«Tēti, piedod, bet tas ir pazaudēts laiks.» Atklāta saruna ar Madaru Botmani

Galu galā, kamēr cilvēks jūt sāpes, viņš ir dzīvs. Kamēr viņš jūt cita sāpes, viņš ir cilvēks. 

– Man grūti tevi iedomāties bez darba, arī šobrīd tu darbojies divos jauniestudējumos – Nacionālā teātra izrādē Mazā naudiņa kā tērpu māksliniece un Komūnā kā lomas atveidotāja. Kā tev šķiet, par ko šodien teātrim būtu jārunā? 

– Manuprāt, teātrim ir jārunā par mums, izgaismojot ne tikai mūsu labās puses. Par cilvēciskajām vērtībām un katra ierobežojumiem.

Komūna ir stāsts par cilvēka ideālo versiju – par spēju nolikt malā savu es, spēju dalīties it visā, spēju dot otram pilnīgu brīvību. Tomēr, lai kā mēs vēlētos tādi būt, es tiešām domāju, ka cilvēks pēc struktūras nav tam paredzēts. Cilvēks ir privātīpašniecisks, un vienmēr būs kāds galējais punkts, kurā mēs nebūsim spējīgi dalīties. Bet tādām izrādēm ir jābūt, jo katram pašam ir svarīgi par to padomāt.

Savukārt izrāde Mazā naudiņa ir stāsts par māti un viņas dēlu, jau pieaugušu vīrieti ar garīgu atpalicību. Māte saprot, ka ilgi viņa šajā pasaulē vairs nevarēs par viņu rūpēties, tāpēc sagatavo dēlu patstāvīgai dzīvei. Domājot arī ārpus teātra, šī situācija ir neiedomājami skaudra, jo, līdzīgi kā izrādes varonim, šiem cilvēkiem mūsu sabiedrībā vietas nav. Mēs izliekamies, ka viņu nav, un savu baiļu dēļ viņus atstumjam. Mēs nemākam pieņemt citādo. Mūsu sabiedrība ir baiļu pilna, bet bailes neļauj atvērt sirdi – tās vairo agresiju.