«Manā kabinetā bijusi teju visa Liepāja.» Ārste Ingrīda Gardovska par vairāk nekā 50 gadiem medicīnā

Nesen kaut kur lasīju, ka laimīgs tas, kas var dzīvi pavadīt pie jūras. Tas ir par jums!

Jā, par mani var rakstīt: viss sākās Liepājā. Un droši vien arī beigsies. (Smejas.)

Esmu dzimusi un augusi Liepājā, mācījusies Liepājā – mana skola ir Liepājas 6. vidusskola, kas savulaik atradās Krišjāņa Valdemāra ielā –, visu mūžu šeit esmu arī strādājusi. Bet, ja nopietni runājam, vispār nesanāk to jūru redzēt tik daudz. Tagad vēl jo mazāk – kopš nomainītas visas locītavas, man ir bailīgi iet iekšā viļņos, lai gan vispār esmu peldētāja. Institūtā nopietni gāju uz peldēšanas nodarbībām.

Medicīna jūsos bija tikpat iekodēta kā Liepāja?

Ģimenē pirmā izvēlējos studēt medicīnu – to, ka būšu ārste, zināju jau kopš 1. klases. Nezinu, no kurienes bija tāds impulss, jo vecāki nebija mediķi. Vienīgi mans krusttēvs bija ķirurgs. Atceros, man ļoti patika slimnīcas, medikamentu aromāts, iespējams, tas arī mani pamudināja izvēlēties šo jomu. Jau mājās spēlējoties tēloju dakteri, un ir pat kāds kuriozs, kad mēģināju brālim griezt matus un nogriezu mazu gabaliņu no auss ļipiņas. (Smejas.) Tā tas sākās! Vēlāk par ārstu kļuva arī brālis (Jānis Gardovskis, ķirurgs un bijušais Rīgas Stradiņa universitātes rektors – aut.), kurš ir par mani četrus gadus jaunāks. Neesmu gan vaicājusi, no kurienes viņam šis impulss, jo sākotnēji viņš vēlējās kļūt par lidotāju. Varbūt gribēja atriebties par to auss ļipiņu! (Smejas.)

Reiz man atļāva iet špricēt operdziedātājam Jānim Zāberam, kas tobrīd ārstējās nodaļā. Gāju pie viņa trīcošām rokām, bet pēc tam biju ļoti lepna – esmu dūrusi dibenā Zāberam!

Vispār jūsu sapnis bija kļūt par ķirurģi.

Jā, tas tiešām bija mans sapnis, bet tajā laikā tā nebija sievietēm pārāk populāra profesija, viņas neizvēlējās šai specializācijai.