Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dzintara Volgas pirmsākumi meklējami tālajā 1963. gadā. Sākotnēji sacensības risinājās Mežaparka autotrasē, bet kopš 1966. gada, kad ekspluatācijā nodeva Biķernieku kompleksās sporta bāzes (BKSB) pirmo kārtu – Meistarības apli –, pārcēlās uz Mežciemu. Savulaik (70. un 80. gados) Biķernieku trasē ik sezonu risinājās aptuveni ducis dažādu šosejas autosacīkšu, arī Dzintara Volga formāli bija tikai otršķirīgs pasākums – svarīgāki skaitījās PSRS čempionāta posmi, kā arī Autotransporta ministrijas rīkotās sacensības.
Taču vietējie aktīvisti no Rīgas taksometru parka sporta kluba organizēja šo motoru sporta festivālu ar lielu aizrautību, spējot piešķirt sezonas nogalē īpašu auru un prestižu sacīkstēm, kas gar trases nožogojumu pulcēja desmitiem tūkstošu līdzjutēju. «Pēc skatītāju daudzuma tās bija populārākās sacensības, » atceras autosporta veterāns, PSRS vicečempions un vairākkārtējs Dzintara Volgas uzvarētājs Valdis Belmers.
«Toreiz, kad braucām uz trasi, ļaužu jūra, kas plūda uz sacensībām no trolejbusa galapunkta pa Biķernieku ielu, deva varenu emocionālo dopingu.
Protams, Dzintara Volga bija iecienīta arī dalībnieku vidū. Braucēju sastāvs vienmēr bija ļoti spēcīgs, un starp viņiem – daudz mūsējo. » Turklāt līdzjutējiem par prieku mūsējie ne tikai dūšīgi centās, bet itin bieži spēja iepriecināt ar augstiem rezultātiem.
Galvenajā lomā Volga
Šķiet, lieki atgādināt, ka ar sacīkšu nosaukumā pieminēto Volgu nav domāta vis Krievzemes dižupe, bet tās vārdā nodēvētais Gorkijas auto rūpnīcā tapušais automobilis, kas depresīvajos sovjetu laikos bija privileģēta sociālā stāvokļa un pārticības simbols. Pirms rietumu tehnikas invāzijas Latvijas autosportā volgu klase bija varbūt ne pati dinamiskākā, taču prestižākā sacīkšu mašīnu klase gan rallijā, gan krosā un, protams, arī autošosejā.
Iegūstot dzintara mirdzumu
Te nu tā ir – mūsu rīcībā! Ar BKSB direktora un Dzintara Volgas atjaunošanas galvenā iniciatora Māra Ozoliņa atbalstu Auto Bild Latvija dota iespēja vienā no treniņu sesijām iepazīties ar leģendāro GAZ 24 Volga šosejas sacīkšu automobili. Tas stāv, motoram nevienmērīgi burbuļojot, un gaida pilotu, lai dotos trasē...
Skaidrs, ka šādu 30 gadus vecu auto nevar vērtēt, izmantojot to pašu sportiskās funkcionalitātes mēr auklu, ar ko mērīsi, piemēram, Honda Civic Type-R, kas pēc dzinēja darba tilpuma ierindojams tajā pašā klasē. Tas būtu tikpat absurdi kā ģimnāzijas pūtēju orķestri pretnostatīt DVD atskaņotājam. Ieraušoties pilota vietā, pa īstam atskārstu, cik viss šeit ir analogs. Salons izskatās nudien žēlīgi: atkailinātās metāliskās virsmas klāj rūsas kreveles, standarta panelim amputēta liekā greznība, bet vadības bloks sakombinēts no dizainiski absolūti nesaderīgiem, dažādu marku auto salasītiem mērpulksteņiem. Ar izolācijas lenti notīta paštaisīta stūres baranka.
Tiesa, šajā laika zoba papostītajā saimniecībā veikti daži pilnveidojumi kā obligāta nodeva modernajām drošības prasībām: uzstādīts Sparco sacīkšu sēdeklis, kura platās galvas balsta sānu ausis aizsedz sānskatu, sešu punktu drošības jostas, vecais, primitīvais drošības karkass aizstāts ar sarežģītu cauruļu konstrukciju. Nu ko, uz priekšu! Ieslēdzu pārnesumu, laižu vaļā sajūgu un ar mazu gāzīti ripinu uz boksu celiņa izeju. Ak vai, stūre izrādās tik ļodzīga, ka pirmajā brīdī ar grūtībām izdodas noturēt auto vajadzīgajā virzienā. Vēloties noslēpt savu neprasmi no vērotāju acīm, apņēmīgi ieminu akseleratora pedāli grīdā, lai ātrāk pazustu trases līkločos. Ātri nesanāk.
Volga paātrinās ļoti nesteidzīgi, gribētos teikt sporta automobilim pazemojoši lēni...
Sajūga gājiens ir garš, pārnesumu maiņa notiek ar nežēlīgu krakšķi – ikreiz pie sevis nodomāju: vai daru ko nepareizi? Labi, ka tikai četri pārnesumi. (Ak vai, toreiz taču bija tikai četri!) Jau pirmais Elkonis ir īsts piedzīvojums. Īss kontrolsitiens pa bremzēm un ar krakšķi trešajā pārnesumā. Lūk, tās ir īstas antīkās bremzes! Pedāļa gājiens garš, bremzēšanas spēks nevienmērīgs – pirmajā brīdī pat grūti saprast, vai bremzējas tikai viens, divi vai jau trīs riteņi. Auto, smagnēji sasvēries uz līkuma ārpusi, negribīgi seko stūres uzdotajai trajektorijai. Ļoooti nepārliecinoši... taču ar acu kaktiņu novērtēju, ka ātrums ir vienkārši smieklīgs, lai būtu iemesls sākt baidīties. Gāzi grīdā, un uz priekšu!
Garš stiepiens ar trešo pārnesumu un ar krakšķi ceturtajā. Pēc slaidu līkumu sērijas jau jāsāk meklēt uzeju uz Tiltiņa pie Linezera. Ātrums ap simtu. Ar prātu saprotu, ka, tik lēni braucot, šai vietā bremzēt nevajadzētu, tomēr īstas pārliecības nav... Tikmēr garām ar apskaužamu vieglumu palido padsmit gadus vecs Nacionālās klases BMW, sniedzot nepārprotamu atbildi uz manu bremzēt vai nebremzēt jautājumu. Nav ko sēņot, jāmēģina turēt tam līdzi! Diemžēl Volga nav gatava uzturēt manu entuziasmu, un pēc Kinostudijas līkuma bembis vairs nav pat redzams.
Motormuzeja līkumu kaskādē ielidoju ar lielu apņēmību, taču Volga smagi tikai elš, nespējot pret kalnu paātrināties ne ar trešo, ne ceturto pārnesumu. Nu, labi, nav ko mocīt večiņu... Slaidi izlīgojam starta-finiša taisnē. Vismaz gar boksiem, kur pār drošības barjerām snaikstās vērotāji, jāvelk ar pilnu gāzi. Oho, taisnes galā izdodas pietuvoties 130 km/h robežai. Modernam sērijveida mazauto tas nebūtu nekas, bet te sajūta tāda, it kā mana Volga gatavotos atrauties lidojumam. Šoreiz nelidosim – īsi pirms Ozola līkuma metu nost gāzi. Auto jāsāk kušināt, lai atkal laicīgi sagatavotos Elkonim. Un aiziet otrais aplis...
Rezumējums
Lai gan mūsu testējamā Volga bija tik vien kā restaurācijas pusceļā (precīzāk sakot, sportiskai braukšanai pilnīgi negatava), vismaz emocionāli tā ļāva atgriezties 30 gadus senā pagātnē un atcerēties laikus, kad autosports bija īstu vīru spēles ar metālu un uguni.
