Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Mēs tiekamies grāmatām pilnā istabiņā Čaka ielā – tas ir Ievas patvērums viņas Latvijas dzīvē. Sākoties gada vistumšākajam laikam, viņa devusies atpakaļ savā otrā – Amerikas – dzīvē. Ieva pirms 82 gadiem piedzima Piebalgā, bet liktenis viņu aizsvieda uz ASV un Saūda Arābiju. Aizraušanās ar dainām sākās ar to, ka nopietni saslima viņas vīrs, no Saūda Arābijas bija jāatgriežas Amerikā, un Ieva kļuva par vienīgo pelnītāju ģimenē.
«Arheologi ir sajūsmā, kad atrod senu kultūru atkritumu izgāztuves, vecu poda šķembu vai zobu. Bet mūsu senči paši runā ar mums! Kā tautasdziesmā: Bērza sieksta sapuvusi,/ Tāsis vien palikušas,/ Visam zust, visam mirt,/ Vārdiņam te palikt. Te mums ir palikuši tie vārdiņi!» par dainām teic Ieva. «Tā ir pavisam cita pasaule, jo tur valda mīļums. Un mīļums ļāva izdzīvot tos ilgos gadus.»
Pirmā Ievas tulkoto dainu grāmata Dainas – Wit and Wisdom of Ancient Latvian Poetry izdota pat divreiz un vēl nopērkama gan Latvijā, gan ASV. Otrā daļa pašlaik tiek rediģēta, un Ieva sākusi darbu pie trešās.Tikko iznākusi arī Latvijas latviešiem domāta grāmata Celmus laida mākoņos. Ar mazliet citādu, Ievas skatījumu un skaidrojumiem par mūsu seno poēziju.
Smalkākā ētika
«Dainām jāstāv blakus pasaules labākajai literatūrai. Tās ir tik vērtīgas, tajās ir tik augsta ētika. Bībelē teikts – tev nebūs nokaut –, bet bauslībā nav nekā par to, ka nevarētu sist, mocīt, pazemot, pārdot verdzībā… Latviešu dainas saka: nemin mazu kājiņām! Ja visi to ievērotu – nemītu to mazo kājiņām –, cik laba būtu pasaule!
Bauslība aizliedz zagt un iekārot cita mantu. Latviešu dainas saka: Sāpēt sāp man galviņa,/ Ko tā sāp, ko nesāp?/ Sāp, no otra gribēdams,/ Sāp, otram nedodams. Ja tu nedalīsies un rausīsi tikai sev, tev pašam būs grūti.
Kā latvieši prata izdzīvot? Mēs vienmēr citējam vienu un to pašu dainu: liku bēdu zem akmeņa. Māra Zālīte jau saka: visi akmeņi ir aizņemti, vairs nav neviena brīva akmeņa, kur tās bēdas likt. Bet dainās psiholoģija ir tik smalka, tur ir tas, ko šodien sauc par neirolingvistisko programmēšanu: Jauns es biju, stiprs es biju,/ Es varēju lielīties./ Kuru celmu kustināju,/ Saknes lūza brākšķēdamas. Puisis runā par to, ko viņš ir sasniedzis, un tas viņam dod spēku.
Vai cita daina: Pelēkais akmentiņ,/ Nāc ar mani spēlēties./ Es ar tevi saspēlēšu/ Pūru rudzu rijiņā. Tas ir par smago dzirnakmeni. Kad malējiņa to pasaka tā viegli, arī ķermenis saprot, ka nav tik traki. Cik gudra ir senču psiholoģija!»
Kā Ieva, Amerikā augusi latviete, nonāca dainu pasaulē?
«Kad biju nopelnījusi trīs grādus universitātēs, iepazinusies ar pasaules literatūras klasiku un Bībeli, sapratu, ka dainām jāstāv tam blakus. Bet angliski to nav! Gaidīju, kad kāds brīnišķīgs dzejnieks to izdarīs, bet bija tikai tādi tulkojumi, kas atstāstīja saturu. Tur nebija ritma, nebija gaisotnes, nebija tā mīļuma. Kā beigti kaķi. Ūsas ir, kažoks ir, jaukuma – nekāda.
Tā kā neviens to nedarīja, es domāju – tad man tas jādara pašai!
Izrādās, ir pat pieņēmums, ka dainas nevar tulkot – neesot iespējams lietot latviešu ritmu. Es to esmu izdarījusi – lietoju latviešu daktilu un trohaju. Tas ir kā no vijoles pārrakstīt flautai.
Ilgi mēģināju, un pēc gadiem viens no maniem beigtajiem kaķiem atdzīvojās – izdevās skaisti pārtulkot tautasdziesmu Saulīt’ tecēj’ tecēdama. Dieviņš apžēlojās par mani un iedeva to burvju atslēdziņu. Cilvēki tulkojot skatās uz vārdiem, bet jāsaredz doma un gaisotne, atrodot, kā to visu kopumā pateikt angliski. Mēs sakām saulīte, es atradu – sweetest sun. Angliski tikai šķidrumi un valoda tek, tad es atradu – iet uz vakaru, drīz norietēs. Process ir tāds – vienu dainu uzrakstu angliski, tad tā kādu laiku gaida, pēc tam lasu un sescinu: tas ir briesmīgi! Tad kaut ko izdaru un atkal lieku tai pasēdēt. Man rediģē kāda amerikāņu dzejniece, un viņa par dainām teica: tās ir kā vecmāmiņas apskāviens!»
Tautas psihoterapija
«Jo dziļāk es dainās rokos, jo vairāk noslēpumu atklājas. Brīvvalsts laika dainu pētnieks Brastiņš rakstīja, ka latviešiem ir desmit tikumu, un viens no tiem ir jautra prāta tikums. Sākumā to nesapratu. Bet tad apjautu, ka tieši šis tikums devis optimismu un palīdzējis izdzīvot. Dainās ir brīnišķīgs humors! Kad izvēlos dainas, skatos uz vienu tēmu no dažādām pusēm. Mums ir daudz par darba tikumu – bet tad pavīd pilnīgi pretējas: Es par pūru nebēdāju,/ Pati resna barojos./ Kad tautiņas aizvedīs,/ Atpakaļ nevedīs.
Un tā atjautība: Sveša māte mani rāja:/ Ej ellē, ej purā!/ Ej pa priekšu, sveša māte,/ Es to ceļu nezināju. Dziesmu karu dziesmas ir brīnišķīgas: Šīs sētiņas meitiņām/ Dvieļus aust nevajag,/ Zirneklīši noauduši/gar visām sieniņām.
Un izteiksmes līdzekļi: Dūmi kūp, dūmi kūp/ Bieza sila vidiņā./ Bāliņš līda līdumiņu,/ celmus laida mākoņos. Burtiski mēs to saprotam. Bet pārnestā nozīmē – visu nevajadzīgo laid gaisā, projām! Dusmas, naidu, apvainojumu, ļaunas domas! Kāpēc stiept līdzi to smagumu, kas nosūc spēkus?
Nebija ritma, gaisotnes, tā mīļuma. Kā beigti kaķi. Ūsas ir, kažoks ir, jaukuma – nekāda.
Un kas ir pūra locīšana? Visi zina, ko tas nozīmē burtiski. Bet pārnestā nozīmē tā ir gatavība dzīvei. Tas nozīmē, ka meitene iemācījusies visus tos rokdarbus, un dāvanas, ko viņa dāvināja, bija vizītkartes – re, ko es protu! Ko vajag tagad? Izglītību!
Pat pavisam konkrēti padomi: Kad rakstiņa nemācēju,/ Paskatos paraugā./ Kad dzīvot nemācēju,/ Paskatos ļautiņos. Nevis uzmest aci un darīt tāpat – bet skatīties, kuri ir veiksminieki, kāpēc viņi ir veiksminieki? Tu gribi būt alkoholiķis, vai gribi būt veiksminieks? Tas, ko šodien māca psihoterapeiti un psihologi, ir ielikts dainās. Latvieši to zināja.
«Apprecēju ungāru»
Ievas pašas dzīvesstāsts sākas Piebalgā, kur tētis strādāja par valsts ierēdni un konsultēja saimniekus par to, kā audzēt pienīgas tīrasiņu Latvijas brūnās govis. Visu ar kājām gaisā sagrieza karš. Baigo gadu viņi pārdzīvoja, bet 1943. gadā Ievas tēvs, bijušais brīvības cīņu dalībnieks un aizsargs, saprata, ka jābēg. Sievu un meitiņu viņš bija aizsūtījis tālāk no frontes, bet abi ar piecpadsmitgadīgo dēlu Ivaru bija palikuši Piebalgā strādāt. Viņiem bijusi norunāta satikšanās, lai sameklētu ģimenes sievietes. «Taču krievi nogrieza brālim ceļu, tēvs nogaidīja 24 stundas, un vajadzēja izšķirties – iet atpakaļ pie dēla un palikt pie krieviem vai nākt pie mums. Viņš saprata, ka dēlam nevarēs palīdzēt. Un tā mēs pazaudējām manu brāli,» stāsta Ieva.
Taču iznāca tā, ka Liepājā ģimene kāpa kuģī un devās uz Vāciju. Neviens nedomāja, ka bēgļu gaitas būs ilgas. Bēgļu nometnē Ieva sāka iet skolā. Tad ceļš aizveda uz Ameriku, uz Klīvlendu, kur tēvs sāka strādāt piena piegādē, bet māte – ķīmiskajā tīrītavā. Ieva universitātē ieguva divus augstākās izglītības grādus: arhitektūrā – lai radītu kaut ko skaistu – un vācu valodā.
«Klīvlendā apprecējos ar ungāru no Ungārijas un ieguvu uzvārdu, ko ungāriski raksta – Szentivanyi. Arī mana vīra Teodora ģimene bija kara bēgļi. Sakritība – viņi izbrauca no Drēzdenes ar pēdējo vilcienu pirms bombardēšanas, bet mēs tobrīd atradāmies tik tuvu Drēzdenei, ka varējām redzēt degšanas atblāzmu debesīs.»
Teodors bija inženieris ar ne pārāk lielu algu, bērni mazi, Ieva strādāt nevarēja, un tad vīrs saņēma labu darba piedāvājumu Saūda Arābijā, un ģimene pārcēlās. «Man tur ļoti patika. Pirmkārt, vienmēr saule. Otrkārt, mums bija nauda. Varējām dzīvot kā turīgi cilvēki, ceļot, pieņemt mājkalpotāju. Vēlāk vecākajai meitai nopirkām zirgu, jo viņai patika jāt, bet jaunākajai meitai – mazu zēģeļlaiviņu. Nodzīvojām tur 18 gadu. Bija liela, skaista māja, laba dzīve, draugi… Bet pēkšņi viss beidzās,» atceras Ieva. Teodors saslima un vairs nevarēja darīt savu darbu. Viņam bija tikai 57 gadi. Nācās atgriezties Amerikā.
«Ārsti domāja, ka viņam ir depresija, gaidījām, kad pāries. Tikai pēc diviem gadiem atklāja, ka tā ir Alcheimera slimība.
Atgriešanās bija šausmīga. Jau pirms tam ievēroja, ka viņš kļuvis cits cilvēks. Tāds garlaicīgs – tādu vīru es taču neapprecēju! Personība bija sākusi izzust – it kā ir, tomēr nav tas pats cilvēks, nav domu, kļūst arvien blāvāks. Mēs kaut ko pārrunājam, bet viņš izdara pilnīgi pretēji. Es dusmojos, bet viņš, izrādās, visu aizmirsis. Tas bija smags laiks.»
Kad ģimene atgriezās ASV, bija daudz izdevumu, bet Ieva – vienīgā pelnītāja. «Ar steigu bija jāmeklē darbs. Bija naftas krīze, darba arhitektūrā nebija. Atkal sāku studēt un ieguvu grādu lingvistikā, lai varētu strādāt par pasniedzēju. Mācīju angļu valodu ārzemniekiem. Bērni bija pieauguši – Marika jau savā dzīvē, Andra sāka studijas. Kristaps vēl mācījās skolā. Un Klīvlendā man bija veci, trausli vecāki, par tiem arī jārūpējas,» stāsta Ieva.
Viņas Teodors lēnām dzisa. «Desmit gadu viņu kopu, neaizsūtīju uz slimnīcu. Taču jau daudzus gadus viņš vairs nebija viņš. Bet, kad vīrs nomira, man bija milzīgas bēdas. Nevaru pateikt, par ko, jo viņš taču jau sen vairs nebija dzīvotājs, tikai bija skrandas no agrākā Teodora. Nezinu, vai bēdas bija par neizdzīvoto dzīvi vai par to, ka jau biju par vecu, lai apprecētos vēlreiz.»
Bet kas no tām skumjām izcēla? «Vienkārši ar laiku viss izbalē – bēdas, prieki.»
Stunda valodai!
Ievas bērni audzināti latviski. «Saūda Arābijā amerikāņu bērniem skola bija tikai līdz devītajai klasei. Tad es savus bērnus aizsūtīju uz Minsteres Latviešu ģimnāziju. Bet pirms tam bija puņķu un asaru periods, jo vajadzēja iemācīt latviešu valodu. Viņi negribēja, jo apkārt neviens nerunāja. Biju tur vienīgā latviete. Tad izdomājām, ka katru dienu, izņemot dzimšanas dienas un Ziemassvētkus, stundu kopā strādājam ar valodu. Neejam pie telefona, durvis viesiem neatveram. Nežēlīgs režīms.
Saūda Arābijā man ļoti patika. Vienmēr saule. Un mums bija nauda, varējām dzīvot kā turīgi cilvēki.
Bet visi mani bērni ir mācījušies Minsterē. Meita Andra Berkolda ir rakstniece, latviski raksta lugas un tās iestudē – Dziesmu svētkos viņa veidoja režiju dziesmu spēlei Lolitas brīnumputns. Andra arī rediģē manas grāmatas. Otra meita Marika Sentivani ir talantīga dekorāciju māksliniece, tikai tagad to vairs nedara, jo krāsu garaiņi ir pārāk kaitīgi veselībai.» Vienīgi dēls Kristaps jau 20 gadu turas nomaļus no ģimenes un latviskās sabiedrības – tā vēlējās viņa draudzene.
Ungāru valodu bērni neiemācījās, jo tēvs vakaros bija pārāk noguris un negribēja cīnīties, bet sarunāties ar bērniem. Tāpēc arī ģimenes valoda bija angļu.
Andra apprecēja Amerikas latvieti, un visi trīs mazbērni ir bijuši Latvijā un beiguši Garezera vasaras vidusskolu. Vai Ieva pati jaunībā nemeklēja latviešu puisi? «Es biju ļoti iemīlējusies Teodorā! Un starp latviešu puišiem Klīvlendā nebija neviena, kas man tā patiktu. Kad Andra auga, viņa gan teica, ka precēs latvieti. Atbildēju: neprecēsi, jo tu nevienu latvieti nepazīsti! Tad viņa jutās kā ar aukstu ūdeni aplieta. Andra sāka braukāt uz latviešu centriem un tā iepazinās ar savu vīru operdziedātāju Paulu Berkoldu, kurš dzimis Sietlā.»
Pazudušais brālis
Pirmās ziņas par brāli Ivaru ģimene saņēma tikai pēc Staļina nāves. Sākumā vecāki caur kādu angļu virsnieku nosūtīja ziņu radiniecei uz laukiem un no viņas uzzināja, ka Ivars ir dzīvs. Pēc tam atnāca brāļa vēstule. Taču satikties nebija lemts, jo drīz Ivars nositās ar motociklu – uz ceļa bija atstāts traktors ar nenolaistiem arkla lemešiem.
«Dzīve brālim bija diezgan smaga. Vispirms viņš nonāca jauniešu komandā, kam vajadzēja lasīt mīnas no laukiem. Mātes tante viņu pieņēma pie sevis un sūtīja skolā. Bet pēc armijas brālis aizbrauca strādāt uz raktuvēm, lai sapelnītu naudu. Atgriezās, apprecējās, viņiem bija deviņus mēnešus vecs puisītis, un tad notika nelaime,» stāsta Ieva. Arī brāļa dēls jau aizgājis mūžībā, taču viņam ir pieci bērni, Ievas tuvākie radi Latvijā.
Tēvs saprata, ka dēlam nevarēs palīdzēt. Un tā mēs pazaudējām manu brāli.
Ievas tēvs uz Latviju neatbrauca, šķita pārāk smagi redzēt izpostīto dzimteni. Māte ilgi šaubījās, tomēr atbrauca pat divreiz. «Mana māte nodzīvoja 88 gadus, tēvs – 91. Un māte aizgāja tikai tāpēc, ka tēvs bija miris. Viņa negribēja vairs dzīvot. Pārstāja ēst, un viss.»
Jauna dzīve
Ar dainām un Latviju Ievai sākās jauns dzīves posms. «Pirmo reizi Latvijā nonācu astoņdesmito gadu vidū, te viss bija ļoti pelēks un bēdīgs. Vienīgais gaišums – ka radiem varēja kaut ko atvest, viņi par to priecājās. Tagad neko nav vērts vest, jo viss jau pašiem ir! Bet tas ir labi,» Ieva smaida savu gaišo smaidu.
Kopš 1992. gada viņa dzīvo, kā pati smejas, uz divām kājām: viena ir Amerikas, otra – Latvijas dzīve.
Arī Amerikā, Losandželosā, Ieva strādā ar dainām. Skumji tikai tas, ka acu gaismas dēļ vairs nedrīkst vadīt auto, tāpēc viņa kļuvusi atkarīga no meitas – Amerikā bez auto iztikt nevar. Te, Rīgā, Ieva jūtas brīva – iekāpj tramvajā vai trolejbusā un visur var tikt. Kādu laiku viņa ir strādājusi Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā par angļu valodas skolotāju, taču nu vairs ne, jo dainu tulkošana aizņem ļoti daudz laika. «Vēl es te apmeklēju dažādus sarīkojumus. Mana dzīve Latvijā ir ļoti laba, man ir labi draugi, kas par mani rūpējas. Bija skaista vasara un rudens. Kad te kļūst pelēks, es aizlaižos, un tad Amerikā ir skaisti,» smaida Ieva. Domājot par to, vai ir laimīga, viņa izstāsta par savu senu draugu: «Saņēmu vēstuli, kur viņš rakstīja, ka tie gadi, kopš aizgājis pensijā, bijuši labākie mūžā. Es domāju: nu kā var cilvēks būt laimīgs vecumā? Tad kopā ar labu draudzeni aizbraucām pie viņa un teicām: Voli, mēs pie tevis esam kā svētceļnieces – gribam zināt, kā cilvēks var būt laimīgs dziļā vecumā. Viņš padomāja un atbildēja: pirmais ir, ka nevajag mēģināt citus izkārtot; otrais – vajag iemīlēt pārmaiņas dzīvē. Un vēl viņš tā kautrīgi pasmaidīja: es vienmēr esmu iemīlējies, jau kopš otrās klasītes. Tie bija viņa trīs noteikumi, lai arī vecumā cilvēks būtu ļoti laimīgs. Vai nav skaisti? Un es arī esmu laimīga.»
