Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
29
-
0
-
0
-
1
-
1
-
1
-
0
-
Nezināju, ka tā var notikt!
Stāsta arhitekte, bijusī Saeimas deputāte un Jūrmalas domes priekšsēdētāja Inese Aizstrauta
«Mana draudzene, kas ilgāku laiku nebija bijusi Latvijā, ļoti gribēja redzēt jūru. Aizbraucām uz Saulrieta taku Saulkrastos, un viņa nolēma nopeldēties. Jāpiebilst, ka neviena no mums nebija lietojusi alkoholu. Mums pat prātā neienāca, ka lēkāšana pa viļņiem var beigties traģiski, jo pie paša krasta ir tādas straumes, kas cilvēku velk dziļāk jūrā. Daudzi tagad atzīst, ka par tādām straumēm līdz šim neko nebija pat dzirdējuši, tāpēc esmu pārliecināta: par to ir jārunā un jāstāsta, kā pareizi rīkoties šādos gadījumos. Parasti taču viļņi vienmēr nes uz krastu, bet šie viļņi bija citādi. Un tie nepavisam nebija lielie viļņi ar baltām malām.»
Ineses draudzene jūrā iegājusi tikai līdz viduklim – pat ne līdz krūtīm – un lēkājusi pa viļņiem, līdz sajutusi, ka arvien vairāk sāk attālināties no krasta. Pirmajā brīdī domājusi, ka neērti saukt kādu palīgā – gan taču tiks ārā. Bet tad sapratusi, ka pati vairs netiek galā, un sākusi saukt pēc palīdzības. Taču krastā stāvošie viņas saucienus nav dzirdējuši – tos apslāpēja viļņu troksnis.
«Toties saucienus sadzirdēja cilvēki kāpās un izsauca glābējus. Kolīdz sapratām, kas notiek, metos draudzeni glābt,» atceras Inese. «Es apzinājos, kāda ir situācija, un zināju savu spēku un baiļu robežu. Tajā brīdī man galvā bija tikai viena doma – jādod viņai cerība izglābties un jānoturas, līdz ieradīsies glābēji. Zināju, ka glābēji ir izsaukti un jau devušies ceļā. Cīnoties ar viļņiem, tiku līdz slīkstošajai draudzenei.
Jūra jau tik ilgi bija viņu mētājusi pa viļņiem, ka draudzene bija zaudējusi spēku. Teicu, lai atsperas pret zemi, bet viņa histērijā kliedza, ka nevar to aizsniegt. Mēģināju viņu no mugurpuses stumt uz krastu, bet cīņa ar jūru bija grūta – kā pret neredzamu sienu!
Man vēl bija spēks, un es nezaudēju apziņu, lai gan tobrīd jau biju nāvei acīs ieskatījusies.
Kad ieradās glābēji, viņi domāja, ka būs jāglābj tikai viens cilvēks, nu izrādījās – divi. Glābējiem teicu, lai pirmo glābj draudzeni, jo viņai vairs nav spēka, bet es kādu laiku vēl spēšu turēties pie glābšanas bojas. Un tikai tad, kad glābējs satvēra mani un vilka krastā, atceros, kā viņš sauca: «Nāciet man palīgā, es viens netieku ārā!» Tas bija biedējoši. Pie sevis domāju: pag, pag, es taču vēl esmu pie pilna saprāta un spēka!
Pēc tam glābēji krastā runāja – tie ir pazemes viļņi, kas velk jūrā iekšā.
Glābēji ir profesionāli apmācīti un zina, kā šādās situācijās rīkoties, viņiem bija boja un arī aukla, ar kuru krastā esošie glābēji var palīdzēt izvilkt tos, kas jūrā. Glābšanas riņķi viņi bija paķēruši pa ceļam no draugiem, kas bija krastā. Uz tā arī tika uzlikta draudzene un izvilkta krastā. Pēc tam bija mana kārta. Arī es tiku krastā sveika un vesela. Tas šoreiz ir stāsts par pareizu rīcību, drosmi, labu komandas darbu un tāpēc laimīgām beigām.»
Ja ir viļņi, ir arī straume!
«Rīgas līcī tā saucamā rip current parādība ir novērojama ļoti reti un īpašos apstākļos,» skaidro ģeoloģijas doktors, LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes docents Jānis Lapinskis. «Tad ir jāsakrīt vairākiem faktoriem, lai jūras krastā veidotos tā saucamās pārrāvuma straumes jeb pārrāvuma atstraumes. Tas vairāk raksturīgi lielajām jūrām, kur ir nopietni viļņi.
Lai izveidotos pārrāvuma atstraumes, ir jābūt pietiekami intensīviem viļņiem, un tiem krastā jāpienāk vairāk vai mazāk perpendikulāri, varbūt tikai nedaudz ieslīpi pret krastu. Un tad patiešām – katrs vilnis, kas pietuvojas krastam, pienes ūdeni seklūdens daļai, un tam kaut kā ir jātiek prom. Un tā tikšana prom notiek nevis vienmērīgi visā krasta posmā, bet veidojas tādas kā koncentrācijas zonas, kurās ūdens tek projām.
Tās tad ir vietas, kur patiešām var izveidoties nopietna atstraume samērā platā joslā, kuras robežas nemaz nebūs tik izteikti redzamas. Ja cilvēks pazīst jūru, šīs vietas, kur notiek ūdens aizplūšana, ir ar aci redzamas – viļņi šajās vietās ir tādi kā pieplacināti, tiem nav balto galotņu,» uzsver ģeoloģijas doktors.
Un piebilst: «Kad ir vējš un jūrā viļņi, gar krastu vienmēr notiek ūdens masas kustība un veidojas straume. Noteikti jāuzmanās ir tajās vietās, kur ir nelieli zemes ragi un krasta līnija nav pilnīgi taisna. Tas, piemēram, ir ļoti raksturīgi Baltijas jūrā Bernātos – dienvidrietumu virziena vējš ūdeni visbiežāk dzen gar krastu uz ziemeļiem, un tieši pie Bernātu raga, kur mainās krasta līnija, straume neturpina kustību gar krastu, bet ievirzās jūrā. Salīdzinoši Baltijas jūra ir ļoti mierīga – straumes ir reti sastopamas, un tās ir vājas, līdz ar to jūra pret mums ir saudzīga. Tomēr, neraugoties uz to, ir gadījumi, kad cilvēki noslīkst, un visbiežāk – sava neprāta dēļ,» atzīst Jānis Lapinskis.
Cik tālu zemūdens atstraume var ievilkt cilvēku jūrā? Tas atkarīgs no tā, cik strauji palielinās dziļums. Jo straujāk palielinās dziļums, jo atstraume būs īsāka. Un – jo stiprāks vējš, jo tā ir garāka. Vidēji tie var būt 50–150 metri. Jāņem vērā, ka straumes ātrums slānī pie gultnes ir vairāki metri sekundē.
SVARĪGI!
Jā nākas saskarties ar pārrāvuma atstraumi, vajadzētu mēģināt peldēt, nevis laist kājas lejā, cenšoties iet, jo pie jūras dibena straume ir stiprāka nekā virspusē. Vienīgais veids, kā tikt atpakaļ krastā, – papeldēt pa labi vai pa kreisi no vietas, kur cilvēku straume rauj jūrā.
Vietas, kur vienmēr jāuzmanās:
- Vietās, kur upe (Gauja, Lielupe, Irbe un citas) ietek jūrā. Upes grīvā ūdens kustība ir iespējama dažāda, tāpat var būt arī negaidīta dziļumu maiņa.
- Kolkas ragā. Tā virsotne turpinās jūrā līdz pat Kolkas bākai. Irbes šaurumā nogāze ir ļoti lēzena, bet uz Rīgas līča pusi – ļoti krasa, dziļums strauji palielinās. Smiltis apakšā ir ļoti irdenas, ar vāju nestspēju, tāpēc uz tām nevajadzētu mēģināt nostāties – var iegrimt un noslīkt.
Ja gribas palēkāt pa viļņiem
Konsultē PĒTERIS PĒTERSONS, Latvijas Pludmales glābēju asociācijas inspektors:
- Neej dziļumā!
Ja rodas kaut mazākā sajūta, ka jūra velk iekšā, nevajadzētu brist jūrā tālu. Viļņus var izbaudīt, arī paliekot tuvāk pie krasta. Jo – kolīdz cilvēks vairs nevar aizsniegt kājām dibenu un dziļums ir pāri galvai, tas ir pilnīgi pietiekami, lai noslīktu. - Visdrošāk peldēties glābšanas staciju tuvumā.
Tur ir glābēju ierobežota zona, un, ja ar tevi kaut kas atgadīsies, glābēji būs tuvumā un palīdzēs. Šajās vietās arī izkarināti karogi: ja karogs ir dzeltens, pastāv kāda bīstamība – zemāka ūdens temperatūra vai ir kāda veida straumes; ja sarkanais – vispār nevajag iet peldēties. Ieteikumu peldēties tikai glābšanas staciju tuvumā īpaši ieteicams ievērot tiem, kuri uz jūru atpūsties brauc tikai paretam un jūru nepazīst. - Neaizraujies!
Baudot viļņus, jābūt uzmanīgiem arī tad, ja iebrien jūrā tikai līdz viduklim. Jo – vilnis nāk, un tu palecies. Tajā brīdī, kad palecies, straume, kas iet pa apakšu, pavelk tevi dziļāk. Tu atkal nokrīti uz kājām – viss it kā ir lieliski. Bet, lēkājot pa viļņiem, cilvēki mēdz aizrauties un nepievērš uzmanību tam, ka dziļums, kurā viņi grimst, lai sasniegtu dibenu, kļūst arvien lielāks. Un, jo lielākā dziļumā cilvēks ir palēcies, jo ilgāku laiku straume nes viņu dziļāk – līdz kādā brīdī nākas konstatēt, ka vairs nevari atsperties…
Ko darīt, ja redzi cilvēku slīkstam?
«Metoties viļņos kādu glābt, mēs apzināti pakļaujam sevi riskam. Nevajag peldēt slīkstošajam cieši klāt un arī nevajag mēģināt padot viņam roku – tas ir pārāk bīstami. Vispareizākā rīcība – saukt pēc palīdzības un pasniegt vai pamest slīkstošajam ūdenī kaut ko, kas peld, – kas nu pludmalē ir atrodams – peldriņķi, tukšu plastmasas ūdens pudeli vai vairākas maisiņā saliktas plastmasas pudeles. Diemžēl nelaimē nokļuvušais parasti ir sasprindzinājies un slikti turas virs ūdens.
Jo vairāk cilvēks atslābinās, jo labāka ir viņa peldspēja.
Ja cilvēks nomierinās un atslābinās, pat 0,5 l pudelīte, palikta zem zoda, notur viņu virs ūdens.»
