Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Kuras suņu šķirnes ir piemērotākās laukiem?
Pirms runāt par konkrētām suņu šķirnēm, svarīgi saprast, kādu funkciju suns laukos pildīs. Vai viņš būs tikai ģimenes mīlulis, veiks sarga pienākumus vai, piemēram, piedalīsies lopu ganīšanā. Labi sargi, kas ir piemēroti dzīvošanai ārā, ir suņi ar pavilnu – Tibetas mastifs, Kaukāza aitusuns, Vidusāzijas aitusuns, vācu aitusuns. Arī rotveileri un Bordo dogi ir labi sargi, kas var dzīvot ārā, kaut arī tiem nav pavilnas. Idejiski laukos var dzīvot jebkuras šķirnes suns – svarīgi ir tā turēšanas apstākļi. Protams, te nav runa par dekoratīvo šķirņu suņiem, arī haskijs nebūs labākā izvēle, jo tam ir tendence aizbēgt, bet nekādām problēmām nevajadzētu būt ar jaukteni.
Šķirnes suns, kas tiek iegādāts pie audzētāja, protams, vienmēr ir labākā izvēle, jo tad saimniekam ir zināmas šķirnei raksturīgās iezīmes – cik tas ir pakļāvīgs dresūrai, ar kādām veselības problēmām varētu saskarties, kāds varētu būt suņa raksturs. Ja ir vēlēšanās adoptēt jau pieaugušu suni, jārēķinās ar to, ka dzīvniekam jau ir izveidojies raksturs un visdrīzāk nebūs zināma viņa dzīves pieredze, kas nozīmē, ka var nākties ieguldīt daudz vairāk darba suņa audzināšanā.
Lai arī kādu suni saimnieks izvēlas, pats svarīgākais, kas jādara, – suns ir jāapmāca. Kinologa uzdevums nav dresēt suni, bet apmācīt saimnieku, lai tas pēc tam pats var veikt suņa apmācību. Šīs konsultācijas šobrīd var veikt arī attālināti, tāpēc kinologa nepieejamība laukos nebūs arguments neaudzināta suņa aizstāvībai. - Kādi ir ērtākie un izplatītākie veidi, kā ierobežot suni, lai laukos neaizmūk?
Vienīgais veids, kā ierobežot suni, lai tas nepamet savu teritoriju, ir kārtīga sēta. Sunim jānodrošina vide, no kuras tas nevar aizbēgt – izrakties zem sētas, pārlēkt pāri sētai vai atvērt vārtus saviem spēkiem.
Vēl var izmantot radiosētu, kas palīdz sunim saprast viņa vietu piemājas teritorijā. Pa perimetru tiek izvilkta trose, bet pie suņa kaklasiksnas piestiprināts raidītājs. Tiklīdz suns tuvojas trosei, tas saņem brīdinošu skaņas signālu, bet pēc tam vieglu strāvas impulsu, kas kļūst arvien spēcīgāks, ja suns no troses neatkāpjas. Tiesa, šī sistēma ne vienmēr ir iedarbīga, jo suns var nereaģēt uz strāvas impulsu, ja vilinājums tikt ārpus robežas ir lielāks.
Laukos dzīvojošie suņi drīkst brīvi pārvietoties pa savu teritoriju. Ja suns ikdienā dzīvo ārā, tad saimniekam tam ir jāierīko voljērs (kurā iekārtota nosiltināta guļvieta ar sausiem salmiem), ko var izmantot kā vietu, kur suni droši atstāt saimnieka prombūtnes laikā. - Ko darīt ar klaiņojošiem suņiem no kaimiņiem?
Pirmā aizsardzība pret klaiņojošiem suņiem ir jau minētā sēta. Ja nav sētas vai arī šie dzīvnieki traucē, par to jāziņo pašvaldības policijai. Tomēr, ja klaiņojošā suņa īpašnieks ir zināms, labāk risinājumu sākumā meklēt sarunu ceļā ar saimnieku. Gadījumā, ja klaiņošana ir sistemātiska un sarunas nepalīdz, var ziņot Pārtikas un veterinārajam dienestam vai pašvaldības policijai. - Vai ir kādas īpašas veselības pārbaudes, kas jāveic suņiem, kuri dzīvo laukos?
Laukos dzīvojošiem suņiem jāveic tās pašas veselības pārbaudes, kas pilsētas suņiem. Primāri mājdzīvnieks ir jāvakcinē un pēc tam jāveic revakcinācija, par ko tiek izdarīta atzīme mājas (istabas) dzīvnieka pasē. Siltajā periodā, kad aktivizējas ērces, sunim jānodrošina aizsardzība pret tām ar pilienu vai siksniņas palīdzību, jo ērces pārnēsā dažādas slimības. Viena no tām – babezioze – ir īpaši bīstama, jo var izraisīt smagus audu un orgānu bojājumus un pat nāvi. Šie pilieni un kaklasiksnas pasargā arī pret blusām. Tāpat arī vienu divas reizes gadā mīlulim jāiedod pretparazītu līdzeklis. To būtu vēlams izdarīt pirms vakcinācijas, lai efektīvāk izstrādājas imunitāte pret slimībām.
Katram sunim ir jābūt čipētam un čips jāreģistrē Lauksaimniecības datu centra mājas (istabas) dzīvnieku datu bāzē. Mikroshēmas ievadīšana nenozīmē, ka suns automātiski ir reģistrēts LDC datu bāzē – suņa reģistrēšana datu bāzē ir atsevišķa darbība. - Ko par suņa turēšanu laukos saka likums?
Ministru kabineta noteikumi par labturības prasībām mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai nosaka, ka viensētās suni var turēt nepiesietu, ja tiek nodrošināts, ka tas neapdraud citus cilvēkus un dzīvniekus. Ja suns veic sargāšanas uzdevumu, tā uzturēšanos teritorijā norāda ar zīmi Suns!, bet pie vārtiem jābūt zvana pogai, lai vajadzības gadījumā ir iespēja satikt saimnieku. Suņiem, kas dzīvo ārā, ir jānodrošina tīra mītne, brīvi pieejams dzeramais ūdens, kā arī sabalansēts uzturs. Ja suns tiek piesiets, tad tam ir jānodrošina vismaz viena pastaiga dienā, kas nav īsāka par 30 minūtēm. Suni atļauts pastāvīgi turēt ārā, ja pēc tā genotipa (organisma iedzimtības faktoru kopums) vai fenotipa (organisma ārējo un iekšējo pazīmju kopums) var paredzēt, ka tas piemērots turēšanai āra apstākļos, nekaitējot suņa veselībai un labsajūtai. Ja nav pārliecības par suņa piemērotību dzīvei ārā, par to jākonsultējas ar veterinārārstu.
Lai arī likums to neaizliedz, tomēr speciālisti neiesaka suni likt pie ķēdes.
