«Čīkstēt nevajag, labāk nospļaujies un ej tālāk pa dzīvi!» 90 gadus vecā Helēna joprojām ik dienu nūjo sešus kilometrus

Kad satiekam Helēnu, viņa nevar mums acumirklī pievērsties. Iemesls? Mazliet amizants, mīļš, bet vispār ļoti nopietns – viņai jāuzpūš vēl daži baloni mazmazmeitiņas Matildes Mias dzimšanas dienas ballītei. Vēl mīļāku šo ainiņu padara omes – tā Helēnu dēvē ģimenē – sniegbaltajās lokās iespraustās rozā kaķa austiņas no multfilmu varoņu atribūtikas. Neko nevar padarīt – tāds ir ballītes dreskods un Helēna tam visam ļaujas. Nav šaubu, tāda ome ir miljons. Bagātība. Un bagāts bijis arī viņas mūžs, kas, lai gan daudzkārt sāpinājis, devis rutka rūdījumu un stipru garu.

Meitene no Latgales

«Piedzimu 1936. gadā Latgalē, Vilcānos, kur pirmos gadus esmu arī augusi un skolojusies un ko saucu par savu bērnības vietu. Tur mans tēvs bija zvejnieks Latgales ezeros, bija arī zvejnieku arteļa biedrs. Kad sāka dibināt kolhozus, tēvs nevēlējās tajos iet strādāt un mēs pārvācāmies uz Zasu, kur viņš strādāja mežniecībā. Kad pārvācāmies, gāju 4. klasē un turpināju mācības Zasas vidusskolā, ko arī pabeidzu. Dzīvojām tādā nomaļā vietā uz Aknīstes pusi, uz skolu bija kājām jāiet septiņi kilometri. Turpat Zasā arī sastapu savu mīlestību, vīru Grigoriju. Pēc tautības viņš bija krievs, bet krieviski gandrīz runāt neprata, jo gāja latviešu skolā. Vīru satiku pavisam nejauši…

Laiks, kad dzīvojām Zasā, meitenes jau teju pieaugušas un abi ar vīru strādājām un bijām ievēroti savos darbos – tas ir laiks, kad esmu jutusies vislaimīgākā savā dzīvē. Un drīz pēc tam arī kļuvu visnelaimīgākā… Vīrs nomira.