Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
6
-
2
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
– Vasarā paziņoji, ka esi sākusi rakstīt grāmatu. Kas tevi pamudināja uz šo soli?
– Grāmatu lasīšana ir viena no manām lielajām mīlestībām. Esmu bieži dzirdējusi par sevi sakām – es esot tāda kā lasīšanas influencere. Jā, man gribas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku piedzīvo lasīšanas baudu, tāpēc sociālajos tīklos bieži dalos ar savu lasīšanas pieredzi un grāmatu ieteikumiem. Uzrakstīt pašai savu grāmatu man šķita tikai loģisks turpinājums. Vairāk vai mazāk, bet šo grāmatu pa vārdam, pa frāzei, pa rindkopai rakstu jau vairāk nekā divdesmit gadu. Un šajā vasarā tai beidzot bija pienācis īstais brīdis.
– Grāmatai dots intriģējošs nosaukums – Sestā sieva. Vai tad, ja tu nebūtu satikusi Džilindžeru, šāda grāmata vispār būtu? Kam ienāca prātā šis daudz apsološais nosaukums?
– Domāju, grāmatu agri vai vēlu, bet būtu uzrakstījusi tāpat. Tā gan būtu citāda, tai noteikti būtu cits nosaukums, galu galā – es pati būtu citādāka.
– Ko tur slēpt – grāmatas nosaukums ir mana vīra ideja.
– Cik daudz biogrāfisku motīvu ir tavā romānā?
– Lai arī tā ir literatūra, rakstot nav iespējams aiziet no sevis.
– Ko nozīmē būt sestajai sievai? Kāpēc tev bija svarīgi kļūt par Džilindžera sievu, nevis vienkārši draudzeni vai mūzu?
– Nevaru apgalvot, ka man ir bijis svarīgi iegūt šo statusu – sieva. Man bija un joprojām ir svarīgi būt kopā ar cilvēku, kuru es bezgalīgi mīlu un kurš mīl mani. Tik vienkārši.
– Kādi ir ideālie apstākļi, lai rakstītu?
– Daļa grāmatas ir tapusi klusos Francijas un Spānijas laukos, bet man arī patīk rakstīt Rīgas kafejnīcās, jo mani nomierina un vienlaikus arī iedvesmo apkārt esošā kņada.
– Ko tavs vīrs saka par tavu literāro darbu?
– Rakstīšanas laikā es grāmatu neļāvu lasīt nevienam. Džilindžera pirmā frāze pēc manuskripta izlasīšanas bija:
– Ar ko tu nodarbojies ikdienā?
– Jau teju piecpadsmit gadu strādāju vienā no lielākajiem Ziemeļeiropas informāciju tehnoloģiju korporācijas meitas uzņēmumiem Latvijā – Tieto. Esmu atbildīga par mārketingu, komunikācijām un pasākumu vadību. Mani fascinē mani teju astoņsimt kolēģi, jo tas, ko viņi dara, ir patiešām iespaidīgi un iedvesmojoši.
Programmēšana, finanses, maksājumu sistēmas, virtuālā realitāte, mākslīgais intelekts – tas nav tikai par kodiem un cipariem, tas ir arī ļoti radoši. Turklāt Tieto Latvia izstrādā e-grāmatu bibliotēku un mana sirdslieta – grāmatas – ir arī man darbs. Tas ir lieliski, ka Tieto Latvia ir tik atbalstošs, ka varu sabalansēt darba un privāto dzīvi tā, lai spētu uzrakstīt grāmatu.
– Lasot tavus ierakstus sociālajos tīklos, radies iespaids, ka esi drosmīga un brīvdomīga savos uzskatos. Tev patīk provocēt sabiedrību, paužot dažkārt nepopulāru viedokli?
– Es drīzāk teiktu, ka esmu patiesa. Mana grāmata gan kādam varētu šķist provokatīva, lai gan – arī tajā vienkārši cenšos būt patiesa un tieša savos izteicienos.
– Laikā, kad visi lepojas ar diētām un sporta zāles apmeklējumu, tu malko kokteiļus un pozē ar cigareti. Vai tas ir sava veida protests?
– Nē, tas nav protests. Es vienkārši izbaudu šos procesus. Tikpat ļoti, kā baudu būšanu sporta zālē un to, ka man garšo kūkas. Svarīgākais dzīvē ir atrast balansu.
– Vai tev ir pazīstamas mūsdienu sieviešu bailes novecot?
– Ir bezgala muļķīgi baidīties no dabiskā un nenovēršamā. Man ir svarīgi nevis censties , bet šo laiku padarīt pilnvērtīgu. Lai gan reizēm, paskatoties uz cipariem savā pasē, nespēju tiem noticēt.
– Šis gads jums abiem ar vīru bijis notikumiem piepildīts. Skaļākais bija apvērsums Dailes teātrī. Kā tas ietekmēja jūsu dzīvi? Vai šajos pārbaudījumos uzzinājāt viens par otru kaut ko jaunu?
– Ar Džilindžeru katru dienu ir iespēja uzzināt kaut ko jaunu – ne vien par viņu un sevi, bet arī par pasauli kopumā. Kad notika , manī sabruka ilūzijas par daudziem cilvēkiem, bet pārsteidzošākais tajā visā bija tas, ka Džilis turpināja aizstāvēt un reabilitēt šos cilvēkus. Es savā sapņu ceļojumā Indijā sēdēju un raudāju, bet viņš teica:
– Šajā nedēļā sociālajos tīklos publiskoji foto, kurā Džilindžers ir kopā ar Liepājas teātra direktoru Herbertu Laukšteinu. Vai tas nozīmē, ka viņa atgriešanās teātra apritē tomēr ir notikusi?
– Šis noteikti ir jautājums Džilindžeram un Herbertam. Bet Džilis nekad nav bijis pavisam prom no teātra un, man šķiet, nekad arī nebūs. Viņš katru dienu lasa, interesējas un līdzpārdzīvo notikumiem teātrī, ne tikai Dailē, bet vispār. Tik ļoti svarīgi tas viņam ir.
– Foto nevar nepamanīt, ka Džilindžeram ir jauna frizūra. Vai šajās pārmaiņās pielikts arī tavs pirksts?
– Džilindžeram ir brīnišķīga bijusī sieva Binnija un viņas salona profesionālā komanda. Mēs katrs darām to, kas mums vislabāk padodas, un ir forši, ka viņiem izdevies atjaunot draudzīgas attiecības.
– Jūs daudz ceļojat. Kādi ir jūsu ceļojumu rituāli?
– Izcilā performanču māksliniece Marina Abramoviča ir teikusi: « Es varu tam tikai piekrist un būt laimīga, ka mums ar vīru totāli saskan priekšstats par to, kādiem jābūt ceļojumiem. Un, jā, grāmatu koferis ir mūsu ceļojumu neatņemama sastāvdaļa.
– Kā tu raksturotu nu jau aizejošo gadu? Ar ko tas paliks atmiņā?
– The great roller coaster of life! (Dzīve ir lieliski amerikāņu kalniņi – no angļu val. – PDz.)
– Vai padomā ir vēl kāds izaicinājums sev – kāda radoša virsotne, kuru aizsniegt?
– Decembra sākumā ar apgādu Zvaigzne ABC parakstīju līgumu par manas grāmatas izdošanu. Sapņi piepildās! Nu ar sajūsmu un tādu mazu dreb iekšiņa gaidu 2020. gada 8. martu, kas ir arī Džilindžera dzimšanas diena. Šajā dienā plānota grāmatas Sestā sieva atvēršana. Tas ir pietiekami liels izaicinājums. Pēc tam, kad mana stāsta varone Alise būs sākusi pati savu neatkarīgo dzīvi, varēšu atkal pilnvērtīgi pievērsties savējai.
