Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Neslēpa, ka cieš no garīgas slimības
«Man ir Latvijā maz dzirdēta slimība – bipolārie traucējumi. Tā ir garīga saslimšana, kuras dēļ cilvēks izjūt krasas garastāvokļa maiņas,» pirms sešiem gadiem PDz stāstīja dejotājs Oskars Rancevs.
Tolaik viņš piedalījās šovā Lauku sēta, bet pirmo reizi prožektoru gaismā nonāca pirms 11 gadiem – TV šovā Dejo nost!. Viņš neslēpa, ka slimība izjaukusi arī viņa attiecības ar dēla māti dejotāju Ilzi Jankovsku, kas triumfēja šovā Dejo ar zvaigzni kopā ar Latvijas lepnumu 2014 Mārtiņu Oliņu.
Nespējot iztikt ar invaliditātes pabalstu Latvijā, Oskars pārcēlās uz Skotiju.
Tur jau dzīvoja viņa māte ar savu otro vīru. Skotijā Oskara dzīve 2018. gada rudenī mainījās uz visiem laikiem. Viņš tika aizturēts par 73 gadus veca pensionāra slepkavību. Oktobrī Obanā bija noticis nežēlīgs uzbrukums kungam, kurš slimnīcā no gūtajām traumām nomira. No sirdslēkmes nomira vēl viens sirmgalvis – šā notikuma aculiecinieks.
Advokāti un ārsti izlasījuši Ranceva grāmatu
Patlaban Latvijā norisinās kampaņa Viss ir Norm.a, kuras mērķis ir mazināt sabiedrības aizspriedumus par psihiskām slimībām un aicināt cilvēkus dalīties pieredzes stāstos.
Žurnālam Ieva Oskara stāstu atklāja viņa mamma Ilze. Viņa izstāstīja, kas notika pēc tam, kad viņas dēls izdarīja noziegumu: «Nonācis ieslodzījumā, Oskars psihozē ārdījās, kliedza, ka ir slims, bet medicīnisko palīdzību nesaņēma. (..) Tikai pēc deviņām dienām, ko Oskars pavadīja bez medikamentiem, kuri šizofrēnijas krīzes laikā jāsaņem iespējami ātrāk, tika izsaukts psihiatrs, kas noteica – Oskara vieta ir nevis cietums, bet stingra režīma psihiatriskā klīnikā.»
Kriminālprocesa laikā policisti, advokāti, tiesneši un ārsti izlasījuši Oskara sarakstīto un pārdesmit eksemplāros izdoto grāmatu Šizofrēnija iesācējiem, kurā viņš aprakstīja savu slimību. Tā atklāja citu skatījumu uz traģēdijas cēloņiem.
Tiesā latvietis klusējis, un prokuratūra viņu atzina par nevainīgu, pamatojoties uz to, ka Rancevs cieš no garīgiem traucējumiem tādā mērā, ka nespēj saprast savas rīcības prettiesiskumu. Oskaru uz nenoteiktu laiku ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, kur nonāk sabiedrībai bīstami cilvēki ar psihiskām slimībām. Latvietis tur ir jau trešo gadu.
«Mediķi atraduši viņam visvairāk piemērotos medikamentus. Oskars ar lielu entuziasmu dzied slimnīcas korī, lasa, darbojas,» atklāj viņa mamma.
«Zinu, ka viņam slimnīcā jautāts, vai Oskars gribētu atgriezties Latvijā, jo, protams, Skotijai viņš izmaksā lielu naudu. Bet, nē, Oskars gribot palikt Skotijā. Viņš apzinās, ka nevar pats par sevi parūpēties, bet vienlaikus krāj naudu dzīvoklim,» stāsta Ilze.
Viņa ir nobažījusies par to, kāda būs Oskara un viņa tuvinieku dzīve pēc tam, kad viņš klīniku pametīs.
Ilze uzsver – kamēr nav radīti apstākļi, lai cilvēki ar nopietnām garīgām saslimšanām būtu pienācīgi aprūpēti valstiskā līmenī, viņa nākotne ir neskaidra.
Mamma: «Tā nav viņa vaina!»
Oskara māte uzskata: slepkavība nebūtu notikusi, ja Skotijā dēla slimība būtu uztverta pietiekami nopietni. Latvijā Rancevam bija noteikta diagnoze – paranoidālā šizofrēnija, bet Skotijā mediķi noteica krietni vieglāku – bipolārie traucējumi.
Pirmo reizi slimības saasinājumu Oskars piedzīvojis 19 gadu vecumā, un tas atkārtojies aizvien biežāki. «Visbiežāk tam iemesls ir, ka pārtraucu lietot medikamentus,» neslēpa viņš.
Tā rīkojies, jo medikamenti padarījuši apātisku, un tas traucējis viņa darbam – dejošanai. «Pēc piedalīšanās šovā Dejo nost!, kur startēju pārī ar Elīnu Kukuli, saņēmu piedāvājumu dejot uz kruīza kuģiem. Šajā darbā nostrādāju trīs gadus,» atcerējās Oskars. 2013. gadā uz kruīza kuģa, kas ceļoja uz Latīņameriku, viņam sācies slimības saasinājums.
«Urugvajā paziņoju, ka nevaru vairs padejot, tādēļ uzrakstīju atlūgumu. Šķita, ka viss notiks tieši tā, kā es to vēlos, jo es taču esmu bezmaz vai Dievs.
Toreiz mani ievietoja Urugvajas slimnīcā, kur ārstēšanas procesā tika izmantots elektrošoks.
2014. gada sākumā patēvam bija jālido uz Urugvaju, lai mani izņemtu no slimnīcas.»
Skotijā Oskars saņēmis dāsnu valsts izmaksātu invaliditātes pabalstu, mediķi mudinājuši dzīvot patstāvīgi, un latvietim ierādīts dzīvoklis. Pēc kāda laika Oskars mammai atklājis, ka septiņus mēnešus nedzer zāles.
Kad Ilze sākusi saņemt ziņas, ka Oskars spēlējoties ar mēnesi, sapratusi – slimība atkal saasinājusies. Zinot, cik strauji dēlam spēj attīstīties agresivitāte, Ilze zvanījusi Skotijas policijai. Taču viņai norādīts – varēs rīkoties tikai tad, ja Oskars būs izdarījis kaut ko sliktu. Un tas brīdis pienāca…
«Pilnībā pieņemu, ka mans dēls ir slims, bet to, ka viņš ir slepkava, – nē, to es nepieņemu, jo tā nav viņa vaina,» žurnālam Ieva saka Oskara mamma.
