Valdis Birkavs par dzīvi un politiku: Ja es katru dienu skaidri redzētu šito ģīmi un pliko galvu…

Mēs tiekamies 13. janvārī. Tieši šajā dienā pirms 34 gadiem aizsākās barikāžu laiks. Bija noticis uzbrukums Viļņas televīzijas torņa aizstāvjiem, gāja bojā cilvēki, un agri no rīta Latvijas Tautas fronte aicināja pulcēties uz manifestāciju Daugavmalā un sākt būvēt barikādes. Tagad grūti noticēt, ka bez jebkādiem mobilajiem telefoniem un «WhatsApp» čatiem nepilnas dienas laikā bija iespējams sapulcināt vienkopus vairākus simtus tūkstošu cilvēku. Tieši tik svarīga cilvēkiem tobrīd bija Latvija un tās brīvība. 
Valdis Birkavs, kurš toreiz bija Aug­stākās Padomes deputāts, raksta grāmatu, ko pats dēvē par memuarizētām politiskām esejām. Tas liekot labāk saskatīt, kas notika toreiz un kā viss transformējies līdz mūsdienām.

– Runājot par barikādēm – kuru epizodi no tā laika jūs pats atceraties visspilgtāk? 
– Ir kāda aina, kas ļoti spilgti palikusi atmiņā. Tas acīmredzot bija īsi pirms 20. janvāra, vēl šaušana nebija notikusi. Es izgāju no Augstākās Padomes ēkas un aizgāju uz Doma baznīcu. Tur jau viss bija sagatavots situācijai, ja gadījumā būtu kādi upuri, visur bija mediķi virsvalkos ar sarkanā krusta zīmi, un man tas likās kā fragments no kādas filmas par Pirmo pasaules karu.

Es daru to, ko es gribu, lai gan jāatzīst, ka izdaru mazāk, nekā gribu.

Tobrīd, par laimi, vēl nebija neviena upura, bet tā baznīca, tā dūmu smarža laukā… Nācu atpakaļ, un drusku sniga, drusku piesala, un man ienāca prātā – ja sāksies kādi notikumi, būs burzma, cilvēki var slīdēt uz bruģa, krist… Atceros, vēl mēģināju kādam zvanīt, nokārtot, varbūt to bruģi var nokaisīt ar smiltīm.