Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atkāpe sendienās
Pieņemts uzskatīt, ka jau 1291. gadā Rīgā darbojās aptiekas, kaut gan Latvijas medicīnas vēsturē kā pirmā oficiāli dibinātā aptieka ir ierakstīta 1357. gadā dibinātā zāļu tirgotava, kas atradās tagadējā Rātsnama vietā. Te gan jāprecizē, ka tolaik aptiekās gatavoja un pārdeva ne tikai zāles, tur tirgoja arī no tālām zemēm atvestas preces – garšvielas, papīru, tinti, zīmoglaku, uz vietas vārīja ziepes un lēja sveces. Tur piedāvāja arī mūslaiku izpratnē aptiekās neiederīgas preces – dārgus alkoholiskos dzērienus, tabaku un šaujampulveri.
Laikam jau tirgošanās sekmējās – tā jāsecina, zinot, ka 19. gadsimta sākumā 40 tūkstoši rīdzinieku varēja izvēlēties, kurā no 11 aptiekām iepirkties. Tātad bija viena aptieka uz 3800 cilvēkiem. Lai tādas konkurences apstākļos dibinātu vēl kādu aptieku, bija vajadzīga pārliecība par saviem spēkiem un milzu uzņēmība. Arī drosme riskēt, jo gadsimtu mijā farmācijas pasauli pārsteidza un ietekmēja industrializācija. Proti, izgatavot medikamentus uz vietas aptiekā vairs neatmaksājās, jo tos daudz lētāk sāka ražot rūpnieciski. Rezultātā tradicionālās aptiekas piedzīvoja krīzi.
Asas konkurences apstākļos
Tomēr Tērbatas Universitātē izskolojies un augstskolas diplomu saņēmušais Kārlis Eduards Lēzevics nenobijās. 25 gadus vecais uzņēmīgais provizors (provizors ir medicīnas darbinieks ar augstāko farmaceitisko izglītību) 1820. gadā rakstīja iesniegumu, lūdzot atļauju dibināt aptieku Rīgā. Lēzevics koncesiju saņem un sāk rosīgi darboties – savu aptieku viņš iekārto Vecrīgā, Audēju ielā 15. Taču viņš nav savrups sava ceļa gājējs, kurš strādā tikai savā labā. Kārlis Eduards Lēzevics tiecas attīstīt farmāciju, 28 gadus būdams aktīvs Rīgas Ķīmiķu un farmaceitu biedrības (vēlākās Rīgas Farmaceitu biedrības) biedrs.
Gan Lēzevica darbības laikā, gan arī pēc tam Vecpilsētas aptieka vadījās pēc 17. gadsimta sākumā pieņemtā Rīgas Aptieku reglamenta. Līdz 1940. gadam tas bija spēkā oficiāli, bet vēlāk farmaceiti to ievēroja kā savas profesijas ētikas kodeksu. Aptieku reglamentā bija sacīts, ka visu gadu aptiekās pastāvīgi jābūt pietiekami daudz vajadzīgu, labu un svaigu vielu, zāles jāizgatavo centīgi un apzinīgi, atbilstoši noteikumiem, tās jāizsniedz nekavējoties, aptiekāram, viņa palīgam un māceklim vienmēr jābūt laipniem, pieklājīgiem un mundriem, pieejamiem gan bagātiem, gan nabagiem, gan dienu, gan nakti, gan darbdienās, gan svētdienās.
Aptieku sīvā konkurence 19. gadsimtā pacēla un noturēja augstu darba kvalitātes latiņu. Aptiekāra profesija bija prestiža, sabiedrībā viņus cienīja un uzlūkoja kā cildenus līdzcilvēku glābējus. Tam bija pamats, jo tolaik aptiekāram oficiāli bija atļauts ārstēt trūcīgus cilvēkus, kuri nevarēja atļauties apmaksāt vizīti pie ārsta. Jāteic, ka šī profesijas iezīme saglabājusies arī mūsdienās. Tāpat kā toreiz, arī tagad farmaceits ir savas jomas profesionālis, zinošs par medikamentiem, un iedzīvotāji viņa sniegtos padomus novērtē. Tā pašreizējā vēsturiskās aptiekas vadītāja Linda Fevraļeva šoruden ir saņēmusi Gada farmaceites balvu, bet zīmols Mēness aptieka iedzīvotāju aptaujā ir novērtēts kā farmācijas nozarē mīlētākais un atbildīgākais zīmols Latvijā.
Ar savu odziņu
Gandrīz gadsimtu pēc izveides, Pirmā pasaules kara laikā, Vecpilsētas aptieka maina adresi – pārceļas uz Audēju ielu 20, kur atrodas un durvis pircējiem ver joprojām. Mainījušās paaudzes, valsts iekārtas, bet 200 gadu garumā nemainīgs palicis Vecpilsētas aptiekas rūpīgais darba stils.
Arī aptiekas jau kopš sendienām centušās piesaistīt cilvēku uzmanību ar ko īpašu, no citiem konkurentiem atšķirīgu, lai ievilinātu un piesaistītu pircējus. Tas varēja būt gan netālu no ieejas durvīm novietotais soliņš, kur rindā gaidītāji varēja apsēsties un mierīgi sagaidīt savu kārtu, gan vaļējs logs aptiekai, lai steidzīgam garāmgājējam pat nav jāienāk telpās. Protams, īpaši centīgi tika gādāts par skatlogu noformējumu, lai izceltos un ieintriģētu. Tāpat arī interesants un grezns iekštelpu interjers vairoja aptiekas pievilcību un pircēju pieplūdumu.
Aptieka ar mākslas darbu
Vecpilsētas aptieka ir turpinājusi arī šo tradīciju – izveidot savdabīgu interjeru, turklāt izmantojot mākslas darbu. Īpaši šai aptiekai (tolaik tās nosaukums bija Rīgas 6. aptieka) pirms 50 gadiem tapa sienas cilnis. Lieliski, ka, veicot telpu rekonstrukciju 2008. gadā, kad tā kļuva par Rīgas lielāko pašapkalpošanās aptieku, mākslas darbs tika saglabāts. Savulaik par to grāmatā Latviešu tēlotājmāksla (1980. gads) rakstīts: «70. gados keramiku interjerā visbiežāk iekļauj kā tīri dekoratīvu elementu. Arī keramiķu darbu šajā jomā traucē tā pati neatrisinātā problēma, kas traucēja māksliniekus gleznotājus, – nav arhitektu un mākslinieku līdztiesīgas sadarbības telpas ansambļa veidošanā, kaut arī dekoratīvās keramikas iespējas ir ļoti plašas. Tā spēj atdzīvināt telpu gan ar savu plastisko formu, gan glazūru krāsainību, gan formas un krāsas mijiedarbību. Dekoratīvā keramika kļuvusi par telpas organisku sastāvdaļu dažādos Rīgas sabiedriskajos interjeros. [..] Interesants ir Rīgas 6. aptiekas interjers, kur dekoratīvās kompozīcijas autori ir mākslinieki A. Ķiģelis, M. Ozoliņš un I. Gulbe. Dekoratīvi plastiskais cilnis (A. Ķiģelis un M. Ozoliņš), kuru bagātina I. Gulbes dekoratīvais kalums, sterilajai aptiekas telpai piešķir emocionālu pulsu. Aizņemot telpas galējo sienu, cilnis organiski iekļaujas telpā.»
Savukārt farmaceite Mudīte Strazdiņa, kas Vecpilsētas aptiekā (tiesa, ar pārtraukumu) strādā jau no 1967. gada, labi atceras, ka vēsturisko plastikas cilni cilvēki nākuši speciāli aplūkot. Kad aptieka piedzīvojusi pārmaiņas, pārtopot par pašapkalpošanās aptieku, pateicoties toreizējās aptiekas vadītājas Anitas Turkas pārliecībai un aktivitātei, vēsturiskā siena saglabāta.
Autora viedoklis
Par godu Vecpilsētas aptiekas dzimšanas dienai keramiķis Andrejs Ķiģelis labprāt dalījās savās atmiņās par ievērojamo darbu: «Šī siena, kuru veidoju kopā ar grafiķi Māri Ozoliņu, tapa 1969. gadā, neilgi pirms mana diplomdarba aizstāvēšanas Latvijas Mākslas akadēmijā. Darba pasūtītājs bija Aptieku pārvalde. Neatceros, kāda bija sākuma iecere, jo es biju klāt pie darba procesa – vienmēr esmu vairāk bijis darītājs nekā runātājs. Sākām strādāt pie pasūtījuma, un apmēram mēneša laikā tas tapa gatavs. Cilnis ir veidots no šamota māla, sagataves process bija laikietilpīgs, metāla kalumu pēc pasūtījuma izgatavoja metālkalēja Ināra Gulbe. Sākotnēji izgatavoju mazu modelīti, atceros, ka taisīju to akadēmijā un keramiķis Bogdanovs, mani no agra rīta tur ieraugot, teica: «Andrej, atkal tu jau te strādā?!» Darbs pie šīs sienas man veicās ļoti viegli, sienā ietverti man tuvie dabas motīvi, aptiekas trauki – viss kopā izskatījās ļoti labi.
Kad darbs bija gatavs, Aptieku pārvaldei nepatika sienas sākotnējais izskats, jo tā bija glazēta, tāpēc mēs to ar smilšu strūklu notīrījām. Viņi to pamatoja tādējādi, ka glazējums traucē, atspīd un īsti neiederas interjerā.
Pēdējo reizi biju iegājis aptiekā pirms pāris gadiem. Protams, man ir gandarījums par veikumu aptiekā, bet ļoti vēlētos, lai šis darbs tiktu cienīts, iekļauts vēsturiskā mantojuma sarakstā, jo nu jau tam ir piecdesmit gadu. Savulaik esmu rakstījis Kultūras ministrijai lūgumu šajā sakarā, un ļoti priecātos, ja pie mana darba tiktu pielikta plāksne par to, kas šo darbu ir veidojis – man pat tā mājās stāv jau izgatavota. To atliek tikai pielikt!»
Jāteic, mākslinieka vēlme, pateicoties aptiekas pašreizējiem saimniekiem, piepildīsies jau šajā decembrī.
