zināja, ko viņa runāja. (Leonardas mamma bija aktrise Astrīda Vecvagare – red.)

    Šodien varu parakstīties zem visa, ko mamma teica, lai arī jaunībā neklausījos.

    – Kas no mammas teiktā tev visvairāk iespiedies atmiņā?
    Mamma runāja par visām dzīves situācijām un visu laiku. Atceros, ka viņa teica, lai nestrīdos, jo es patiešām daudz strīdos. Tagad gan cenšos nestrīdēties un lietoju Ģirta mammas frāzi – nestrīdēsimies, tāpat nav jēgas. Zini, kā gribas strīdēties, kad esi jauns? Filmā Blēži mans vīrs ir Intars Rešetins, un viņš vaicāja, vai es esot savu vīru zāģējusi? Jā, diemžēl. Man toreiz likās, ka zāģēt ir normāli, bet izrādījās, ka nav gan – nedrīkst večus zāģēt.

    – Ko tev nozīmēja Andreja Ēķa piedāvājums filmēties Blēžos? Man joprojām ļoti patīk darboties kā aktrisei, īpaši kino un televīzijā. Es trīs reizes redzēju Andreja Ēķa Svingerus, jo gāju uz filmu atsevišķi ar katru no savām draudzenēm, trešajā reizē sapratu, ka Ēķa filma nemaz neapnīk, tātad – viņš zina, ko dara. Tāpēc, kad Ēķis man piezvanīja un teica, ka jāfilmējas, turklāt jāspēlē Intara Rešetina sieva, bija skaidrs, ka tiešām ir jāfilmējas. (Smejas.)

    Jautāju Andrejam, vai viņš vispār saprot, kāds tas ir kompliments, ņemot vērā, ka iepriekšējā filmēšanās reizē – LNT seriālā Mīli mani mūžam – es spēlēju Rešetina māti. (Smejas.) 

    Ēķis ieteica paskatīties izcilo krievu aktrisi Nonnu Mordjukovu. Uzdevums bija skaidrs. Man filmā ir jādara trakas lietas, piemēram, nekad dzīvē nevienu nebiju situsi tā, kā situ savu filmas vīru.

    Man ļoti patīk komēdijas, jo tas ir izaicinājums, tāpēc ka latviešiem to nav pārāk daudz. Bet pie tā jāstrādā, jo mums ir cilvēki, kuriem šis žanrs padodas, piemēram, Jānis Skutelis.

    – Vai tu saki, ka latviešiem ir švaki ar humoru?
    Tu labāk pajautā, kā latviešiem ir ar seksu! Kad trešoreiz skatījos Svingerus, vēroju skatītājus un redzēju tās sarkanās, nosvīdušās sejas, viņi skatījās caur pirkstiem, jo tas, kas notiek Svingeros, dažbrīd viņiem bija par traku. Latvieša cilvēks principā ir tāds nevainīgs.

    – Esi teikusi, ka pieaugusi sieviete daudz analizē sevi un citus. Ko par sevi pēdējā laikā esi sapratusi?
    To, ka nevajag daudz analizēt, ir vienkārši jādzīvo. Nedrīkst salīdzināties ar citiem cilvēkiem, apkārt ir tik daudz nelaimju. Tāpēc jābūt laimīgai, ka dzīve piespēlē patiesus, īpašus, sirsnīgus un piesātinātus mirkļus un ka vispār varu dzīvot, turklāt dzīvot forši.

    Redzi, tie īsie brīži, kuriem darba skrējienā pieslēdzos – savstarpējās sarunas, būšana kopā ar cilvēkiem, saviļņojošs koncerts, laba teātra izrāde, glezna, gaismēnas, saulriets, ceriņu smarža –, izjauc rutīnu. Bet ir jautājums – tu šos mirkļus ķer pilnībā vai tomēr daļēji ignorē. Man izdodas tos noķert. Jā, mazliet ir jāpapūlas, bet pēc tam ir patīkami par tiem parunāt ar savējiem.

    – Ja tev būtu iespēja ar kādu cilvēku samainīties dzīvēm, paņemot no viņa visu labo un arī slikto, tu to darītu?
    Ar šodienas cilvēkiem man nebūtu pilnīgi nekādas intereses mainīties, bet varētu ar kādu vēsturisku personību, piemēram, Leonardo da Vinči, kurš nēsāja manu vārdu. Viņš visu ir izgudrojis, nekas pēc viņa pasaulē vairs nebija jāizgudro, tikai tehnoloģijas jāpielāgo. Ar vēl kādu? Ar Mariju Stjuarti es negribētu mainīties, jo viņai galvu nocirta. Varbūt ar Anglijas karalieni Elizabeti I? Bet viņa gan laikam nebija īpaši laimīga, lai gan – ko mēs zinām? Viņai tāpat bija dažādas izklaides.

    – Vai, atceroties to laiku, kad pazaudēji ģimeni, tev nav skumju par…
    Man jau sen ne par ko nav skumju. Kopš šķiršanās ir pagājis vienpa­dsmit gadu.

    Saproti, sievietei ir jāmāk ar vīrieti dzīvot, es dažkārt to neprotu. Tam ir jābūt šūpulī ieliktam, un abiem jābūt vēlmei dzīvot kopā, jāgrib veidot ģimeni. Bet, ja katram ir savas vēlmes, tad ģimenes esamība aizēnojas.

    Man nepiemita prasme dzīvot ar Ģirtu, kurš gribēja daudz ko sasniegt aktiera profesijā, bet es gribēju, lai viņš vairāk piedalās ģimenes un mājas dzīvē.

    To, ka Ģirts sevi vairāk velta profesijai nekā ģimenei, man mēģināja ieskaidrot arī Ģirta mamma, teikdama, lai necīnos ar pastāvošo kārtību. Domāju, ka nevienam pārim nav viegli, dzīvot attiecībās var iemācīties, tikai esot attiecībās.

    Cilvēki, kas iet uz dažādiem pirmslaulību kursiem, nebūs zaudētāji, drīzāk – ieguvēji, jo dzimumi ir tik atšķirīgi. Es vispār domāju, ka vīrietis nekad nevarēs pilnībā izprast sievieti, un otrādi. Turklāt paskaties, kā tagad tiek audzinātas jaunās meitenes! Viņas netiek audzinātas ģimenes dzīvei, bet gan iegūt vēl vienu maģistra grādu. Un ko tālāk darīsi ar diviem maģistriem? Daudz pelnīsi, darbā kļūsi par lielu priekšnieci, un tev būs jābūt priekšniecei visu diennakti. Pa kuru laiku tāda sieviete būs laba sieva, mīļākā, māte?

    Interesanti, ka cilvēki grib apvienot divas tik pretējas lietas – daudz sasniegt un kopā būt laimīgi. Tas ir šīsdienas izaicinājums, un tāpēc daudzi jūtas ļoti vientuļi.

    – Kādas tagad ir tavas attiecības ar Ģirtu?
    Šķiroties bija daudz pārdzīvojumu, bet tie ir aizgājuši. Tagad katrs esam izdarījuši savus secinājumus un esam ļoti labi draugi. Dzīve parādījusi, kas ir vērtīgs. Ir jābūt dažādiem sarežģījumiem, lai to ieraudzītu. Beigu beigās svarīgas ir tikai cilvēciskās attiecības. Ja visa tā rezultātā mēs šobrīd mierīgi varam plānot, kā iesim uz koncertiem, svinēsim Jāņus un citus svētkus, tad viss ir kārtībā.

    Mūs – dēlu Paulu, Ģirtu un mani – cieši apvienoja Ģirta mammas slimība un aiziešana. Emocionāli joprojām esam ģimene, un cits bez cita nevaram iztikt. Mēs dzīvojam katrs savā mājā, bet esam ģimene.

    Par ģimeni mūs padara kopīga identitāte, vēsture, pieredze un uzskati, turklāt mums kopā ir interesanti.

    Vispirms aizgāja mana, pēc tam Ģirta mamma. Mēs tik ļoti priecājamies, ka mums ir mans tētis Māris. Brīdī, kad zaudē mammu, saproti, ka vairs nav neviena, kas tevi varētu uzklausīt, kam varētu pasūdzēties par grūtībām. Bērniem jau to nevar stāstīt, vēl mazāk savas grūtības vajadzētu uzlikt draugiem. Kad mana mamma aizgāja, es vēl varēju ar Ģirta mammu aprunāties un izkratīt sirdi. Tāpēc saku – kamēr vecāki vēl ir dzīvi, jāpavada laiks kopā ar viņiem.

    Diemžēl tie skaistie stāsti par sen aizgājušajiem tuviniekiem un senajiem laikiem, kurus stāstīja mana un Ģirta mamma, nav pierakstīti un dokumentēti, kaut bija iespēja. Latvijas valsts simtgades kontekstā ģimenēs šādi stāsti tiek cilāti, rodas daudz jautājumu. Ja stāsti nav piefiksēti, rodas tukšuma sajūta, un šis tukšums ir jāpiepilda, tāpēc brīvajā laikā mēs sapulcējamies kopā gan šaurākā, gan plašākā ģimenes lokā un svinam dzimšanas un vārda dienas, dažādas piemiņas dienas. Piemēram, 11. maijā, kad manai mammai ir dzimšanas diena, visus darbus atliekam, kopā ejam uz kapiem un vakarā svinam viņas dzimšanas dienu.

    Mēs ļoti piestrādājam pie tā, lai mūsu ģimenē būtu svinības un mēs būtu kopā.

    Dzimtas apziņa ir bezgala svarīga. Ja to nonivelē vai tā nepiemīt, tad tu netiec arī pie valsts apziņas.

    Man ir stingra pārliecība, ka viss sākas ar kopā sanākšanu, galda kultūru, sarunām, ar palīdzēšu otram. Doma par Baltā galdauta svētkiem, ko tagad atzīmējam 4. maijā, tika noformulēta manos laukos zem ozola. Es par baltajiem galdautiem runāju jau gadiem, jo man pašai ir daudz
    izšūtu baltu galdautu, trauku, ko esmu mantojusi, un citiem savā snobiskajā manierē mēģinu iestāstīt, ka ēst pie skaisti klāta galda ir pats par sevi saprotams, bet viņi manī skatās kā brīnumā. Es tam pievēršu lielu uzmanību, ēdienu un dzērienus gatavoju pēc receptēm.

    Arī mans dēls Pauls tā dara, viņiem ar Ģirta brāli pavāru guru ir Iļja Lāzersons – viņi pēta šī šefa receptes un gatavo pēc tām. Mūsu ģimenē vairāk tiek runāts par ēst gatavošanu nekā par politiku. Un man ir liels prieks, ka Pauls ir izteikti ģimenisks, viņš pulcina kopā radus, neignorē ģimenes saietus, vienmēr cenšas būt klāt. Viņam ar Ģirtu ir ļoti labs kontakts, un tas ir pareizi, jo večiem jābūt kopā, viņiem ir savas lietas.

    – Kādas tev ir attiecības ar Paulu?
    Ļoti labas. Viņš ir kārtīgs, foršs, atbalstošs dēls. Brauc uz laukiem, uzrok man dārzu, cērt kokus. Savukārt es cenšos viņam neuzbāzties. Tas mātēm ir jāiemācās – nekrist uz nerviem un neuzbāzties saviem pieaugušajiem bērniem. Mātei jāzina sava vieta, jāturas rāmjos. To, protams, ir viegli pateikt, bet grūti izdarīt. (Smejas.)

    Pauls ir izaudzis par foršu vīrieti, un varu teikt, ka tagad gaidu mazbērnus. Es tiešām būtu priecīga par mazbērniem, manī vēl ir daudz enerģijas.

    – No kā tev ir bail?
    Nezinu, vai tās ir bailes, bet mani mūsdienu medicīnā biedē tas, ka cilvēku mākslīgi uztur pie dzīvības ar jauno tehnoloģiju un medikamentu palīdzību. Ja cilvēkam pienācis laiks mirt, ir jāmirst. Es to saku attiecībā uz sevi, citi lai dara, kā grib.

    Es gribētu sakārtot par sevi šo jautājumu juridiski tā, lai tādā situācijā vadiņi tiktu izrauti.

    Ārsti taču uzreiz var pateikt – būs vai nebūs dzīvotājs. Protams, brīnumi notiek, bet tie var notikt noteiktos apstākļos, nav pārliecības, ka cilvēkam ir jēga eksistēt, kad eksistencei nav pamatojuma.

    – Tev no nāves ir bail?
    Ar to ir ļoti grūti sadzīvot, īpaši tad, kad mammas aiziet. Visi jau grib aiziet viegli – čiks, un viss. Zini, ko manā izpildījumā nozīmē bailes no nāves? Kad lidoju pāri tādai zonai, kur notiek kara mācības, es dubultā apdrošinājos ar mērķi, lai palicējiem dubultā izmaksā mirstamo naudu. Komerciāli uz to skatos. (Smejas.) Man patīk melnais humors – par tādiem jautājumiem ir jājoko.

    Rietumu sabiedrība nelabprāt draudzējas ar nāvi kā faktu, bet tā ir neizbēgama, tikpat neizbēgama kā piedzimšana. Un, zini, nekad jau nevar zināt, kam ir labāk – tam, kurš nomirst, vai tam, kurš dzīvo un turpina rauties.

    – Kas tev sagādā vislielāko prieku?
    Aizrautība un aizrautīgi cilvēki, kuriem ir potenciāls ieraudzīt vairāk, nekā ir redzams. Tādu cilvēku ir diezgan daudz, es regulāri ar tādiem sastopos, jo – tāds tādu satiek. 

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē