Zigmars Liepiņš: Ģimene, tas ir svarīgākais. Nevis mūzika

Domāju, ka mēs acīmredzot esam no Dieva dotas radniecīgas dvēseles. Sapīti kopā jau no pirmā brīža.

Šim mazajam stāstam ir diezgan gara priekšvēsture. Piezvanīju Zigmaram Liepiņam pagājušajā gadā ap šo laiku, lai laikus apsveiktu lielajā – septiņdesmit gadu tomēr! – jubilejā un šajā sakarā aicinātu ar savu klātbūtni pagodināt mūsu žurnāla vāku. Tomēr vienojāmies tikties mazliet tuvāk jubilejai – šā, nevis pagājušā, gada 14. oktobrim. Kad beidzot tikšanās notiek, jau ir saplānoti jubilejas koncerti. Uz koncertu Par svarīgo septembrī mūzikas namā Daile ar Mirdzu Zīveri un instrumentālo grupu arī biļetes jau izpirktas. Bet 17. oktobrī būs koncerts Operā ar Nacionālo simfonisko orķestri, Valsts akadēmisko kori Latvija, vijolnieci Kristīni Balanas, ērģelnieci Ivetu Apkalnu un paša dēlu Jāni Liepiņu pie diriģenta pults. Jubilejas sakarā Zigmars Liepiņš ir arī gana daudz runājis dažādos izdevumos. Un pat uzrakstījis grāmatu ar savas dzīves gabaliņiem. Tās nosaukums Mūzaīka radies, apvienojot vārdus mūzika un mozaīka. 

* * *
«Doma, ka vajadzētu uzrakstīt grāmatu, brieda ilgāku laiku. Daudz kas plašākai publikai nav zināms – ne tikai par mani, bet arī par apstākļiem un lietām, kas notikušas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Pat ja šodien nav milzīgas intereses par to, kāds bija tas laiks un vide, un grāmatai varbūt nebūs daudz pircēju, man gribējās, lai tā nonāk vismaz bibliotēkās un paliek kā mana liecība par to laiku. Ja tā plauktā būs, tad kādreiz kādi pētnieki, rakstot savas disertācijas, to atradīs. Esmu rakstījis tā, kā es to laiku redzēju. Nesaku, ka tas ir objektīvi. Tas ir mans subjektīvs skatījums uz lietām, kas notika ar mani, un lietām, kas notika ap mani. Citi, iespējams, redzēja citādi – gan notikumus, gan arī mani no malas. Bet šis ir mans skatpunkts un mans skatījums.