Rīga +15°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Bērnības paradīze
Režisorei Madarai Dišlerei rokās ir skaisti, rakstaini dūraiņi. Tie nav tikai cimdi, bet piemiņa no ļoti mīļa cilvēka. Vecmāmiņa tai saulē, taču viņas adītie cimdi turpina sildīt. Madara atceras: «Vecmāmiņa bija uzadījusi un atstājusi daudzus cimdus. Pirmajos Ziemassvētkos pēc viņas aiziešanas sapratu, ka iesaiņošu un katram ģimenes loceklim no vecmāmiņas uzdāvināšu pa pārim. Tagad mēs visi tos valkājam. Vecmāmiņa man blakus ir joprojām – jūtu, ka atbalsta.» Savdabīgā veidā mazmeita vecmāmiņas piemiņu godā arī savā pirmajā spēlfilmā. Kad skatīsieties Paradīze 89, ziniet – meiteņu istaba ir iekārtota ar Madaras vecmāmiņas mēbelēm.
Uzreiz gan gribu likt pie sirds – kad iesiet uz šo filmu ar bērniem vai mazbērniem, negaidiet izklaidi vien. Jums vajadzēs viņiem stāstīt, skaidrot un dalīties atmiņās par tiem laikiem, kad mēs dzīvojām citā valstī, – kā sākās Atmoda, cik īpašs mūsu vēsturē ir 1989. gads. Tā gada vasara, kad notiek filmas darbība, īstajā dzīvē bija notikumiem pārbagāta, piemēram,1. jūnijā Latvijā tika ieviesti taloni ziepēm; 8. jūnijā LPSR Augstākā Padome pieņēma dekrētu par 40. un 50. gados no Latvijas izsūtīto personu reabilitāciju; 26. jūlijā Doma laukumā notika Latvijas Tautas frontes organizēts mītiņš Par Latvijas suverenitāti, bet 23. augustā notika akcija Baltijas ceļš.
«Šis ir mans atmiņu un bērnības stāsts. Man ļoti svarīgs stāsts, turklāt joprojām aktuāls.»
Tagad par šo laiku mums atgādina Paradīze 89. Kā saka filmas scenārija autore un režisore Madara Dišlere: «Man pašai aug bērni, un es redzu, ka ar viņiem ir jārunā par Latvijai tik nozīmīgo laiku, kad bijām ceļā uz neatkarību, par brīvību – gan personiskā, gan valstiskā nozīmē. Tā kā kino ir mans sarunas veids, tad par svarīgām tēmām es runāju šādi – ar filmu.
Es ļoti vēlos, lai pēc kino seansa vecāki un vecvecāki ar bērniem izrunājas, lai paskaidro un atceras, kas un kā tajā laikā notika, lai parunā par vērtībām, par brīvību. Mēs dzīvojam neatkarīgā valstī jau gandrīz 30 gadus, esam pieņēmuši to kā pašsaprotamu. Taču, manuprāt, ir pēdējais brīdis atkal izjust brīvības alkas un garšu un uz tāda pacilātības viļņa darīt labas lietas, sākt rīkoties kā pieaugušiem, apzinīgiem cilvēkiem savā valstī. Ne vien atcerēties tās vērtības, par kurām tolaik runājām, bet darīt tā, lai tās ir mūsu dzīvē.»
Kas tad Madara Dišlere bija tajā nu jau tālajā 1989. gada vasarā? Deviņgadīga skolniece, kas ar jaunāko māsu no Rīgas tika aizsūtīta uz Cēsīm pavadīt vasaras brīvlaiku kopā ar divām māsīcām. «Man tā bija paradīze,» atceras Madara. «Burvīga iespēja izbaudīt brīvību, kādas mūsdienu bērniem vairs nav.»
Taču Madarai jau bija reti sastopama pieredze – viņa zināja, kā top kino. Ja
Skatītājiem filma iekrita sirdī, tāpēc šī loma Madarai ir kā mūžīgais pavadonis – par to nākas stāstīt atkal un atkal. Kā režisors Varis Brasla piemērotas meitenītes meklējumos ieradās Knīpas un knauķu mēģinājumā, kur viņam acīs iekrita omulīga trīsgadniece Laura. Sarunāja, ka mazo aizvedīs uz provēm Kinostudijā. Laikam jau mammai nebija, kam atstāt vecāko meitu, tāpēc līdzi brauca arī Madara.
Laura sakreņķējās un sāka raudāt, režisors ieraudzīja, ka ir otra māsa, un teica – pamēģināsim! Tā ka var teikt, ka mazā māsa izkārtoja divus gadus vecākās māsas nokļūšanu Emīla nedarbos. Par filmas uzņemšanas vasaru Madarai saglabājušās jaukas atmiņas – piecgadīgam bērnam tas izvērtās piedzīvojumā, turklāt kopā ar uzticamu cīņubiedru Māri, Emīla lomas atveidotāju.
Protams, žēl, ka padomju sistēma ignorēja autortiesības – ar grāmatas autori tās nenokārtoja, tāpēc filma neizkļuva ārpus dzelzs priekškara. Tagad, jau ar režisores pieredzi, Madara vērtē:
«Tā ir burvīga filma, ko ar panākumiem varēja rādīt visā pasaulē, manuprāt, tā būtu plūkusi laurus konkursos. Zinu, ka Astrida Lindgrēne šo filmu ir redzējusi, un viņai tā patika.»
Mazā Ida nav vienīgā Madaras loma kino. Kad divus gadus vēlāk Varis Brasla filmēja Aiju – divās sērijās, pēc Jāņa Jaunsudrabiņa leģendārā romāna –, no trijām Aijas meitām divas nospēlēja māsiņas Dišleres: Laura un Madara. Nezin kāpēc par šo lomu parasti piemirst un Madaru neizjautā. Viņa gan ir kritiska: «Mans sniegums Aijā man nešķiet labs. Kad filmēja Emīla nedarbus, es tur vienkārši jutos labi, bet Aijā jau zināju, ko nozīmē filmēšana, kā tas notiks, jau kaut ko iedomājos un sāku režisēt… Bet, kad neesi autentisks, tik labi vairs nesanāk.
Neslēpšu, bija dzīvē posms, kad šķita – nu, cik tad var jautāt par to Idu, jau ir apnicis stāstīt?! Taču tagad to uztveru mierīgi, jo tā ir daļa no manas dzīves. Turklāt, ja nebūtu šī notikuma, iespējams, daudz kas manā dzīvē nebūtu noticis. Tagad uz šo lomu skatos kā uz likumsakarību, kas pēc daudziem gadiem novedusi pie manis režisētās filmas. Emīla nedarbus esmu daudzas reizes skatījusies, bet pēdējo reizi pilnīgi apzināti – pirms sāku filmēt savējo filmu skatījos jau ar citām acīm. Man liekas, ka tā ir brīnišķīga filma gan bērniem, gan pieaugušajiem, un katrs atrod ko sev, katrs tur redz ko pilnīgi citu. To es gribētu arī savā darbā panākt, ka bērns skatās vienu līniju, pieaugušais – citu un visiem ir ko pārdomāt.»
No kino neizbēgt
Reizēm tiek rakstīts, ka mazā Madara bērnu lomas filmās nospēlēja tāpēc, ka viņas mamma strādāja Rīgas Kinostudijā. Patiesībā notikumi risinājās otrādā secībā. Kad vecākā meita sāka filmēties, mamma Baiba strādāja par muzikālo audzinātāju bērnudārzā. Dzīvojot līdzi filmēšanas procesam, viņa tika ievilkta kino tapšanas pasaulē, tāpēc izšķīrās par tiem laikiem neierastu un drosmīgu soli – aizgāja no stabila darba uz nezināmu nākotni Kinostudijā. Madara atceras: «Mamma sāka ar maziem darbiņiem – ģērbēja, klapīte – un pamazām kāpa pa karjeras kāpnēm, kļūstot par filmas direktori.»
«Mamma daudzus gadus veltīja kino, un tagad, kad tā vairs nav viņas dzīvē, jūtama tāda kā smeldze.»
Turklāt ar kino saslima ne tikai mamma, bet arī abas meitas. Madarai tas šķiet likumsakarīgi: «Ja kopš bērnības tieši vai netieši redzi to procesu, tad jau laikam citas iespējas nav. Kaut gan nebija tā, ka mēs abas dzīvojāmies tikai pa filmēšanas laukumiem. Mamma mūs retu reizi ņēma līdzi uz filmēšanu, jo bērniem jau ir jāiet skolā!» Ģimenes attieksme pret izglītību ietekmēja arī Madaru. Viņa klusībā sapņoja par kinorežijas studijām, bet reālajā dzīvē tolaik šāda iespēja līdzinājās lidojumam kosmosā. «Es biju kārtīgi audzināts cilvēks, kuram iepotēts, ka noteikti ir jāmācās. Tas netika pat apspriests – protams, jāstājas augstskolā! Sāku studēt socioloģiju, bet…»
Madara aizbrauca uz Vāciju pastrādāt par auklīti. «Brīžiem es tur gludināju veļu un raudāju – ko es te daru?! Tas bija laiks, ka pie mums sadzīve krasi atšķīrās no Rietumiem. Mēs, izauguši padomju apstākļos, jau neko tādu, kas tur ir ikdiena, nebijām redzējuši. Arī tas radīja papildu emocionālo slodzi.
Un tad tie bērni – ne jau tie paklausīgākie… Viņi bija trīs: dvīnes gāja dārziņā, lielākā māsa – skolā, jāizvadā uz skolu un dārziņu un atpakaļ, jātīra māja, jāgatavo ēst, jāmazgā un jāgludina… Godīgi atzīstu, pēc tam kādu laiku man savus bērnus negribējās. Taču ģimenē mani pieņēma kā savējo, pret mani izturējās ļoti labi, nebija tā – pienāk vakars, tagad ej uz savu istabu un netraucē mūs. Ļoti daudz sarunājāmies. Bērnu vecākiem patika brīvdienās braukt ar motocikliem, viņi arī man izmaksāja motocikla vadītāju kursus, un es noliku tiesības. Man pat nopirka motociklu! Tad braucām visi kopā.
Pēc pusotra gada atgriezos Latvijā, bet attiecības mums joprojām labas. Sazināmies. Nu jau meitenes izaugušas, strādā. Motocikls? To es, protams, atstāju Vācijā. Kamēr mani bērni bija mazi, šķita, ka braukt ar moci būtu pārāk vieglprātīgi. Tagad, kad dēlam 15 gadi, meitai 10, aizvien biežāk iedomājos – nu jau es varētu atļauties sēsties motociklā, jo tas ir tik forši…»
Tomēr pēc atgriešanās no Vācijas Madaras ikdiena bija saistīta ar automašīnām – viņa strādāja mārketinga nodaļā firmā, kas tirgoja Volkswagen. «Stabils, labs, radošs darbs, bet… Es sapratu, ka tas viss nav man, ka gribas tomēr pamēģināt taisīt kino. Tad man piedzima dēls un es aizgāju dekrēta atvaļinājumā. Kādā sarunā ar mammu uzzināju, ka Latvijā ierodas filmēšanas grupa no Krievijas, lai te pusgadu filmētu 12. sēriju seriālu Sarkanā kapela.
Piezvanīju filmas direktoram, sarunāju tikšanos. Atceros, viņš prasa – ko tu gribi: sēdēt pie papīriem vai skraidošu darbu? Es negribēju sēdēt.
Sākumā stacijā sagaidīju un pavadīju Krievijas aktierus, aizgādāju līdz dzīvokļiem vai filmēšanas laukumam, pirku viņiem biļetes. Pēc pirmajiem trim mēnešiem redzēja, ka man var dot arī citus uzdevumus. Sāku organizēt transportu, meklēt filmēšanas vietas, un tā tas aizgāja. Beidzās bērna kopšanas atvaļinājums, bet es darbā vairs neatgriezos. Strādāju par filmēšanas vietu meklētāju vēl vienam krievu seriālam, arī mūsu Rīgas sargiem, kaut gan tas posms nemaz neiekļuva filmā!
Filmēšanas vietu meklētājs – tā ir interesanta nodarbe, kurā jābūt ļoti komunikablam, jāprot saprasties ar katru cilvēku. Man nācās sevi pārvarēt, jo ir ļoti grūti pieiet klāt svešam cilvēkam, izjautāt, kur nu vēl ko lūgt.
Daudz strādāju, iesaistījos dažādos darbiņos kino. Bieži esmu sadarbojusies ar ārzemniekiem. Krievi gan vairs šurp nebrauc. Viņiem situācija mainījusies, kā arī mēs vairs neesam tik lēti un izdevīgi. Ik pa laikam ārzemnieki te strādā, piemēram, nesen franči bija. Gadā kādi pieci līdz astoņi projekti pie mums tiek filmēti. Reklāmas šurp brauc filmēt. Kino nozare jau ir maza, cits citu pazīst, tāpēc ir labi jāstrādā, tad tevi atkal aicinās.»
Madara ir strādājusi par otro režisori arī pēdējā laikā vislielāko ievērību guvušajā filmā Melānijas hronika. «Ļoti emocionāls un cilvēcīgi svarīgs laiks. Tas bija ļoti īpaši, bija sajūta, ka radām ko vērtīgu, lielu. Mani ļoti aizkustināja Latgalē satiktie cilvēki. Katrs no viņiem nāca ne tikai filmēties, bet ar savu stāstu.»
Un tad Madarai radās iespēja mācīties. «Pēc astoņu gadu pauzes Kultūras akadēmijā uzņēma kinorežisoru kursu. Sapratu, ka jāmēģina startēt. Kaut diendienā strādāju un no pieredzes mācījos, man bija svarīgi iziet šo skolu. Nospriedu: ja akadēmijā neuzņems, tātad nav lemts, atmetīšu sapņiem ar roku, turpināšu strādāt par režisora asistenti, vairs par savu kino nedomāšu. Taču mani uzņēma.
Protams, savu filmu var veidot bez režisora diploma, bet man, cilvēkam, kurš nav ļoti pārliecināts par savām spējām, bija svarīgi iegūt izglītību.
Kinorežijas studijas man deva vairāk pārliecības, kā arī es apstiprināju tās sajūtas, kas man bija par kino. Turklāt tas bija brīnišķīgs laiks, viens no laimīgākajiem posmiem manā dzīvē – atrasties ļoti radošā vidē, kad sāc ieklausīties sevī, sāc domāt, kas tev patīk, kāds kino, ko tu gribi izdarīt. Un tad man radās doma par filmu Paradīze 89. Mācījos pēdējā kursā, kad vienu vakaru satikāmies – es, māsa un abas māsīcas. Kavējāmies atmiņās par 1989. gada vasaru, pārrunājām, kā mums tolaik gāja, ko pārdzīvojām, un man radās ideja par īsfilmu. Kad pastāstīju par ieceri producentei, viņa mani pārliecināja, ka šis ir labs pamats, uz kura būvēt stāstu pirmajai spēlfilmai. Sāku rakstīt scenāriju.
Periods, kad top filma – no pirmā vārda scenārijā līdz pirmizrādei –, ir ļoti garš. Man ir paveicies, ka tas notika tik ātri, nepilnos četros gados.
Laimīgi sakrita, ka tad, kad tapa scenārijs, publiskoja konkursu par Latvijas simtgades filmām. Piedalījos un veiksmīgi: filma saņēma finansējumu, atlika gatavoties un ķerties pie darba.»
Pagriezt laiku atpakaļ
Kā tas ir – būt galvenajam cilvēkam savas pirmās spēlfilmas uzņemšanas laukumā? Vai jāsaņem dūša un jāizliekas pārliecinātākam, nekā jūties? Madara saka: «Ko tur izlikties! Vienkārši jādara pēc labākās sirdsapziņas, jo tu jau par to ideju dedz. Tad jau nedomā, kā tas izskatās no malas, esi iekšā procesā un konkrētajos apstākļos mēģini panākt to, kas ir izdomāts tavā galvā, ko esi iecerējis.»
Filmas Paradīzes 89 reklāmās rakstīts, ka tā ir «uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts par deviņgadīgās Paulas ienākšanu pieaugušo pasaulē laikā, kad Latvija ir ceļā uz neatkarības atgūšanu». Pati režisore stāsta: «Man bija ļoti svarīgi atrast meitenes, kas būtu maksimāli tuvu iedomātajiem tēliem, visvairāk – pēc rakstura, lai viņas dabiski uzvestos un izturētos.
Vistrakāk ir tad, kad bērns spēlē to, kas viņš nav.
Izziņojām konkursu meitenēm no 7 līdz 11 gadiem, un uz katru lomu pieteicās apmēram 500 pretendentes. Vispirms es izskatīju fotogrāfijas, tad – iesūtītos video, kur katra par sevi pastāstīja. Jā, tas gāja lēni un ilgi, bet – ja zini, ko meklē, tad jau nav grūti. Izvēlētās lomas pretendentes aicinājām uz tikšanos. Meitenes pieteicās no visas Latvijas, bet – kārtējā likumsakarība: filmējās trīs meitenes no Rīgas un viena – no Cēsīm. Sadarboties ar meitenēm filmēšanas laikā nebija vienkārši, nācās meklēt veidu, kā ar viņām saprasties.»
Vai Madarai noderēja bērnības pieredze, kad viņa atradās kameras otrā pusē? «Kaut kādā ziņā, protams, jā, jo tas, kas ar mani notika piecos gados, ir neaizmirstami. Tie iespaidi, ko Varis Brasla manī kā bērnā atstāja, ir saglabājušies. Tas veids, kā viņš ar mani runāja, kā veidoja epizodes, manī ir palicis.»
Pēc vecuma filmas varonei atbilstu arī pašas režisores meita. Vai tad Paulīne neprasīja lomu? «Viņa tā kā gribēja, bet es jau laikus aprunājos, ka šāda iespēja netiks izskatīta. Jo es ļoti nošķiru režisori no mammas. Taču Paulīne bija klātesoša visā sagatavošanās un filmēšanās procesā, pilnībā to izbaudīja. Šķiet, viņa saprata – labi vien bija, ka nefilmējās, toties pavadīja brīnišķīgu laiku kopā ar visiem, iepazina Cēsis.
Jā, mēs filmējām Cēsīs māju, kurā kādreiz dzīvoja māsīcas. Vienojāmies ar saimniekiem, un tur tapa ārskati. Tā kā ēkā viss mainījies, iekšskatus uzņēmām Mežaparkā. Mana māsa tur atrada privātmāju, kas plānojuma ziņā ļoti līdzīga īstajam paradīzes vasaras dzīvoklim. Ļoti jauki saimnieki to atvēlēja filmēšanai, tad savedām mūsu vecmāmiņas mēbeles…»
Meiteņu kleitas ir šūtas pēc mūsu albuma bildēm. Tolaik mūs, četras māsīcas, katru gadu fotografēja. Filmas tērpu māksliniece Līga Klāsone pēc šīm fotogrāfijām uzšuva precīzi tādas pašas kleitas
Jāteic, to laiku noskaņa filmā ir uzburta apbrīnojami precīzi, tomēr mani visvairāk pārsteidza, kā filmēšanas grupai izdevies rekonstruēt Baltijas ceļu ne vien vizuāli, bet arī cilvēku sejās un noskaņojumā. Kad filmas veidotāji aicināja ierasties uz Baltijas ceļa filmēšanu astoņdesmito gadu beigu apģērba stilā, ar tā laika automašīnām, vai tiešām Madarai nedrebēja sirds, ka šī iespaidīgā iecere var neizdoties? «Tas ir savādi, bet es par to – vai kāds cilvēks atsauksies mūsu aicinājumam, kā tas viss būs, – nedomāju. Mēs gan bijām nodrošinājušies, ko darītu, ja atnāktu par maz cilvēku.
Tomēr lielākais uztraukums bija par to, lai nelīst. Jo līdz tam daudzas dienas lietus dēļ nācās pārtraukt darbu. Taču todien nelija, filmējām citu epizodi, kamēr lielākā daļa grupas jau bija uz šosejas un tur strādāja. Kad ieradāmies, es biju pārsteigta un aizkustināta, ka tas, ko esmu uzrakstījusi scenārijā, par ko sapņoju, ir pārtapis realitātē. Tik daudz cilvēku brīvprātīgi sapulcējušies!
Filmējot Baltijas ceļu, iekāpu atpakaļ laikā, jo, kad tas notika, es tur kā bērns biju, un tagad…
To nevar aprakstīt, cik tas ir aizkustinoši, saviļņojoši. Tagad man šī sajūta ir palikusi uz mūžu… Interesantākais, ka tas strāvojums, kas valdīja uz šosejas, bija ļoti līdzīgs kā 1989. gadā. Manuprāt, tas Daiņa Īvāna tovakar teiktās runas gabaliņš, ko atstājām filmā, ir ļoti svarīgs arī šodienas cilvēkam.»
Lūk, ko todien sacīja Tautas frontes vadītājs: «Saņemsim vēl ciešāk viens otra plaukstu un ieskatīsimies viens otram acīs! Pāri visam taču stāv nu jau pat fiziski sajūtamā kopība. Ritēs dienas un ritēs gadi. Daudz kas pagaisīs un aizmirsīsies, bet šis mirklis paliks. Paliks Baltijas ceļš un mūsu dzīvā ķēde kā sākums, kā gaismas uzliesmojums. Mēģināsim dziļi jo dziļi ieelpot to pirmreizīgo tuvības starojumu, kas šai brīdī nāk pie mums no Igaunijas un Lietuvas, cauri mums un no mums.
Atcerēsimies to ikdienā, atcerēsimies vienmēr, kad liksies, ka esam vientuļi un nespēcīgi, atcerēsimies, kad mums īpaši būs vajadzīga iejūtība, lai saprastos, lai palīdzētu viens otram. Nenobīsimies, kad kopīgi būs jāstājas pretī nelietībai, lai aizstāvētu savējos. Neļausim nevienam tikko izkaldināto Baltijas dzīvības ķēdi pārraut. Tā ir mūsu kopīgā spēka pierādījums. Tā ir vienošanās par pašu svarīgāko. Tā mūsu tautai no šī brīža pieder mūžīgi mūžos.»
Kad Madara meklēja šīs runas ierakstu, ko 1989. gada 23. augustā pārraidīja radio, izrādījās, ka Latvijas Radio fonotēkā tas nav saglabājies. Tādēļ pēc režisores lūguma runu, kuras manuskriptu Dainis Īvāns bija atdevis Tautas frontes muzejam, viņš ierunāja no jauna.
Un kas tagad?
Madara neslēpj, ka viena no filmas meitenēm – Paula – ir norakstīta no viņas bērnības. Kā tad ar māsu, māsīcām un māsīcu mammu, vai kāda neapvainosies? «Mums ir bijušas sarunas par to, ka kino ir kino, ka ne viss filmā redzamais ir burtiski no dzīves nokopēts, jo daļa nākusi klāt dramaturģijas dēļ. Jā, man ir interesanti, ko viņas pēc filmas teiks, taču domāju, ka filmā ir tā noskaņa un sajūtas, kādās mēs tolaik atradāmies. Ceru, viņas to nolasīs un sapratīs.»
Tagad filma uzsākusi savu dzīvi, bet ko darīs režisore? Protams, viņa vēlas strādāt: «Nākamajā filmā man gribas mazliet ironiski paskatīties uz mūsdienu Latvijas cilvēkiem. Scenārijs vēl top. Es to rakstu pati, kaut priecātos, ja izdotos satikt radošu domubiedru un sadarboties, bet, kamēr tāda nav… Es arvien vairāk ticu, ka tu vari darīt to, kas tev jādara, bet ir kaut kāds spēks, kurš lietas ievirza pa savam. Tāpēc ir tā: tu dari pēc labākās sirdsapziņas, bet par visu pārējo paļaujies – kā tevi vedīs šis ceļš, tur tev būs jāiet.»
