• Šobrīd

    weather img

    Rīga +7°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Fotogrāfs Gunārs Binde un viņa sieva Tatjana. Iedvesma un visatļautība

    Slavenības
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    18. februāris, 2019
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Gunārs Binde
    Foto: Foto no privātā arhīva
    Gunārs Binde
    Leģendārā fotogrāfa GUNĀRA BINDES un viņa sievas aktrises un jogas skolotājas TATJANAS stāsts ir citāds. Gan tāpēc, ka abiem ir liela gadu starpība, gan tāpēc, ka abi dzīvo samērā nošķirtu, tai pašā laikā nesaraujami savienotu dzīvi. Reiz satikušies, lai otru glābtu no sevis paša, viņi viens otrā atraduši iedvesmu jaunam lidojumam, radošumam. Abi joprojām viens otru iedvesmo. Gunārs dzīvo Langstiņos, bet Tatjana lielākoties Rīgā. Tāpēc arī sarunas notiek atsevišķi.

    Turpinot sēriju ar rakstiem, kas izpelnījušies izdevniecības SANTA gada balvu — Zelta spalvu —, godinām uzvarētāju Fotostāstu kategorijā, kam Zelta spalvu piešķīra ekspertu žūrija — Ģēnijs un viņa mūza (žurnāls Ieva Nr.36).

    GUNĀRA STĀSTS

    Jūtīgi un kropli…

    «Ģēniji – mākslinieki, dzejnieki, zinātnieki, mūziķi – ir cilvēki, kas piedzimuši kropli. Pārāk jūtīgi, pārāk nepiemēroti šai pasaulei. Iedodot talantu, daba ir parūpējusies, lai šie kroplie cilvēki sāk attīstīties. Viņi attīsta savas spējas, un parasti tas notiek nenormālā tempā. Savā profesijā viņi kļūst fanātiski, iegrimst tik ļoti tajā, ka nav atdalāmi. Bet kas tad ir dzeja, māksla? Garīgais lauks. Tas pats lauks, kurā atrodas arī mīlestība. Normāls cilvēks var pateikt tikai trīs vārdus: «Es tevi mīlu, » – bet kādus brīnumus šai laukā uzbur kroplais ģēnijs! Ja parastam cilvēkam mīlestības funkcija galvenokārt ir sugas turpināšana, kroplajam māksliniekam tas ir citādi. Viņam mīlestība sajūgta kopā ar viņa fanātisko dabu. Piemēram, es savu mīlestību esmu ielicis fotogrāfijā. Kad šķīrāmies, pirmā sieva teica: tu jau vairāk mīli to veco dāmu… Fotogrāfiju… Pilnīgi pareizi, bet mīlestības objekts tomēr ir īsta, dzīva sieviete. Ko tad es attēloju fotogrāfijā – savu sievu, savu mīlestību.

    Kas notiek, kad ģēnijam rodas sieva? Nenormālais ģēnijs atrod sev radniecisku dvēseli, komunikācijas veidu. Taču arī šī komunikācija ir nevadāma.

    Kopīgā visatļautība

    Lerijs Flints, Playboy dibinātājs, sacījis, ka pornogrāfija ir teritorija brīvībai. Arī ar mīlestību saistītais lauks ir teritorija brīvībai. Tatjana man ir bijusi viss – mūza, atbalstītāja, palīdze, iedvesmotāja. Kad viņa ienāca manā dzīvē, emocionāli, radoši biju jau apaudzis ar taukiem. Viņa man atnesa jaunas iespējas, jaunas variācijas. Radās iespējas fotogrāfijas laukā meklēt jaunas nianses. Viņa pie manis atnāca ne tik daudz kā bioloģiska būtne, vairāk tiešām kā mūza. Viņas loma ir milzīga – Tatjana gan atbalstījusi, gan ierosinājusi, gan nav traucējusi un bremzējusi manas radošās izpausmes, kas arī ir ļoti svarīgi.

    Kad iepazinos ar Tatjanu, neteikšu, ka uzreiz bija mīlestība. Sākumā tikai radošums. Tuvi kļuvām tikai pēc trim gadiem, bet pēc septiņiem apprecējāmies.

    Viņa pie manis atnāca ne tik daudz kā bioloģiska būtne, vairāk tiešām kā mūza. Viņas loma ir milzīga – Tatjana gan atbalstījusi, gan ierosinājusi, gan nav traucējusi un bremzējusi manas radošās izpausmes, kas arī ir ļoti svarīgi.

    Parasti pilsoņi uzskata, ka sieva ir kā akmens kaklā, kas viņu bremzēs, izsekos, aizliegs. Man tas bijis pavisam citādi. Manā fotogrāfiskajā laukā visatļautība bijusi Tatjanas nopelns, mums nav nekādu aizspriedumu. Vislabākais piemērs ir mūsu meitas pat ne gaidīšana, bet tikai plānošana. Biju sajūsmināts – man būs lauks fotogrāfijai! Sākās ar to, ka mēģinājām fotografēt ieņemšanu, brīdi, par ko parastie pilsoņi spļaudīsies. Bet šis brīdis ir ļoti būtisks, svarīgs, kāpēc gan to neizmantot mākslā? Fiksēju visus deviņus mēnešus, un sēriju noslēdzu ar daudziem zināmo pēdējo bildi Nastu nesēja.

    Kādu normālību jūs gribat?

    Mums reālās dzīves nebija. Ja gribat runāt par reālo, normālo dzīvi, klauvējiet pie blakusmājas durvīm. Mums nav bijis ne kārtīgas mājas, ne kārtīgu mēbeļu. Es, kas piedzimis nenormāls, un Tatjana – cilvēks, kas caur savu jogu lidinās izjūtās… Kādu normālību jūs gribat? Neko dižu savai ģimenei – Tatjanai, meitai Anniņai, mazmeitai Amēlijai – neesmu devis. Varbūt parādījis ceļu ar savu piemēru, bet neko neesmu uzspiedis. No visiem ikdienas pienākumiem esmu ticis atbrīvots, jo tos uzņēmās Tatjana. Viņu varētu kaitināt, ka sadzīvē neesmu bijis pārāk enerģisks.

    Reizēm Tatjanai raksturīgas neizprotamas garastāvokļa maiņas, kontrastainība. Arī tolerances trūkums, bet… tam nav nekādas lielās nozīmes. Viņa ir gaiša personība. Un, jā, lai gan par mani runā, ka manā dzīvē bijis daudz – ļoti daudz – sieviešu, tā nav taisnība. Tikai mākslā, ne dzīvē.

     

    TATJANAS STĀSTS

    «Esmu mūsu ģimenes kapteine»

    Binde, Smiļģis un Rainis

    «Uz Rīgu no Harkovas, kur pabeidzu Mākslas institūtu, atbraucu 1987. gadā pēc oficiāla paziņojuma, ka esmu uzņemta Rīgas Jaunatnes teātra Ādolfa Šapiro vadītajā krievu trupā. Mani centieni iekļūt šai trupā bija ilgstoši – vismaz divu gadu garumā. Man bija iespējas palikt Harkovā, taču ļoti gribēju nokļūt tieši Rīgā. Kad tas beidzot notika, nokļuvu sev pilnīgi svešā vidē. Pirms tam man bija sava dzīve – ļoti piepildīta, radoša. Man bija sava skolotāja, kas bija arī režisore, – viņas vadībā veidoju dažādas dzejas programmas, iestudēju lomas. Biju pieradusi, ka viņa redz, zina manu personību un strādā tikai ar mani. Māk mani atvērt. Prombraucot ceļamaizei viņa man sacīja: «Tu brauc uz svešu valsti, un tur tev jākļūst nevis par Tatjanu vai Taņu, bet gan par Taņečku.» Tātad savējo.

    Uz teātri biju atbraukusi divas nedēļas pirms sezonas sākuma, un man īsti nebija, ar ko parunāt. Vienīgais, ko pazinu, bija Gunārs, tāpēc bieži gāju pie viņa vienkārši parunāties.

    Iepriekšējā vasarā bija kāds zīmīgs notikums. Ādolfs Šapiro mani bija novērtējis tikai vizuāli, bet ne to, kā strādāju, kāda aktrise esmu. Un durvis uz viņa teātri man joprojām bija slēgtas – nebija vakanču. Par to man bija ļoti skumji un es sapratu: ja reiz tā, tad pieņemšu piedāvājumu un došos strādāt uz Kaļiņingradas teātri. Pirms brauciena vēl aizgāju uz Jaunatnes teātri un noskatījos izrādi latviešu valodā Gaidīšanas svētki, kur bērnu lomas spēlēja pieauguši cilvēki – Vera Singajevska, Velta Skurstene… Krievu trupas lomas mani neuzrunāja, bet šī! Latviski nesapratu neviena vārda, bet biju pārņemta ar izrādi. Un tad pienāca starpbrīdis. Pastaigājos pa foajē un pēkšņi ieraudzīju kāda vīrieša portretu. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas ir Gunāra fotografētais Smiļģis. Tolaik neko nezināju ne par tādu Eduardu Smiļģi, ne Gunāru Bindi. Taču šis portrets mani pievilka gluži kā ar magnētu. Ilgi stāvēju un uz to skatījos. Pēc tam nolaidu acis lejā un ieraudzīju Jāņa Raiņa vārdus: tu būsi tik liels, cik liela tava griba. Kāds man iztulkoja, ko tas nozīmē. Kad mazliet vēlāk iekāpu vilcienā, lai dotos uz Kaļiņingradu, man pēkšņi acu priekšā parādījās Raiņa vārdi, nespēju tos izmest no galvas, un sev teicu: Taņa, bet kur ir tava griba? Kaut kas neizdodas, un tu uzreiz padodies… Vilciens jau sāka kustēties, bet es paķēru savas mantas un izlēcu no tā. Devos uz lidostu un aizlidoju atpakaļ uz Harkovu.

    Drīz pēc tam atkal zvanīju Šapiro un lūdzu, lai viņš novērtē mani kā aktrisi. Šapiro atbildēja, ka nākamajā dienā būšot Maskavā, tad viena stunda būšot brīva. Atbildēju, ka būšu, un no Harkovas triecos uz Maskavu. Tas laikam mani raksturo kā cilvēku, kam patīk lēkt pāri visiem šķēršļiem.

    Pēc tam viņš uzdāvināja citu manu foto, zem kura bija rakstīts: «Tu esi ragana.»

    Jā, un vēl… Bērnībā, jaunībā man bija ļoti vāja veselība, tāpēc mans tētis, kurš bija virsnieks, mani mācīja līdzīgi kā Forestu Gampu. Atcerieties: skrien, Forest, skrien! Tā arī es – skrēju, vingroju, peldēju. Atceros, kā, pārbraucot uz Rīgu, pirmoreiz devos uz Jūrmalu. Tur, pie jūras, bija sajūta – esmu atgriezusies mājās. Mēģināju analizēt, kāpēc. Bet tā arī neizzināju.

    Svētā un ragana

    Uzsākot sezonu teātrī, visiem aktieriem bija jānofotografējas portretu galerijai. Šim darbam bija nolīgts Gunārs Binde. Savukārt mani scenogrāfs Andris Freibergs nofraktēja, lai visus informēju, savācu nelielās grupās un aizvedu pie Gunāra. Lūk, tā arī ar viņu iepazinos. Uz teātri biju atbraukusi divas nedēļas pirms sezonas sākuma, un man īsti nebija, ar ko parunāt. Vienīgais, ko pazinu, bija Gunārs, tāpēc bieži gāju pie viņa vienkārši parunāties. Kas mūs satuvināja – ne tikai es, bet arī Gunārs bija vientuļš. Jā, viņam bija ģimene, bet tā bija faktiska. Kopdzīve turpinājās tikai bērnu dēļ, tāpēc viņš lielāko daļu laika pavadīja savā darbnīcā. Viņš izskatījās tāds sagrabējis večukiņš – daudz sliktāk nekā tagad –, lai gan bija tikai piecdesmit sešus gadus vecs. Mugurā viņam bija veca jaka ar izdilušiem elkoņiem. Toties ar viņu bija ļoti interesanti sarunāties, tā satuvinājāmies. Katru brīvu brīdi skrēju uz viņa darbnīcu runāties. Māksla, fotogrāfija, teātris… Tas viss mūs vienoja.

    Tai pašā rudenī aktieri tika aicināti piedalīties konkursā un parādīt individuāli sagatavotas programmas. Es lasīju Annas Ahmatovas dzeju, ko vēl Harkovā biju sagatavojusi ar savu skolotāju, un uz šo pasākumu uzaicināju arī Gunāru. Viņš noklausījās un nākamajā dienā uzdāvināja manu portretu, kas bija tapis portretu galerijas vajadzībām. Zem tā bija tikai viena rindiņa: «Tu esi svētā.»

    Biju pieradusi, ka skolotāja strādā ar mani individuāli, ka iestudējam man piemērotas lomas. Bet teātrī… Tur bija jāsamierinās ar tām, kas paliek pāri. Jau no paša sākuma radās nesaskaņas ar Šapiro, jo es katru – pat mazāko – lomu gribēju izprast. Viņš ar to nebija apmierināts. Līdz ar to jutos mazliet apjukusi. Man teātrī bija tāda kā aizture, bet pie Gunāra – brīvība. Pie viņa man viss bija skaidrs – par ko mēs runājam, kāpēc runājam. 

    Atskatoties saprotu, ka mūsu attiecību cements ir bijis radošums, māksla. Bet mūsu ģimenes māja nav cēlusies viegli.

    Paralēli Gunārs mani pierunāja fotografēties. Man bija kompleksi attiecībā uz savu ķermeni, zināju – esmu plakana, nederīga skulptūrai. Taču Gunārs fotogrāfijā mācēja izmantot manu iedzimto plastiskumu. Redzēju – esmu citāda nekā pārējie Gunāra modeļi, bet ne sliktāka. Pateicoties šai sadarbībai, man prātā nāca dažādas idejas, bija radoši mēģinājumi. Varu teikt, ka tai brīdī kļuvu par Gunāra iedvesmotāju. Viņam tādi bijuši tikai divi – es un Arnolds Plaudis. Drīz Gunārs saņēma pasūtījumu no kādas apdrošināšanas kompānijas – bija jānofotografē kaila sieviete, kurai no debesīm krīt kažoks. Izdarījām to tā, ka nebija redzams neviens nevajadzīgs plikums. Un… man iepatikās. Sākām ar Gunāru eksperimentēt ar manu plastiku un arī kļuvām tuvi. Pēc tam viņš uzdāvināja citu manu foto, zem kura bija rakstīts: «Tu esi ragana.»

    Jūtas nav loģiskas

    Nē, mums abiem kopā negāja viegli. Mēs te satuvinājāmies, te atkal attālinājāmies, mūsu attiecības bija visai dīvainas. Mūs satuvināja vientulība, bet bija jāatrod arī kaut kas, kas mūs turētu kopā. Gunārs ir divdesmit sešus gadus par mani vecāks, un savā ziņā man atgādināja tēvu. Man viņa bija žēl. Man gribējās sakārtot viņa garderobi, pabarot – rūpēties par viņu. Tas nebija slogs, man bija patīkami redzēt Gunāru tīrā kreklā, redzēt, ka viņš ir apčubināts.

    Gadu starpība… Par to es nedomāju. Vispār. Ja ir jūtas, tās nav loģiskas. Ir, un viss, un no svara nav ne vecums, ne veselības stāvoklis, ne kas cits. Turklāt kopā ar viņu varēju būt radoša, un tas bija papildu valdzinājums.

    Ar Gunāru mūžu varējusi nodzīvot tikai viena sieviete – pa pusei poliete, pa pusei ukrainiete, daļēji krieviete. Es.

    Teātrī nevarēju būt radoša, tur tas nebija ļauts. Bija tikai divas izrādes, kur tāda varēju būt. Viena no tām Rīt bija karš. Lai gan biju tikai epizodiskā lomā, faktiski masu skatā, es tur spēju eksistēt – varēju raudāt, kad mira galvenais varonis. Just. Varēju dzīvot šai materiālā. Un man bija vienalga, ka esmu viena no daudziem. Nejaušības dēļ ar trupu nokļuvu viesizrādēs Itālijā, Turīnā. Pēc izrādes bija pieņemšana, un pēc tās pie manis pienāca kāds pāris – sieva krieviete un vīrs itālis. Viņu bija tā uzrunājusi mana loma, ka viņš uzskatīja par vajadzīgu pienākt un pateikt, ka man ir liela nākotne… Tobrīd sapratu: tātad ar mani viss ir kārtībā. Tātad nedrīkstu sevi izmainīt sīknaudā.

    Faktiski drīz pēc tam sāku dzīvot savu dzīvi, aizgāju no teātra. Uzstājos ar savām dzejas programmām, arī strādāju par Sindi putnu dārzs kustību repetitori. Teātris beidzās, bet Gunārs palika…

    Gadi gāja, mums bija attiecības, bet Gunāram joprojām bija ģimene. Sākās pārmaiņu laiki, un es sajutos apdraudēta. Man taču nebija ne dzīvokļa, ne pieraksta, nekā. Radoši jutos brīnišķīgi, bet ne mūsu attiecībās. Mēģināju izveidot attiecības ar citu cilvēku. Ne jau mīlestības dēļ, bet tāpēc, ka man bija vajadzīga stabilitāte. Man bija trīsdesmit trīs gadi, ar Gunāru attiecības gandrīz sešus gadus, bet lielākoties tikai radošas. Kad Gunārs saprata, ka varu aiziet, tikai tad viņš izlēma pārtraukt attiecības ar iepriekšējo sievu. Draugi pēc tam man vaicāja, vai es speciāli izdarīju tādu gājienu. Nē, noteikti ne, tikai mēģināju par sevi parūpēties. Un patiesībā jau tas arī nebūtu bijis godīgi pret to otru cilvēku, jo mīlēju Gunāru. 1993. gadā sarakstījāmies, bet 1994. gadā piedzima mūsu Anna. Starp citu, mūs negribēja laulāt, jo man nebija pieraksta. Fotogrāfs Vilhelms Mihailovskis pat ieteica laulāties Amerikā. Galu galā kāzas notika Alūksnē. Šogad bija mūsu sudrabkāzas.

    Kļūt par kapteini

    Un tad sākās pavisam cits posms – mazāk brīvības, vairāk atbildības. Ne jau tikai bērna, ģimenes dēļ. Gunārs aizgāja no ģimenes, nepaņemot līdzi absolūti neko, atstājot arī dzīvokli. Bijām pliki un nabagi. Pirmo laiku nakšņojām darbnīcā.

    Atskatoties saprotu, ka mūsu attiecību cements ir bijis radošums, māksla. Bet mūsu ģimenes māja nav cēlusies viegli. Vai ir kāds, kam ir viegli dzīvot ar otru cilvēku? Es gan uzskatu, ka viss atkarīgs no sievietes. Kad attiecībās kļuva pavisam smagi, sāku studēt jogu. Kāpēc kļuva smagi? Ir brīži, kad nesaņem to, uz ko ceri. Šobrīd gan vairs nespēju atbildēt, uz ko īsti cerēju. Gunārs domās bieži dzīvo pagātnē, es dzīvoju nākotnē. Daudz ko no pagājušā neatceros. Fakts ir, bet detaļas pazudušas. Man bija jāiziet dažādi posmi, un es tos izturēju.

    Ja viņš būtu citāds, ja viņš būtu vīrietis, kuram varētu uzlikt uz pleca galvu un kurš teiktu: «Mīļā, nestrādā!» – vai tad es būtu tas cilvēks, kas esmu tagad? Vai es garīgi attīstītos? Vai es sevi nostiprinātu kā personību?

    Godīgi sakot, laikam jau mūsu tandēmā visvairāk nepatiku pati sev. Esmu emocionāla, manas emocijas ir ļoti mainīgas, kustīgas. Tāda pati bija mana mamma, kura neprata valdīt pār emocijām. Sapratu – es tāda negribu būt. Ar Gunāru mūžu varējusi nodzīvot tikai viena sieviete – pa pusei poliete, pa pusei ukrainiete, daļēji krieviete. Es. Daļēji tieši šīs mainīgās dabas dēļ. Disciplinēta, iejūtīga, atbildīga. Gunārs juta manas pamatvērtības. Jā, varēju uzkliegt, padusmoties, bet tās bija tikai ārējas izpausmes.

    Trakākais, kas mani mocīja Gunārā, – greizsirdība. Absolūti nepamatota. Analizējot sapratu, ka tas velkas līdzi no iepriekšējām attiecībām, un tāpēc vīrs man nespēj pilnībā atvērties. Taču tā ir viņa, nevis mana problēma! Greizsirdība izjauc harmoniju, tā ārda un moka. Es to negribēju. Joga bija veids, kā es varēju sevi savākt. Mainījos es, un mainījās arī Gunārs. Vienkārši tāpēc, ka tu vairs nereaģē tā, kā no tevis gaida. Un dzīve turpinās. Tas arī ir vissvarīgākais – lai notiek kustība. Kuģis peld tālāk. Un es vienmēr esmu bijusi šī kuģa kapteine. Gunārs… Viņš vairāk ir locis. Visu vadu es, tieši es. Pozitīvi ir tas, ka šobrīd dzīvojam atsevišķi – Gunārs Langstiņos, bet es Rīgas centrā. Taču kapteine joprojām esmu es. Pie vīra braucu brīvdienās, arī tad, ja darbdienās gadās kāds brīvāks brīdis. Labprāt tur dzīvotu, bet aizņemtības dēļ tas nav iespējams.

    Attiecībās nedrīkst katrs deķi vilkt uz savu pusi. Jāatrod kompromiss, jāpiemērojas, jāpieslīpējas. Jāupurējas. Tai pašā laikā jābūt īstai, sev pašai. Esmu aktrise, kas neprot spēlēt, tēlot. Gudra sieviete attiecībās neļauj dominēt vienai krāsai. Un jāatceras, ka ģimene – tas ir pamats. Agrāk Gunāram – kā jau vecākam cilvēkam – ļoti uzticējos, bet tagad varu teikt: man jau ātrāk vajadzēja kļūt par kapteini. Mana drosme dažādos jautājumos būtu mums ļoti palīdzējusi. Mani neinteresē fiziskas lietas – dārgs kažoks, kaut kas materiāls. Bet radošums, kas var pacelt manu dvēseli, – tur esmu neapstādināma, traka. Piemēram, mūsu sudrabkāzās uzdāvināju sev dāvanu – aizbraucu uz koncertu Amsterdamā.

    Par tiem gadiem, ko esam pavadījuši kopā… Tā ir puse mana mūža. Trīsdesmit gadu. Domāju – mēs viens bez otra nevarētu. Esmu devusi Gunāram iedvesmu, radošumu, lidojumu. Un lidojusi kopā ar viņu. Ja man viņā kaut kas nepatīk… Tā ir mana, ne jau viņa problēma. Ja viņš būtu citāds, ja viņš būtu vīrietis, kuram varētu uzlikt uz pleca galvu un kurš teiktu: «Mīļā, nestrādā!» – vai tad es būtu tas cilvēks, kas esmu tagad? Vai es garīgi attīstītos? Vai es sevi nostiprinātu kā personību? Nē. Un tas būtu liels zaudējums. Jo tikai šobrīd es sev patiešām patīku. Jā, reizēm gribētos, lai mani palutina. Bet viņš nav tāds cilvēks, viņš ir racionāls. Un es to pieņemu. Tās ir muļķības, ka sievietei jābūt vājai, viņai jābūt stiprai, lai balstītu vīru.»

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+