Foto: Dārzs ar noteikumiem. Viesos pie Aivara Zvirbuļa Amatciemā

Taču labāk vienreiz redzēt nekā daudzreiz dzirdēt, tāpēc kādā saulainā augusta pēcpusdienā mēs devāmies skatīties, kā tad tur ir. Un vai kaut ko var pārņemt arī tie, kas dzīvo citā meža ielokā. 

Latviešu problēma ir dzīvošana pēc sentēvu pieņēmumiem, ka līdz Jāņiem visam jābūt nopļautam.

Amatciemu Čiris sāka veidot ap 2000. gadu. Sākumā nebija domas par ciematu. Vispirms uz šejieni pārcēlās pats, lai varētu dzīvot skaistā, mežu ieskautā vietā, un sāka veidot ainavu. Iedvesmai kalpoja Cēsu pils parks – radīts tikai pirms nepilniem divsimt gadiem. Taču ainavas veidošanai pietrūka līdzekļu. Nācās aizņemties naudu bankā, bet tur ieteica pārdot zemes gabalus. Iztēlojoties, kas varētu būt pircēji, prātā nāca cilvēki, kas strādāja Rīgā pie datoriem pašam piederošajā izdevniecībā un tipogrāfijā Jāņa sēta. «Sapratu, ka pilsēta ir veiksmīgs laika zaglis. Bet cilvēkiem, kas strādā pie datora un realizē kādu projektu, vajag vietu, kur distancēties. Radās doma, ka, internetam attīstoties, programmētāji, tulkotāji, mākslinieki un citi radoši cilvēki, un daudzu citu profesiju pārstāvji varēs vairāk vai mazāk distancēti darīt lietas, ko darīja līdz tam. Dzīvot laukos ar savu meža stūri, pagalmu, kur neieskatās kaimiņi, un ūdens spoguli, tomēr baudot pilsētas ērtības – gludus ceļus, centralizētu ūdensapgādi un kanalizāciju, ātru internetu. Diez vai arī viņi paši labos krānus un varbūt negribēs pļaut zāli. Par to visu kādam būs jāparūpējas.