Mamma ar karbona mugurkaulu un dzelzs gribu. Rallijkrosa un rallija pilote Natālija Barata

Ar blondo, simpātisko angļu piloti motoru sporta pasaule iepazinās pagājušā gadsimta nogalē, kad viņa sāka startēt vispirms Lielbritānijas, tad jau pasaules rallija čempionātā (WRC). Par pjedestāliem un kausiem necīnījās, taču bez rezultāta arī nepalika.

Sievietēm vienmēr ir bijis salīdzinoši viegli piesaistīt uzmanību autosportā, turklāt Natālija ir no Lielbritānijas, kas ir viena no autosporta apsēstākajām nācijām pasaulē (pozitīvā nozīmē!), un viņas stāsts ir īpašs – Natālijai ir disleksija, bet celiakijas dēļ uz sacensībām viņai ir jāved līdz īpaša pārtika. Tiesa, ne ar dzimumu, ne ar savu kaiti viņa, kā saka, nemēģināja izbraukt un trasē sacentās ar visiem kā līdzīgs ar līdzīgu. Jo motoru sportā, atšķirībā no hokeja, basketbola vai vieglatlētikas, nekādu dalījumu nav – visiem viens starta saraksts, visiem viens hronometrs un noteikumi.

2007. gadā Natālijas vārds no sacensību protokoliem pazuda. “Testos traumēju kaklu, bet biju pārliecināta, – to pašu teicu arī savam ķirurgam -, ka ar mani viss kārtībā, bet ārsts teica, ka man ir jāatpūšas,” portālam santa.lv stāsta Natālija. “Šajā atpūtas laikā apprecējos, man piedzima divi bērni, un tikpat ātri es arī izšķīros. Tas nebija forši.

Citi lasa

Elza Krūmiņa

Vēsture un leģendas

Princese, kuras dailes dēļ vīrieši atņēma sev dzīvību

Evija Kalnbērza

Skandāls

Dzelzīša skandālā iesaistītā aktrise atklāj, kas patiesībā notika pēc «Spēlmaņu nakts»

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Tad man bija divas muguras operācijas, bet tagad jūtos fantastiski, labāk nekā pirms 20 gadiem, man mugurā ir karbona detaļas – īpaši vieglas, dod papildus ātrumu,” viņa smejas.

Un tā, pēc 13 gadu pārtraukuma Natālija atkal ir sporta mašīnā, turklāt īpašā. Pērn pasaules pirmizrādi Rīgā piedzīvoja Projekt E elektriskā rallijkrosa mašīna, šogad šī klase iekļauta World RX kalendārā un 45 gadus vecā Natālija Barata ir viena no dalībniecēm.

“Ziemā man piezvanīja Manfrēds Štols, kurš ir mans labs draugs vēl no tiem laikiem, kad startēju rallijā, un teica, ka man šis esot jāpamēģina. Es teicu – nē, nē, bet Manfrēds turpināja pierunāt, un tā februārī Austrijā izbraucu īsu testu sesiju. Pēc tam kādas minūtes piecas biju bez valodas,” stāsta pilote. “Pirmkārt, es atkal biju sporta mašīnā, atkal bija ātrums, bet – stūre kreisajā pusē, īsa trase, un es uztraucos, ka vairs nebraucu tik labi. Manfrēds mani mierināja, ka nav tik traki.”

Lai arī sievieti motoru sportā vienmēr pamanīs, nekas no gaisa Natālijai nekrīt, un viņai pašai bija jāmeklē atbalstītāji. “Tagad ir ļoti smaga situācija ar sponsoru atrašanu, turklāt es biju nogājusi no skatuves un par mani ir aizmirsuši – tāda ir dzīve, bet pagājušonedēļ līgums tika parakstīts, un šodien mana mašīna kļūst zaļa – tā tiek aplīmēta ar sponsoru reklāmu,” ar neviltotu prieku stāsta Natālija. “Domāju, Holjē (pirmajā Projekt E posmā – aut.) daudzi bija pārsteigti, ka mani apļa laiki nebija nemaz tik vāji, ņemot vērā, cik ilgi esmu bijusi prom.

Nekas jau nepazūd, tā ātruma izjūta vienmēr būs tevī.

Mans spoteris šonedēļ būs STARD komandas boss Manfrēds Štols, un viņš ir no tiem, kurš uzreiz pateiks acīs, ja es nebraukšu labi.”

Atšķirīgs rallijkrosā ir tas, ka šajā mašīnā pilots ir viens – rallijā brauc kopā ar stūrmani. “Vakar mums bija neliels tests, un mašīnā sāka aizsvīst logi, bet es biju uzlikusi slēgto ķiveri, un nevarēju saskatīt, kur ir pretsvīšanas poga. Tad gan man būtu noderējis stūrmanis, kurš to piespiež,” smejas Natālija. “Pirmajā sacīkstēs es patiešām jutos dīvaini, esot viena pati mašīnā. Mēs jau smējāmies, ka man varbūt vajag blakus piesēdināt kādu piepūšamo lelli. Turklāt elektromašīna pati par sevi ir ļoti klusa.

Jā, man pietrūkst stūrmaņa, un to attiecību, kādas ir ekipāžā. Tā ir neticama saikne, kas nekad nepazūd un ko neaizmirst.

Taču nav slikti, tagad man jābūt lielai meitenei, pašai par sevi.”

Runājot par rallijkrosa mašīnu dinamiku, Natālija min vienu salīdzināmu piemēru: “Kad ar bērniem bijām Disnejlendā, amerikāņu kalniņos bija tās pašas sajūtas, kad tevi iespiež sēdeklī ar 3G spēku.”

Ar Biķernieku trasi Natālija iepazinās dienā, kad Rīgu plosīja vētra – nav gluži tas iedrošinošākais brīdis. “Laikapstākļu dēļ nebija iespējams trasi izstaigāt, bet tā ir fantastiska. Ļoti slidena arī, un tas asais līkums – tas var iekost. Jānis Baumanis, kurš ir vietējā zvaigzne un šo trasi var izbraukt acīm ciet, iedeva man dažas norādes,” stāsta sportiste. “Komandā mums patiešām ir foršas attiecības, lai gan joprojām tā ir vīriešu pasaule. Mēs esam tikai divas sievietes te – es un Mendija Augusta (Eiropas Supercar klases braucēja – aut.), mehāniķi, koordinatori, visi ir vīrieši. Taču visi ir atvērti, sirsnīgi, un nevienu nevērtē pēc piederības dzimumam.”

“Pirmais posms Zviedrijā patiesībā bija ļoti emocionāls, jo es tik sen nebiju stāvējusi uz starta līnijas sacīkšu trasē – pēdējoreiz tas bija 2004. gadā,” saka Natālija. “Tad mums bija neliela tehniska problēma, bērni sacensības skatījās mājās pa televizoru un sāka pārdzīvot, un man bija viņi jāmierina, ka viss ir kārtībā.

Viņi taču nekad iepriekš nebija redzējuši mani sacensībās! Arī tas man bija kaut kas jauns.”

“Finālā, kad vienam no dalībniekiem radās problēmas, man vajadzēja tikai finišēt, nepieļaut nekādu stulbu kļūdu, un tikt pie punktiem, jo Rīgas posmā es esmu vienīgā dalībniece ar čempionāta punktiem (Zviedrijas posma pārējie dalībnieki Latvijā nestartēs – aut.). Un tas jau ir paliels spiediens.

Komanda grib, lai pēc šā posma es esmu kopvērtējuma līdere.

To grib arī sponsori, un, kas zina, nākotnē varētu sanākt, ka sieviete uzvar pirmajā Projekt E čempionātā. Tas būtu neticami, jo es nemaz nepieļāvu, ka varētu atgriezties sportā – muguras operācijas, bērni…” viņa piebilst.

Neskatoties uz to, ka Natālija ir autosporta pārstāve, viņa cieši iestājas par planētas aizsardzību un pret klimata izmaiņām. “Man ļoti rūp, kas notiek ar mūsu planētu. Mani bērni nebrauks ar mašīnām ar iekšdedzes dzinējiem,” viņa strikti nosaka. ”Tāpēc šī elektroauto sērija man ir pieņemama, un es paredzu, ka tai būs nozīmīga loma motoru sporta nākotnē. Mums ir jābūt atvērtiem un apzinīgiem attiecībā uz to, ko darām. Lai arī cik ļoti es mīlu ralliju, es nepieļauju, ka varētu startēt tajā formātā, kāds ir šobrīd. Man patīk elektroauto un man patīk ar tiem braukt. Dažkārt cilvēki uzskata, ka elektromašīnu sacensības ir garlaicīgas. Kāpēc? Te ir tāda jauda, tāds pat azarts. Jā, tās ir dārgas, bet kādreiz tādas bija arī parastās mašīnas.”

Lūgta salīdzināt šīs divas autosporta disciplīnas – ralliju, kurā Natālija pavadījusi lielāko savas karjeras daļu, un rallijkrosu, pilote godīgi atzīst: “Man patīk rallijs, jo tas ir daudz garāks – tev ir jābrauc ļoti daudz kilometru, un katrs līkums ir atšķirīgs. Rallijkrosā katrs pagrieziens ir jāizbrauc precīzi tieši tāpat kā iepriekšējā aplī bez mazākās kļūdas, un pie tā mani tagad ir sevi jāpieradina.”

“Un man šķiet, ka tas, ka es esmu atgriezusies autosportā, var nākt par labu manai meitai un viņas vienaudžiem (Natālijas meitai Frānsisai ir 12 gadu – aut.). Viņi redzēs, ka tas nav tikai jaunu cilvēku sports, un es varu viņus iedvesmot,” saka Natālija.