Līga Reitere: Es beidzot ļauju sevi bučot

Aicinot Līgu uz sarunu, atgādinu, ka žurnālam «IEVA» par viņu Jāņu numuram rakstīju tieši pirms desmit gadiem. Tas bija skaudrs izķepurošanās stāsts. Par to, kā Līga savu meitu un dēlu audzina viena, jo jau divreiz piedzīvojusi vīriešu nodevību. Par to, kā viņa zina, kas ir bads un dziļš garīgs un fizisks sabrukums. Tolaik Līga, četrdesmitgadniece, teica: «Es nebaidos būt veca un nosirmot.» Ir pagājuši desmit gadi, un Līgas piekrišana stāstam par to, kā viņai klājas tagad, ir negaidīti strauja – viņa acumirklī saka jā un kādam sev īpašam cilvēkam nosūta ziņu: «Man piezvanīja un pajautāja pēc intervijas par sievišķību pēc piecdesmit. Man tā ir. Man ir, ko pastāstīt.»

«Man bijuši arī pagrūti laiki, bet par to nedomāju – rūgtas atmiņas tikai nogurdina un kavē dzīvot tālāk. Domājot par to, kā bija, nevar baudīt to, kā ir. Ar sliktām atmiņām cilvēks savu garu kā dzīvžogu piecērp vakardienas mēriem, neļaujot tam augt. Negribu būt tāds cirpts dzīvžogs – gribu būt mežonīga nezāle.

Bērni izauguši, esmu, kā saka, brīvlaista vecmāmiņa, un tikai tagad, kad man ir jau divi soļi pāri 50 gadiem, beidzot dzīvoju savu pašas dzīvi. Vienmēr esmu bijusi īsta un brīva, bet arī man dzīve nekļūst garāka – atlikušais laiks jānodzīvo tā, lai nav žēl nomirt, tādēļ arī mana dzīve ir neparasta. Ko neesmu atļāvusies un uzdrošinājusies jaunības gados, to varu darīt tagad – es draiskojos, es skrienu pa pieneņu pļavu tā, ka pūkas lido gaisā kā pelēks miglas mākonis. Iepūšu tajās savu elpu un skatos, kā sēklas izlido uz visām pusēm. Esmu tāda ļoti skaista noziedējusi pienene – ar savu kaislīgumu un vieglumu –, ļaujos būt, ļaujos dejot, brienu puķēs līdz acīm un guļu uz puķēm – joprojām kaisu sev gultā rožu ziedlapiņas. Vai tāpēc, ka vecmāmiņa, es lai nevarētu gulēt puķēs!? Gulēšu puķēs, kamēr vien dzīvošu! Un vēl… Es tagad beidzot ļauju sevi izbučot. Neesmu iemīlējusies, bet zinu, ka viņam patīku es.

Bija jāsāk dzīvot savu dzīvi

Jau četrus gadus dzīvoju pavisam citādi nekā pirms tam. Pārmaiņas notika likumsakarīgi – apprecējās meita, savā dzīvē aizgāja dēls, un bija jāmainās arī man. Abus bērnus audzināju viena. Grozījos pa divām lomām – par mammu un par tēvu, dzīvojot tā, lai būtu bērniem labs piemērs un paraugs, gādāju, lai būtu gan ēst, gan izglītība, gan kultūra. Bērni izauga. Man nebija grūti viņus palaist, bet bija grūti iesākt citādu pašas dzīvi.

Kad meita apprecoties aizgāja no mājām un manu cenšanos viņai vairs nevajadzēja, nezināju, ko tā vietā lai daru. Ilgu laiku nespēju darīt neko. Manī bija tāds tukšums un apjukums, ka pat negribējās atgriezties mājās, jo tur neviena nebija. Būt vajadzīgai ir liela laime, bet nu man nebija neviena, kā labad censties. Vairs nebija gandarījuma būt laimīgai kāda dēļ, bet būt laimīgai sevis dēļ nepratu – tādas pieredzes man nebija. Es gandrīz apaugu ar piepēm! Nekad neesmu bijusi nevīžīga un netīrīga, bet tolaik man bija grūti pat grāmatu nolikt vietā. Pārstāju rūpēties par mājām, negatavoju ēst, viss – arī es pati – sāka ieaugt putekļos un pamestībā.

Neziņa, kā dzīvot tālāk, man prasīja pusgadu. Palīdzēja dēls. Viņš tajā laikā bija ārzemēs, zvanīja un prasīja: mamm, bet tu sev ēst uztaisīji? Tev ir jāēd! Sapratu: ja cilvēks sāk rūpēties par otru, tātad viņš ir pieaudzis un patstāvīgs – arī dēlam es kā mamma vairs neesmu vajadzīga. Noaudu audeklu un uzšuvu dēlam spēka vamzi. Audu klusējot, griezu raudot un šuvu vārdojot – katra vīlīte ir izvārdota, vārdiem un dziesmām skandināta. Vamzi dēlam nevis uzvilku, bet no mugurpuses uzglaudīju uz pleciem un, palaižot pasaulē, iedevu ceļa vārdus: Tautiņās iziedams,/ Valdi savu kumeliņu./ Ja tautām zemi griesti,/ Necel augstu deguntiņu. Viņš pagriezās, apkampa mani, sabučojāmies un aizgājām atpakaļ katrs savos darbos. Mēs bijām šķīrušies – bez kāda goda vakara, maltītes, dzīrēm vai garām runām un pamācībām vai raudāšanas. Šis simboliskais šķiršanās mirklis kā ar roku atņēma manu neziņu, kā dzīvot tālāk. Kopš tā brīža man nav pat bijusi vēlme bērniem zvanīt un izprašņāt, kā iet. Arī viņi neprašņā, kur esmu un ko daru, varbūt vienīgi paskatās manā interneta mājaslapā. Bērniem par mani nav jādomā, viņiem pašiem sava dzīve – mīļotais cilvēks līdzās, darbs, karjera. Manuprāt, tieši tā ir pareizi – man nav jāiet un jābaksta ar pirkstu, no kuras puses trauki jāmazgā.»

Lai radītu, ir jānoārda

Mūsos visos dzīvo trīspusība: dievišķais, cilvēcīgais un velnišķais – katrs savā dzīvē rada, dara un ārda, lai ko uztur, ko baro un kādu kultūru atzīst. Lai cik labs cilvēks, viņā ir arī ārdošais, nevar būt tikai labs laba galā – tā, ka šķebina. Labumu uz labuma neredz. Melnu var redzēt tikai tad, ja līdzās ir baltais, un balto tikai tad, ja līdzās ir melnais. Arī manī ir gan dievišķā radīšana, gan cilvēcīgā darīšana, gan velnišķā ārdīšana. Cilvēkā ārdošajam jābūt arī tādēļ, lai mainītu savu dzīvi – jābūt tam, kas veco brucina nost. Ja tā nav, cilvēks nemaz nevar kaut ko jaunu radīt. Arī man bija kaut kas jānoārda, lai radītu.

Uzrakstīju darbā atlūgumu, un kopš tā laika man nav darba līguma ne ar vienu – esmu pašnodarbinātā. Braucu ar lekcijām uz Latvijas skolām programmas Skolas soma ietvaros, organizēju pati savas nometnes Divas saules dienas, kur cilvēkiem mācu dzīvot un darīt caur dabu un dabas spēkiem, mudinu attīstīt mājražošanu, radu svētkus – bez projektiem un naudas meklēšanas. Man patīk būt skolotājai iedvesmotājai, iedrošināt cilvēkus uzsākt ko jaunu. Naudu man vajag maz – nav daudz, kam to tērēt. Nevajag ne iegādāties, ne aprīkot dzīvesvietu – dzīves laikā to jau esmu izdarījusi. Nevajag pirkt ne mēbeles, ne traukus, ne dvieļus un palagus – tā visa sen pietiek. Arī apģērbu, kas man jau ir, pat nespēju novalkāt. Reizēm, protams, kārojas kā jauna, bet tie ir nieki!

Nu netērējiet tik daudz, tad arī nevajadzēs tik daudz pelnīt!

Nenogurstu, jo nevis strādāju, bet darbojos. Strādāšana ir sūra un grūta, bet darboties nozīmē būt kustībā – ja vien tā ir baudpilna un radoša, enerģija pati atjaunojas. Cilvēks nenogurst, kad viņš ir bagāts daudzveidībā.

Man patīk dzīvot, jo nomirt mēs visi paspēsim. Tie, kas čīkst un nīd, tie mirst, dzīvi esot, – jau dzīvo pusmiruši. Ne čīksteklis, ne nīdeklis nedzīvo pilnvērtīgu dzīvi, bet man nav tik daudz laika, man ir tikai viena dzīve – tā man ir visdārgākā, un tāpēc to cenšos nodzīvot kā svētkus. Eju uz vietām un notikumiem, kas man tīk, – piedzīvot kultūru un vēsturi, bet, kas pats svarīgākais, piedzīvot pašai sevi un atkal brīnīties: o, es varu! Ir trīs svarīgi vārdi: gribu, varu un daru. Ja kaut ko gribu, tad dodu un daru, lai man tas būtu.

Ceļi – gan zināmi, gan neizdibināmi

Pa šiem gadiem no manas dzīves aizgājuši vairāki tuvi cilvēki – esmu nobērējusi māsu un pavadījusi mammu. Bērēs neraudu un arī neeju uz kapiem grābt smiltiņas vai stādīt puķes. Savus aizgājušos tuviniekus kapos pat neapciemoju – viņi man ir prom jau kopš brīža, kad uzzinu, ka ir miruši. Viņi ir devušies savā visgarākajā ceļā – uz neatgriešanos.

Ir brīži, kad jūti: kaut kā pietrūkst ­– ļoti vajag, bet nepietiek. Tāpat kā trūkst laika, trūkst gaisa un padoma, var trūkt arī mierpilnu brīžu. Tas ir nopietni, un trūkumā nevajag dzīvot, trūkums ierobežo un apdala. Ja trūkst sāls, jāmeklē kas cits, lai izceļ garšu. Ja trūkst laika, jāmeklē, ko atmest un nedarīt, ko apvienot. Ja trūkst kāda cilvēka, jāmeklē, ko dzīvē mainīt, vai jāatrod pašam sevi. Tikai nedzīvot trūkumā! Mēs katra esam tik bagāta – mums katrai pieder laiks un izvēle, un atmiņu bezgalība. Mums pieder sava dzīve, un mēs katra piederam sev pašai. Kas pieder sev, tam visa gana, tas bagāts – tam ir, ko dot un ko dāvināt. Lai dzīve būtu skaistiem brīžiem bagāta, ir jāmāk piestāt uz mirkli mierā un – pats galvenais – neapdalīt sevi pašu.

Man tagad ir pašai savi ceļi – gan zināmi, gan nezināmi, gan neizdibināmi. Esmu sākusi ceļot. Dzīvoklī dzīvo manas mantas, pie kurām ierodos divreiz mēnesī, lai izvēlētos citu apģērbu, pārkrāmētu ceļasomu, kaut ko izmazgātu. Bet varu arī pa ceļam drēbes izmazgāt – silta vasara, uz muguras izžūst vai izlieku vējā uz striķa. Bērnībā pat nevarēju iedomāties, ka varētu aizmigt svešā vietā vai svešā gultā. Tagad varu aizmigt jebkur – paņemu līdzi savu jaciņu, ietinu tajā spilvenu, kurš smaržo pēc manis, manām mājām un manas dzīves, un aizmiegu.

Tas, ka nezinu angļu valodu, man netraucē ceļot. Ceļoju bez liekas bagāžas un viena, pat īsti nezinot, uz kurieni braucu, kur gulēšu un ko ēdīšu. Esmu bijusi Itālijā, Austrālijā, Kanādā, Amerikā, vairākkārt Norvēģijā. Visur, kurp dodos, atrodu latviešu biedrību un saku: «Labdien! Es te nevienu nepazīstu un neko nezinu, bet labprāt kaut ko redzētu.» Esmu pieticīga, man nevajag neko daudz, un vienmēr uzrodas ļaudis, kas palīdz. Prātā nāk mammas mācība. Kad brāļi bija armijā, mamma Ventspils autoostā kādam zaldātam iedeva rokās naudu. Puisis brīnījās, kāpēc viņa, svešs cilvēks, tā dara. Mamma atbildēja: mani dēli šobrīd arī ir armijā – es iedodu tev šeit, un kāds iedos viņiem tur. Tā iemācījos milzīgu patiesību – nav jāgaida, ka tieši tas cilvēks, kam esmu ko devusi, man dos atpakaļ vai ka man obligāti būtu jāatmaksā atpakaļ tam, kas man kaut ko ir devis. Par visu doto mēs kļūstam nevis parādnieki, bet devēji – ja kāds man iedāvina kaut ko šeit, kaut kur citam kaut kas tiek atdāvināts atpakaļ – enerģija nezūd un nerodas no jauna, tā tikai riņķo ap mums, caur mums un mēs tajā. Tā ceļoju pa pasauli, nemaksājot par to lielu naudu. Pasaulē ir tik daudz cilvēcības, var braukt ciemos cilvēks pie cilvēka – iedodu kādam naktsmājas pie sevis, un kāds man vai kādam citam iedod naktsmājas kaut kur citur pasaulē. Kādi tikai ļaudis no plašās pasaules nav nakšņojuši manā mājā! Lielāko daļu no viņiem pat neesmu satikusi.

Es tagad ļauju sevi mīlēt

Man ir bijušas neveiksmīgas attiecības, un zinu, kas ir maldīgas iedomas, par ko pēc tam rūgti jāmaksā. Bet – kas par to!? Ja gribu noreibt, kāpēc nevaru dziedāt, dejot un mīlēt, un bučot, līdz reibonis metas!

Gadu gadiem zināju kādu rotkali – biju­ redzējusi gan viņa veiksmes, gan neveiksmes, mani piesaistīja viņa neatlaidība tradīciju turpināšanā, talants, vienkāršība un biklums. Vēroju viņa gatavotās rotas un tikai vēlāk uzzināju, ka viņa dzīve nebūt nav tik skaista kā šīs rotas. Pirms tam biju dzirdējusi kādu ieteikumu: ej un iedvesmo! Nodomāju: kāpēc cerēt, ka kāda cita viņu iedvesmos, ja varu izdarīt to pati! Uzdrošinājos viņu uzrunāt. Kas man ko zaudēt – es varu tikai iegūt. Nevienam sevi neatņemu, jo nevienam nepiederu – tikai sev. Kāpēc gaidīt, kad, kā sabiedrībā pieņemts, vīrietis spers pirmo soli? Teicu viņam: gribu tev palīdzēt. Man nebija bail, ka viņš teiks: nē, man tevis nevajag! Pat ja viņš tā būtu teicis – un tad? Tā es tikai būtu ieguvusi iespēju izvēlēties kādu citu. Ar nē es būtu saņēmusi īstumu – apliecinājumu, ka esmu tā vērta, lai man teiktu patiesību, nevis izmantotu un melotu.

Šis ir skaistākais laiks manā mūžā. Pārāk ilgus gadus biju pieradusi ar visu tikt galā pati, tā noniecinot sievieti sevī. Beidzot uzdrošinos būt līdzās un izbaudīt kopīgus darbus, kopīgas sarunas, intereses un vērtības. Tas ir tik neparasti – gados pēc 50 satikt cilvēku, kurš ir tik pašsaprotams kā es pati. Pat piķmelnā naktī varu droši ko prasīt, jo zinu – man atbildēs, atsauksies un darīs. Attiecību pieskāriena gandarījums ir vienāds kā jaunībā, tā briedumā.

Būdama līdzās un iedvesmodama otru, piedzīvoju, kā mainās arī mana dzīve. Piedzīvoju, kā tas ir – būt sievišķīgai, apjaust savu skaistumu un valdzinājumu, ļaut kādam par to priecāties un just gandarījumu par to. Ja cilvēks sevi mīl un ciena, tad viņš ciena arī to, ka viņš patīk otram. Man patīk tas, ka patīku, – ja arī vēl nespēju iemīlēties, tad varu ļaut iemīlēties sevī. Tāpēc varu būt gan gaisīga un nesteidzīga vārdos un skatienos, gan arī draiska un ļoti mežonīga. Baudīt, kā zeme smaržo, kā zāle aug un kā vēji dejo. Baudīt, kā dūmi no ugunskura ceļas, kā viņa kaltās rotas uzgulst manam augumam un atspīd ugunskura liesmās. Lai kalējs redz, kā valkātāja priecājas par viņa rotām, nevis tikai kāds starpnieks tās pārdod un ieliek saujā naudu! Tas ir milzīgs gandarījums – piedzīvot, kā iedvesmojot mainās otra cilvēka dzīve, kā mīlot tā kļūst jēgpilna. Dzirdu, kādā ritmā tagad kalēja āmurs klaudz pret laktu. Tas ir cits ritms, cita rotu un to kalēja dzīve. Viņš saka: skaties­ – man izdevās, ir gatavs, un tas ir arī tāpēc, ka tu dāvini sevi manai dzīvei.

Uzkāpt un akmens un salikt muguras kopā

Sievas briedumā mēdz teikt, ka viņu vecumā jau vairs normālu vīriešu nav. Tiesa – lielākā daļa foršo tiešām ir aizņemti. Bet priecājieties par tiem, kas nav paši foršākie! Nevajag gaidīt princi baltā zirgā! Mežzinis, savā mežā vientuļš būdams, joprojām ir mežzinis tāpēc, ka viņš mīl mežu, un mežs ļauj viņam sevi mīlēt. Ja sieviete būtu kā mežs, kas ļauj sevi mīlēt, tad vīrietis no attiecībām negribētu iet prom – kā mežzinis no meža. Viņš kalpotu savai meža sievai, lauka sievai, dārza sievai, puķu sievai, maizes sievai, savai ābeļdārza sievai vai austo segu sievai.

Ir vienkārši jāļauj sevi mīlēt, nevis kā karalienei jāsēž tronī un jāgaida, kad nāks bruņinieks un atbrīvos no ļaunā pūķa.

Daudzas sievietes ir vienas tikai tāpēc, ka turpina gaidīt. Nevajag! Mīļās sievietes, negaidiet, ka kāds jūs atradīs! Atrodiet pašas cilvēku, kuru iedvesmot! Nemēģiniet pāraudzināt par tādu pasaku princi, par kādu sapņojat, – tur nekas nevar sanākt. Mēs tik daudz laika no sava mūža iztērējam, lai otru pārveidotu, bet neredzam to, kas viņā jau ir – tās vērtības, kuras ir pieņemamas tūliņ un tagad. Turklāt liela māka ir spēja novērtēt to vīrieti, kas tev jau sen ir līdzās, ­ – iemīlēties savā vīrā no jauna, atceroties iemīlēšanās sākumu un to, ko jūs tolaik viens otrā saskatījāt. Un pateikt viņam to.

Sieviete jebkurā vecumā var uzrāpties uz liela akmens un saspiest ar kādu muguras kopā. Es to daru. Kad cilvēki ir iemīlējušies, viņi skatās viens uz otru – redz tikai to, kas ir starp viņiem abiem, bet domā, ka tā ir visa pasaule. Tad, kad abi jau iet līdzās un raugās vienā virzienā, viņiem atkal šķiet, ka redz visu pasauli, bet nē – arī tā ir tikai puse. Vien ar gadiem cilvēks tā pa īstam saprot, ko nozīmē paļauties un novērtēt otra stipro plecu ­ – tad var salikt muguras kopā, raudzīties katrs savā virzienā un tomēr būt viens vesels. Tikai tā – ar kopā saspiestām mugurām – divatā var redzēt visu pasauli gan starp, gan ap, gan sevī. Šo sajūtu jauns nekad nevar dabūt, un nevar dabūt arī vidējos gados, kad abi skrien līdzās pa darbiem.

Es netērēju laiku, lai stāvētu pie spoguļa un uzkrāsotu sevi citādu, nekā patiesībā esmu. Mani mati vairs nav sasieti tikumības copē vai arī steigā sažņaugti un sašņorēti. Dienām dzīvoju brīvi vaļā palaistiem matiem, un tie nesaķeras – pirksti brīvi izslīd cauri. Saka: kādi mati, tāda dzīve. Mana dzīve arī nemudžinās.

Kādreiz ticēju, ka manī ir kāda pārdabiska enerģija no izdzīvošanas, jo esmu zibens sperta un nenosperta. Tagad domāju – nē, mans spēks esmu tikai es pati un mana pārliecība, ka jādzīvo tieši šodien. Tāda var būt katra sieviete. Var uzvilkt skaistas drēbes, lai justos ērti un karaliski – nav jāiet ar novalkātām drēbēm, ja skapis pilns ar nenovalkātām! Ir jāēd no viskaistākajiem traukiem, jārotājas ar skaistākajām rotām! Dzīvo skaistu dzīvi!»