Rīga +9°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
1
-
Bijušas dīvainas priekšnojautas
Ap pulksten deviņiem 14. maija rītā, kad Andris Ārgalis pēc brokastīm savā mājā Pārdaugavā rosījies pa dārzu, bijušajam Rīgas mēram piezvanījusi mazdēla Leonarda Miglinieka draudzene. «Viņa satraukti teica, ka Leonards vairs neelpo. Ātri skrēju caur pagalmu, arī «ātrie» drīz bija klāt. Bet neko vairs nevarēja līdzēt. Viņš bija miris, gulēja kā Jēzus. Bija aizgājis vienā momentā, bez mocībām – ne siekala pār viņa lūpām nebija pārtecējusi. Ja «ātrie» būtu bijuši klāt uzreiz, arī tad diez vai ko varētu līdzēt. Bija apstājusies sirds,» valdot asaras, atminas Ārgalis.
«Viņam bija tikai 24 gadi un dažas dienas. Un viss. Viņa nav. Nav mana Leonarda. Ir tikai tukšums,» saka bijušais Rīgas mērs. «Man tagad šķiet, ka pats vairs neesmu starp dzīvajiem. Iestājies tāds bezspēks, ka no gultas nevaru izkāpt. Esmu viss uz nerviem, viss šis vājprāts… Paziņa tagad pie manis brauc, pamērīs spiedienu, jo man tas «motors» arī nav nekāds dižais. Eh… Tas ir tik netaisni… Tas smagums, kas tagad trāpījās man, meitai, visai ģimenei, Leonarda draudzenei, čomiem… Traki,» sarunā ar žurnālu «Privātā Dzīve» piebilda viņš.
Citi lasa
Pēc mazdēla nāves Ārgalis aizdomājies – tas tomēr bijis stipri jocīgi, ka tik jauns cilvēks, kas tikko sācis pa īstam dzīvot, jau domāja par nāvi. «Lai cik absurdi un pat stulbi tas šobrīd arī izklausītos, bet varbūt Leonards to tiešām zināja, juta… Man nav cita izskaidrojuma tam, kāpēc mazdēls pēdējā laikā tik daudz runāja par to, kā jānotiek atvadām no viņa. Vai kāda priekšnojauta viņam bija? Leonards bija teicis – vēlas, lai viņu kremētu. Un ar pelniem lai dara, ko grib.
Viņš gribēja, lai atvadās tikai paši tuvākie, lai nav lieku seju, nekāda bēru mielasta…
Draudzenei trīs dienas pirms nāves viņš bija teju vai savu bēru scenāriju izstāstījis un uzsvēris: «Gribu tāpat kā opis, bez mielasta!» Un es tiešām tā esmu teicis – kategoriski esmu pret tādām lietām. Ja kāds grib, lai pēc tam kaut kur sanāk kopā, bet tā karbonāžu rīšana bērēs – neparko!» saka Andris.
Leonarda pēdējā griba bijusi, lai pēc atvadām tuvākie draugi pasēdētu un pieminētu viņu Andrejsalā. «Tur, klubiņā pie Daugavas, viņš šad tad ilgi bija sēdējis un skatījies saulrietā. Tā vieta viņam bija patiešām mīļa,» zina teikt vectēvs.
Izdzēstais sapnis
Ārgalis ar mazdēlu bijuši ļoti tuvi, viņus daudz kas vienojis.
«Man tagad vistrakākais ir tas, ka viņam biju gandrīz kā tēvs, dažkārt arī mātes vietā,» atzīst Andris.
«Viņa tēvs basketbolists Raimonds Miglinieks kādu laiku bija palaidies, ilgi par Leonardu nelikās ne zinis. Viņam bija cita dzīve, citas ģimenes. Leonards dzīvoja ar mammu – manu meitu Kristu. Arī viņai jauna ģimene… Bet mājas mums blakus, pa vidu tikai vārtiņi. Darīšanas, kamēr viņš bija puika, arī bija kopīgas – saimniekojām, kā nu pratām. Kad gāju uz kādām jubilejām vai viesībām, bieži ņēmu mazdēlu līdzi. Ko tur runāt – daudz laika bijām divatā…»
Kad bija puika, Leonards tāpat kā tētis spēlēja basketbolu. «Vedu viņu uz treniņiem, nometnēm. Viņš bija U-16 un U-18 izlašu kandidāts. Labs basketbolists, gribēja arī uz Ameriku braukt – spēlēt un mācīties. Bet tad viņš saplēsa ceļgala saites. Taisīja operāciju – absolūti neveiksmīgi. Četras reizes dabūja ceļgalu labot. Tā basketbols viņam beidzās. Viņš to ļoti pārdzīvoja. Divus gadus vispār sportam netuvojās, lai arī turpat mājās bija stūrītis, kur paskriet, pacilāt stieni,» atminas vectēvs.
Sāpina runas par narkotikām
«Jā, cik dzirdēju, iepriekšējā vakarā pirms aiziešanas viņš ar draudzeni bija Andrejsalā. Tur arī kādi draugi bijuši. Patusējuši, bet tas jau nav iemesls, lai tā pēkšņi būtu pagalam,» saka Ārgalis. Naktī uz sestdienu jaunieši atpūtās naktsklubā, un tur tapuši arī pēdējie video ar Leonardu. Viņš – ar brīnumsvecīti rokās.
Vectēvs stāsta – Leonards alkoholu neesot lietojis vispār. «Es domāju, ka neko citu arī, jo tad taču es būtu viņa uzvedībā ko dīvainu manījis, kaut ko jutis,» uzsver Andris un piebilst – sociālajos tīklos izskanējušie spriedelējumi par to, ka mazdēls varētu būt lietojis narkotikas, ģimenei ir liels trieciens. «Nebija nekā tāda! Ja būtu, tad ekspertīzes slēdzienā tam vajadzēja parādīties.
Bet nav tur ne narkotiku, ne alkohola.
Mums iedotais slēdziens ir tāds – nāve iestājusies sirds mazspējas rezultātā. Esot konstatēti iedzimti sirds mazspējas simptomi,» saka Andris.
Viņš atzīst, ka mazdēlam jau no sākta gala bijušas problēmas ar sirdi un tās ik pa laikam likušas par sevi manīt. «Entās reizes esam taisījuši kardiogrammu. Bija pat tā, ka naktīs viņš dažkārt lēca augšā, jo šķitis, ka sirds apstāsies. Viņš lietoja tabletes sirdij, arī nervus nomierinošas zāles. Sportošanas laikā pirms nometnēm vienmēr gājām uz dispanseriem. Kādus tik ārstus neapmeklējām! Man ir vesela mape ar visdažādākajiem izmeklējumiem, kur mediķi tā arī nespēja izskaidrot, kas īsti par vainu.
Neko neatrada, bet, tiklīdz Leonardam treniņos tika dota lielāka slodze, strauji paaugstinājās pulss, cēlās asinsspiediens. Tieši tāpēc treneri viņam slodzes parasti samazināja. Atminos, kad viņam bija 16 gadu, aizbraucu uz basketbola nometni Saldū apskatīties, kā Leonardam iet. Ar treneri sanāca garāka saruna. Viņš teica, ka neizprotot – it kā žiperīgs, it kā vesels, bet spiediens un pulss ļoti nelāgi paaugstinās. Tad vēl atminos, ka pēc traumas cits treneris Leonardam teica – lai arī celis čupā, tomēr jākustas, cik var, jo citādi, strauji beidzot sportot, varot saasināties sirds problēmas. Bet kurš tad klausīs, ja dzīves sapnis par basketbolu zudis?» noteic Andris.
Vectēvs gan piebilst – iespējams, pie vainas varētu būt arī tas, ka pirms pāris nedēļām Leonards un viņa draudzene, visticamāk, bija saķēruši kovidu. «Pārbaudīties, protams, jaunieši negāja, bet visas pazīmes bija. Pat temperatūra virs 40 grādiem. Tagad rēķinu, ka kovidu viņi bija dabūjuši 28. vai 29. aprīlī. Divas dienas bija temperatūra, trīs dienas pagulšņāja, bet pēc tam jau atkal sāka skraidīt apkārt…»
Dzimšanas dienu tā arī nenosvinēja
«Man šķiet, ka Leonards nebija piemērots šim laikam. Viņš savos 24 gados bija par daudz naivs, labsirdīgs,» teic vectēvs un tūdaļ apraujas, saka – mazdēla 24. dzimšanas dienu tā arī nav nosvinējuši. «Tā viņam bija 9. maijā. Dažas dienas iepriekš Leonardam prasīju, kā svinēsim. Viņš atbildēja: «Zini, opi, es tik štruntīgi jūtos, ka nesvinēšu. Sestdien vai svētdien droši vien vienkārši uzcepsim kādu gaļu.» Es viņam devu pretī: «Kas ir? Jauns puika, kas tā par lietu – nesvinēs!» Man tagad uz visu mūžu atmiņā paliks zīmīgie vārdi, ar kādiem viņš man atbildēja: «Man vispār šķiet, ka es kādu nakti nomiršu!»,» atceras Andris.
Neilgi pirms Leonarda nāves vectēvam vēl izdevās atpūsties kopā ar savu mīļo mazdēlu. «Pirms mēneša ar Leonardu un viņa draudzeni, ar kuru mazdēls bija kopā no Jaungada, aizbraucām pēdējā ceļojumā. Uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Apmaksāju ceļu, un visi tur nodzīvojām nedēļu,» atklāj Ārgalis. Viņam pat ļaunākajos sapņos nerādījās, ka tas būs viņu pēdējais kopīgais ceļojums.
