Piens un asinis. Kā Elzas apsēstība ar mītisko tulpi pārvērtās bīstamā pavasara dēkā

Elza sēdēja automašīnā lielveikala stāvlaukuma malā, kur asfaltā vēl turējās ziemas sāls pelēcīgās pēdas. Motors bija izslēgts, logs nedaudz pavērts, un vējš ienesa salonā dabas smaržu, pavasara vēso mitrumu. Elza vēlreiz acīm noglāstīja grāmatu, ko tikko kārtējo reizi šķirstījusi. Anne Goldgar – Tulipmania: Money, Honor, and Knowledge in the Dutch Golden Age. Uzšķīrusies nodaļā, ko Elza pētījusi visilgāk, – Tulipa ‘Semper Augustus’. Pienbalts vai ziloņkaula zieds ar asins asarām un lāsumiem, it kā kāds porcelānā būtu uzšķērdis dzīvu asinsvadu. Nevis reta, bet mītiska tulpe. Pati spožākā raibo ziedlapu šķirne, kas pa īstam iemiesoja 17. gadsimta tulpju drudzi. Vienmēr cildenā – tā nīderlandieši šodien tulko šīs vēsturiskās, vairs neeksistējošās tulpes vārdu. Atrodiet internetā Bolonjē botāniskās gleznas, kompozīcijas centrālais zieds vienmēr tajās visdārgākais – tulpe Semper Augustus.

Bīstami skaists – piens un asinis. Visa pasaule zina – reiz šī puķe bija zelta cenā, tagad to var nopirkt vienīgi mākslas izdrukās. Dzīvu autentisko sīpolu nav.

Dažreiz selekcionāri uzbur ko attāli līdzīgu, piebilstot – iedvesmojoties no… Tomēr jebkurš mūsdienu paziņojums par šīs šķirnes audzēšanu ir skaidra krāpšana. Elza kolekcionēja retu ziedu leģendas: klejoja senos parkos un dārzos, fotografēja, pētīja, klausījās dārznieku stāstos. Citi tā salīdzina vīnus vai gleznas. Nu Elzas apsēstība bija Semper Augustus. Piens un asinis.

Elza atspieda galvu pret autosēdekļa atzveltni, ļaujot pavasara saulei ielīt tieši acīs. Nogaidīs, līdz seniors no blakus mašīnas iekraus bagāžniekā kūdras maisus un izbrauks no stāvvietas. Tad arī Elza dosies projām.

***

Tiešām apsēstība. Jo vairāk tādēļ, ka pirms nedēļas… Nē, to pat nedrīkst skaļi izrunāt. Elza ir redzējusi kaut ko, kas viņu satricinājis vairāk par jebkuru sensāciju. Viņa taču ir redzējusi šo tulpi! Reāli. Veselu Semper Augustus pudurīti. Piens un asinis. Jā, mūsdienās. Kā vislielāko noslēpumu uz brīdi tās savā siltumnīcā viņai atsedzis selekcionārs Roberts Sīmanis. Jā, zudušas šķirnes atgriešanās, sensacionāls atklājums, kam turklāt ir visi vajadzīgie pierādījumi, ieskaitot ģenētiskos; daļēji iesaistīti arī nīderlandieši. Siltumnīcas tālākajā sektorā aiz aizvilkta ēnojuma auduma uz īsu mirkli Elzas skatienam pavērās ziedi no Bolonjē botāniskās gleznas – pienbalti, rotāti liesmainām, it kā ar plānu otu iegleznotām asimetriskām plūsmām. Elzai aizsitās elpa.

Viņa mutē sajuta sapņa pēcgaršu – savādu baiļu, kauna un iekāres kombināciju.

«Tu to neesi redzējusi,» piesardzīgi noteica Sīmanis.