Ievas Zaharovas iedvesmas stāsts: Dzīvei jumtu nevajag

Iedvesmas stāsts
Lolita Lūse
18. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis un no personiskā arh
«Re, šie ir mani transportlīdzekļi,» cēsniece IEVA ZAHAROVA (28) rāda savu balto pilsētas divriteni un stilīgo kvadriciklu. «Gribēju šovasar izbaudīt dzīvi bez jumta.» Tieši tāds – bez jumta, jaunības un pašapziņas pilns – ir Ievas skats uz dzīvi: bez stereotipiem, bez nevarēšanas un negribēšanas. Viņa mudina: ej, dari, jo zini – tev izdosies!

Ieva stāv uz sava laptopbāra Atmosfēra kāpnītēm un laipni aicina ienākt. «Agrāk strādāju mājās. Ja vajag, varu sakoncentrēties – man netraucē ne mājas darbi, ne citi kavēkļi; ja kaut kas jāizdara – izdaru. Tomēr mājas strādāšanai sāka nederēt – bija apgrūtinoši ikreiz meklēt sarunu vietu, kur tikties ar klientiem,» stāsta Ieva. «Tāpēc kopā ar draugu Kristiānu atradām telpas Cēsu centrā, un te tagad ir mans birojs, kas bez maksas atvērts arī citiem – naudu par strādāšanu tajā neprasu. Mans pašreizējais ieguvums ir jauni kontakti un iedvesmojošā sajūta, ka arī daudzi citi strādā un grib strādāt. Uz Atmosfēru nāk cilvēki, kas uz Cēsīm pārcēlušies no Rīgas, nāk skolēni, studenti, mākslinieki, grafiskie dizaineri, arī žurnālisti. Sākumā šķita, ka katrs, kurš te ienāk, man kaut kā īpaši jāsagaida un kā saimniecei jāuzņem, bet tagad vairs tā nedaru – cilvēks ienāk, pajautā, kur ir brīva vieta, apsēstas un strādā. Te ir laba vieta domāšanai un darīšanai! Vakarpusēs rīkojam dažādus pasākumus, pārsvarā jaunajiem uzņēmējiem, piemēram, par mājaslapām, par patentiem un preču zīmēm. Man ir arī citas vietas, kur strādāju, bet esmu sev stingri noteikusi: domāju tikai par to vietu, kurā tobrīd atrodos. Piemēram, viesu namā Ungurkrogs, ko apsaimniekoju, domāju par viesu namu, topošajās telpās, kur iecerēts ražot ledu ar garšu, domāju tikai par to, nevis par pastkartīšu izdošanas projektu. Ja es viena projekta telpās domātu par citu, tā, manuprāt, būtu nodevība! Savukārt birojā varu darīt jebko, un tā nevienam projektam nedaru pāri.»

Ir jāļaujas, nevis jāiestrēgst savos principos

«Esmu cēsniece. Vidusskolā paralēli mācījos arī biznesa koledžā Notingemā. Pēc tam ilgi domāju, ko studēt, jo gribēju savienot šķietami nesavienojamo – mani interesēja ekonomika, bet vienlaikus esmu arī māksliniece. Kā to salikt kopā?! Atradu skolu Dānijā ar studiju programmu, kas apvienoja biznesu un dizainu – gan modelēšana un šūšana, gan produkta pārdošanas stratēģija, mārketings, reklāma, naudas plūsmas aprēķināšana. Lidojot uz Dāniju, pat nezināju, kur dzīvošu, – tagad brīnos, kā vecāki mani palaida! Kāda latviešu meitene palīdzēja, pirmās naktis izguldot pie saviem kursabiedriem – spāņu vīriešiem.

Tolaik sapratu, kā tas ir: ja ierodies svešā valstī, tev jāpieņem tās noteikumi, normas un ieradumi. Ir jāļaujas, nevis jāiestrēgst savos principos, piemēram, nē, es nerunāju ar svešiem cilvēkiem.

Tā nav izkāpšana no komforta zonas, tā ir citāda skatījuma pieņemšana. Drīz atradu, kur dzīvot, un nodzīvoju Dānijā divus gadus, absolvējot skolu ar augstāko iespējamo atzīmi. Lai mācītos Dānijā, palīdzēja vecāki, bet līdz ar studiju uzsākšanu sāku pati strādāt – gāju visās kafejnīcās un restorānos pēc kārtas un teicu, ka meklēju darbu. Četrās vietās teica nē. Piektajā vietā pat īsti nesadzirdēju, ko man piedāvā, bet biju ar mieru – man taču vajadzēja darbu! Izrādījās – būšu bārmene, un strādāt jāsāk jau pēc pāris dienām. Vai es ko sapratu no kafijas vai kokteiļu gatavošanas? Neko! Bet tūliņ aizgāju uz grāmatnīcu, nopirku grāmatu un intensīvi mācījos, piemēram, kādam dzērienam izvēlas kādu glāzi. Ļoti ātri visu apguvu, un man bārā gāja labi.

Abas mācību prakses izvēlējos Latvijā. Pirmajā gadā aizrakstīju modes māksliniecei Natālijai Jansonei – man patīk, kā viņa strādā. Kopā veidojām rudens/ziemas apģērbu kolekciju un biju priecīga un lepna, ka no septiņām manām skicēm tapa tērpi, ko rādīja uz mēles modes skatē. Otrajā gadā izvēlējos praksi Latvijas uzņēmumā Qoo-Qoo, kas ražo legingus. Izstrādāju plānu, kā no ražošanas atlikumiem darināt somas. Tas bija tik aizraujoši! Izpētīju visu par somu vēsturi, ārdīju somas, lai saprastu, kā tās šūtas, izgudroju deviņas ūdensizturīgas somas no staipīgā legingu auduma. Diemžēl izmaksas šādu somu ražošanai būtu par augstu, bet tā man bija lieliska iespēja radīt ideju, un pašas radītās somas nēsāju joprojām.»

Pietiek strādāt – jābauda dzīve!

«Atgriežoties no Dānijas Latvijā, izmantoju iespēju iet praksē DNB bankā. Domāju: o, tā ir iespēja redzēt pilnīgi citu dzīvi! Stingri nosolījos katru dienu mācīties, bet – iznāca pavisam citādi! Strādājot atvērtā tipa birojā, turēju acis un ausis vaļā, vērojot savus vecākos un vairāk pieredzējušos kolēģus. Ja apkārt ir gudri cilvēki, no viņiem jāmācās – tā ir tāda dzīves skola! Pierakstīju katru domu, ideju un izteicienu, kas man šķita interesants un lika aizdomāties. Ik pa laikam pārlasīju pierakstus un analizēju: ko es par to domāju un varētu teikt? Tolaik biju pārāk jauna, lai kaut ko iebilstu vai uzsāktu diskusiju, bet mācījos veidot savu viedokli. Neviena viedoklim nedrīkst tā vienkārši atcirst: nē, tā nav! Labāk paklusēt un nogaidīt – varbūt pārprati, varbūt kaut ko nesaprati.

Nevajag bārstīties ar sasteigtiem vārdiem – jāapdomā un jāizsaka viedoklis tikai tad, ja vari to argumentēt. Un to es pacietīgi mācījos.

Pēc prakses paliku strādāt bankā, bet tad… sāku domāt nevis pa vecumu, bet – tieši otrādi – par jaunību. Man bija mazliet pāri 20 gadiem, katru dienu atbildīgi strādāju, kamēr vienaudži baudīja dzīvi. Abi ar draugu domājām: kāpēc mums, tik jauniem, jau ir tik sakārtota dzīve? Un nolēmām: pietiek! Visam pareizajam atmetām ar roku un devāmies ceļojumā.

Bijām iekrājuši naudu, lai 89 dienas ceļotu pa Ameriku. Tas bija neticams piedzīvojums! Ceļojumu sākām Ņujorkā, un mums bija jānokļūst Sanfrancisko. Pabijām 11 ASV štatos – šis ceļojums mums deva ļoti daudzveidīgas dzīves mācības. Bijām saplānojuši pirmās septiņas dienas un zinājām, ka mēnesi dzīvosim saimniecībā Teksasā, kur palīdzēsim mājas darbos, tāpēc par dzīvošanu un ēšanu nebūs jāmaksā (ja kādu interesē, šādas iespējas var meklēt mājaslapā workaway.info.) Te sapratām, ka darbi nav dalāmi sieviešu un vīriešu darbos. Bija tā: Kristiāns braukāja ar traktoriņu un pļāva zāli, bet es, tupēdama uz ceļiem, ravēju. Vai tiešām braukāt ar traktoriņu ir smags, tāpēc vīrieša, bet ravēšana – viegls, tātad sievietes darbs? Nē! Es arī māku braukt ar traktoru – kāpēc es nevaru pļaut zāli?! Mūsu plāns par mēnesi šajā saimniecībā ātri izjuka – ēdiens te nebija bez maksas, tuvākais veikals 15 km attālumā, bet nekāda transportlīdzekļa nebija. Un vēl arī skorpioni! Tā kā pie šiem saimniekiem pavadījām tikai nedēļu, nevis mēnesi, bija jāsāk taupīt naudu. Meklējām vietas, kur nakšņot bez maksas, to sauc par koučsērfingu – mums kāds dod naktsmājas, bet mēs par to pēc tam arī dosim naktsmājas kādam ceļotājam. Palikām pie kāda mākslinieka, kam palīdzējām nokrāsot sētu. Viņam bija milzīgs bruņurupucis, kuru palīdzējām pārnest, bet pēc tam izrādījās, ka viņam ir arī čūskas, un tās viņš šad tad izlaiž mauriņā pastaigāties… Nakšņojām pie kāda galdnieka. Nevarēju iedomāties, ka pasaulē ir tik daudz koka skaidu! Tās bija visur, bet man tā nāca miegs, ka iekritu gultā ar visām drēbēm. Kādu ceļa gabaliņu pabraucām kopā ar jauniešiem no Vācijas, kuri mums naktī neļāva iedarbināt mašīnu, lai kaut nedaudz sasildītos. Cik daudz cilvēku satikām, cik daudz redzējām! Bijām plānojuši ceļojumu turpināt Eiropā, bet plāns izjuka – kad lidojām no ASV, man bija ļoti augsta temperatūra. Jutos tik slikti, ka stjuarte pat piedāvāja nosēdināt lidmašīnu Aļaskā. Es gan teicu nē, bet man ienāca prātā: diez kā tas būtu?»

Mums visa pasaule ir vaļā!

«Atgriežoties Latvijā, viss bija atkal jāsāk no sākuma, bet tas bija pavisam cits sākums. Bijām redzējuši tik daudz! Bijām pazaudējuši jebkādas bailes, jebkādus aizspriedumus, mūsos nebija nekādu negatīvu emociju, viss šķita iespējams – dzīvei vairs nebija jumta, kas spiestu pie zemes. Viss bija viegli – visa pasaule bija vaļā, un visas iespējas – mūsējās.

Par naudu, kas bija palikusi pāri no ceļojuma, uzsākām savu pirmo biznesu: devāmies izbraukumos ar busiņu, no kura tirgo ēdienu. Amerikā bija pilns šādu busiņu, bet Latvijā tādu tad vēl nebija. Tirgojām burito un citas uzkodas, braucām uz festivāliem, un mums labi gāja – nopelnījām un varējām dzīvot. Tad mūs uzaicināja vadīt alus ražošanas uzņēmumu Raiskumietis, un arī tas man ļoti patika. Manuprāt, strādājot cita labā, ir svarīgi atrast veselīgo robežu – jācenšas darīt no sirds, tomēr paturot prātā, ka esi darba ņēmējs. Un vienmēr jādara labākais, ko vari, jo kvalitātei nav robežu. Citādi cilvēks izdarītu kaut ko vislabāk un tad darītu sliktāk, bet nē – vienmēr var vēl labāk, vēl labāk un vēl labāk.

Amerikā gūtās emocijas diemžēl pamazām noplaka. Man bija domas, ko darīt pašai, lai nav jāstrādā cita labā. Rakstīju idejas blociņā, vilku lietas garumā un gaidīju nezin ko.  Domāju: bet ja nu neizdodas… Tad sapratu: tā nevar! Ir jāanalizē sava dzīve – jāvēro, kādas situācijas vai notikumi atņem enerģiju un kas ir tas, kas spiež pie zemes. Šie iemesli jāpiefiksē un no tiem apzināti jāizvairās, bet, ja tas nav iespējams, jāmēģina tos risināt citādi nekā pirms tam. Nedrīkst pazaudēt ticību sev, jo tas dzīvei aplauž spārnus! Kad to sapratu, man radās atziņa. Pajautā sev: ko tu plāno darīt ar to blociņu, kurā raksti savas idejas un sapņus? Ir divi varianti. Tu vari savu ideju blociņu izdot kā grāmatu un tirgot citiem, bet vari savus sapņus piepildīt pati. Ja to neizdarīsi, drīz vien tavas idejas īstenos kāds cits, un varēsi tikai nopūsties: atkal nokavēju… Sadusmojos pati uz sevi un sapratu: gribu darīt pati! Ir vismaz jāsāk, jāmēģina! Tā arī darīju. Un ziniet – viss notiek! Mums ar draugu attīstās ideja ražot ledu ar garšu, mums top reklāmas pastkaršu projekts, apsaimniekojam arī viesu namu Ungurkrogs – ir sākusies rezervācija jau nākamā gada pasākumiem. Joprojām darbojos mārketinga jomā, sniedzot uzņēmējiem mārketinga ārpakalpojumus – pētu tirgu, veidoju mājaslapas. Un esmu tik daudz iemācījusies, palīdzēdama klientiem, piemēram, izzinājusi gan bioloģisko lauksaimniecību, gan guļbūvju celtniecību – man tā patīk pētīt un mācīties!»

Pajautā sev: kas uz sirds?

«Cilvēki saka: ja tik daudz darīsi, nekam nebūs laika. Kā – nebūs laika?! Visam ir laiks, ja to saplāno! Man dīvains šķiet jautājums: ko tu dari brīvajā laikā? Kas tas ir – brīvais laiks? Laiku nemaz nedrīkst saukt par brīvu! Ja jau tev laiks ir brīvs, tad sanāk, ka tā varētu nemaz nebūt! Vai tas nav vajadzīgs, ja ne ar ko nav piepildīts? Ja tas ir atpūtas laiks – viss ir kārtībā, bet brīvs gan tas nav!

Esmu iemācījusies nekreņķēties par nākamo dienu. Ir cilvēki, kas pusi svētdienas pavada, gatavojoties pirmdienai, – domājot, cik tā būs grūta, kā ar visu tiks galā. Tā vietā jau piektdienā vajag salikt drēbes pirmdienai un par jauno darba nedēļu aizmirst līdz pat pirmdienas rītam.

Nevajag svētdienu norakstīt pirmdienas vārdā, citādi nedēļā ir veselas divas pirmdienas: svētdiena un pirmdiena.

Ļoti taupu savu laiku. Man ir darbs, kas jāizdara, un laiks sev. Ir lietas, kas jāizdara konkrētā laikā, piemēram, darba tikšanās vai tikšanās ar draugiem, laivu braucieni, un ir tādas lietas, ko var pārbīdīt uz to vai citu laiku – pastrādāt varu gan no rīta, gan vakarā, nevis obligāti noteiktā laikā. Laika ir vairāk tad, ja ir iespējami mazāk stingri saplānotā un nemaināmā: ka tieši tad tev jādara tieši tas. Cenšos no šādiem konkrētajā laikā darāmajiem darbiem, cik vien iespējams, izvairīties. Piemēram, esmu atradusi lielisku frizieri, manikīri un vizāžisti – tā sev esmu es pati. Visu var iemācīties! Man vairs nav jāpiesakās pie frizieres, šim noteiktajam laikam pielāgojot visus citus plānus un darbus. Sievietei ir jāinvestē prasmēs, ko vajadzēs visu dzīvi. Piemēram, kā sev uztaisīt manikīru. Netērēju laiku, lai bezjēdzīgi iepirktos, un naudu drīzāk tērēju nevis jaunai kleitai, bet jaunam domēnam, jo zinu – to man nākotnē vajadzēs daudz vairāk nekā šodien kleitu. Neesmu ņēmusi nevienu kredītu un gribu bez tiem iztikt iespējami ilgi. Kad naudas nav daudz, raisās radošums – ar mazu budžetu rodas labākās domas. Lai gan aizņemties biznesam tiek uzskatīts par normālu, man nevajag uzreiz kaut ko milzīgu, gribu palēnām, pamazām – radīt produktu, prezentēt to, atrast klientus un tikai tad sākt ražot. Tā pašlaik esmu izveidojusi prototipu zeķēm. Nepērku šujmašīnas, lai tās šūtu pati: iesākumā pietiks ar šuvējas ārpakalpojumu, kas tās sašūs, pēc tam redzēs – paskatīšos, ko cilvēki teiks.

Ir sievietes kas sapņo: ir labi, ja es darītu to vai to…

Ziniet, patiesībā no sapņošanas nav nekādas jēgas. Tā jau var visu dzīvi tikai nosapņot. Nosauc savu sapni par plānu un ķeries klāt!

Tu nedabūsi to, ko vienkārši vēlies, bet noteikti dabūsi to, pie kā strādā. Ja kaut kas neizdosies – nekas. Galvenais, lai neizdošanās nekļūst par normu, – viss ir jādara tā, lai izdodas. Pasaule jātver vieglāk, un tas izdodas ar pozitīvismu, loģiku un daudzveidību ikdienā. Viss, ko dari, jādara ar pārliecību, ka tev izdosies. Viss, kam ķeries klāt, jāizvērtē loģiski: kā to izdarīt? Un trešais: nevar ne dienu, ne dzīvi izkrāsot vienā krāsā – jādzīvo iespējami daudzveidīgi, un tikai tad ar prieku gaidīsi nākamo dienu. Ja tev kaut kas savā dzīvē nepatīk: tiec beidzot ar to galā! Ja kaut kas nav izdarīts un tu par to visu laiku domā – saņemies un beidzot izdari. Aprunājies ar sevi kā gudru cilvēku, kad piezogas slinkums vai esi sabēdājusies.  Pajautā pati sev: kas uz sirds? Tad celies un turpina iesākto. Kad bērns mācās staigāt un nokrīt 50. reizi, viņš taču nedomā: nē, šis laikam nav man! Viņš atkal pieceļas un atkal iet.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs