Rīga +16°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Pavlovas ķermenis bija tik trausls, ka viņa nevarēja izpildīt sarežģītu akrobātiku vai izgriezt neskaitāmas piruetes, un salīdzinājumā ar mūsdienu balerīnām viņas tehniskā varēšana šķiet gandrīz vāja. Bet, skat, tik daudz spožu, apbrīnojamu baleta zvaigžņu vārdi ir nodzisuši no mūsu atmiņas debesīm! Pavlova vēl mirdz. Un viņas Mirstošais gulbis vienīgais ir patiesi nemirstīgs.
Pasaka par Pelnrušķīti ar asiņojošām pēdām
Bērnībā man bija ilustrēta, neizsakāmi skaista grāmata par Annu Pavlovu, ko bija atsūtījuši Austrālijā dzīvojošie radi. Angļu valodā nesapratu ne vārda, bet romantiskie attēli paši izstāstīja stāstu, un tas mani apbūra. Tolaik nezināju, ka Anna Pavlova ir baleta ikona, kam veltītas neskaitāmas bērnu grāmatas, un iemesls tam ir pavisam vienkāršs – Pavlovas dzīvesstāsts patiesi līdzinās pasakai par Pelnrušķīti. Tikai Annas princis nebija vīrietis. Viņas princis, pasaku pils un laime bija balets.
Anna Pavlova piedzima 1881. gada 12. februārī Sanktpēterburgā. Viņas māte bija vienkārša, neizglītota veļas mazgātāja. Ārlaulības bērnu viņai pagādāja kāds precējies baņķieris, pie kura viņa kalpoja. Ar Annas māti pasakaini brīnumi nenotika – baņķieris viņu neapprecēja, nācās vien turpināt par sevi gādāt un smagi strādāt, cilājot veļas katlus un beržot kungu kreklus. Sievietes ķermenis neizturēja dubulto slodzi, un bērns piedzima divus mēnešus priekšlaikus. Brīnums, ka sīkais tārpiņš tajos laikos vispār izdzīvoja.
Anna bija kārns, trausls un ļoti bāls bērns, kurš auga lielā trūkumā un mazliet atkopās tikai vasarās, kad tika padzīvot pie lauku vecmāmiņas. Kad Annai bija astoņi gadi, māmiņa par ilgi krātu naudu nopirka biļetes uz baletu. Tas bija slavenā horeorgāfa Mariusa Petipā Apburtās princeses iestudējums. Pēc izrādes noskatīšanās Anna skaidri zināja, ka būs balerīna. Mamma atgaiņājās – vai tev prāts, tu tam esi par vārgu! Bet meitene dīca un uzstāja tik ilgi, līdz mamma aizveda viņu pieteikt Imperiālajā baleta skolā. Anna tika noraidīta, jo viņas augums neatbilda tā laika priekšstatam par ideālu balerīnu.
Anna Pavlova bija pārāk īsa auguma, pārāk tieva un smalka. Viņas kājas un rokas bija par garu, pēdas un potītes nebija pietiekami spēcīgas. Mūsdienu baletā valda pilnīgi citi ķermeņa skaistuma un dejas valodas kritēriji, bet tobrīd par labu balerīnu tika uzskatīta vidēji gara, spēcīga un veselīga meitene, kura kā mazs vērsēns spēs izturēt baiso fizisko slodzi un veikt akrobāta cienīgas kustību kombinācijas. Mazā Pavlova iemiesoja visus iespējamos balerīnas trūkumus, pat viņas šaurā sejiņa ar lielajām acīm nederēja skatuvei – slimīga, nesmuka!
Astoņus gadus vecajai Annai nebija neviena trumpja. Toties viņai bija Napoleona un karalienes Elizabetes I raksturiņš.
Griba, kas nepieņem zaudējumus un atraidījumus. Turpmākos divus gadus viņa mājās katru dienu stundām vingrinājās, pieturoties pie palodzes. Un dzēra zivju eļļu, precīzāk sakot, mencu aknu eļļu. Tas bija smirdīgs šķidrums ar briesmīgu garšu, bet bērns to strēba stoiskā mierā, jo cerēja, ka eļļa padarīs viņu veselīgāku. Nekas tāds gan nenotika – bālais diedziņš nepieņēmās ne svarā, ne vaigu sārtumā. Desmit gadu vecumā meitene otrreiz stājās baleta skolā. Visticamāk, viņu atkal noraidītu, ja vien komisijā nesēdētu pats Mariuss Petipā. Ar savu ģēnija aci viņš ievēroja meitenes īpašo grāciju un fanātisko degsmi lielajās, brūnajās acīs. Tas izšķīra Annas likteni.
Balerīnas ir kā daiļi ziedi, bet baletskola nav nekāda rožu siltumnīca. Jebkura mūsdienu topošā balerīna jums pastāstīs par šausmīgām sāpēm, asiņojošām tulznām, stresu, badošanos un pārgurumu. Bet cara laika Krievijas baletskola bija kā armija – internāts, kurā mazās meitenes dzīvoja un vergoja dejas mūzai. Viņas cēlās sešos no rīta, gāja ledaini aukstā dušā, ieturēja vieglas brokastis un tad trenējās un vingrinājās līdz pašam vakaram. Pusdienas un pastaiga svaigā gaisā bija vienīgie īsie atpūtas brīži.
Krievijas cars Nikolajs II dāsni atbalstīja baleta mākslu. Mācības, dzīvošana skolā un ēdināšana topošajiem dejotājiem bija par brīvu, tāpēc daudzām meitenēm no trūcīgām ģimenēm tā bija iespēja izrauties, nodrošināt sev kaut cik gaišu nākotni. Taču tas nozīmēja prasību savu dzīvi veltīt tikai un vienīgi baletam: tev nekad nebūs ģimenes, bērnu, atvaļinājumu un slimības lapu, citādi – ardievu, skatuve un cara tētiņa alga! Annai Pavlovai tas šķita ļoti pieņemams darījums. Pat tad, ja viņai no visām meitenēm baletskolā klājās visgrūtāk.
Viņu apsaukāja par slotu un izsmēja vājā auguma dēļ.
Annas muskuļi un pēdas nebija pietiekami stipri, lai grieztu neskaitāmas piruetes. Krievu balets vienmēr bijis ļoti tehnisks un akrobātisks, krievu dejotājam jāvar tas, ko nevar citi. Anna trenējās, trenējās un trenējās, līdz pēdas asiņoja un kuņģis rāvās krampjos. Viņa bendēja sevi vai nost, lai tiktu līdzi fiziski spēcīgajām vienaudzēm. Bija vajadzīga milzīga pašcieņa un gribasspēks, lai neklausītos nievājošajās piezīmēs un atrastu savu balerīnas ceļu – īpašu dejas valodu, kāda uz krievu baleta skatuves vēl nebija redzēta. Un viņa to atrada. Absolvējusi baletskolu 18 gadu vecumā, Anna Pavlova tika uzņemta Imperiālā baleta trupā kā corifee. Šis statuss nozīmē, ka esi vienu pakāpi augstāk par kordebaletu un tev tiek piešķirtas mazas raksturlomiņas. Anna nesarūgtinājās. Viņa turpināja slīpēt tehniku un ņēma privātstundas pie tā laika labākajiem repetitoriem.
Prima ballerina
Pēc pieciem gariem cerību un gaidīšanas gadiem viņa tika paaugstināta par premiere danseuse – tā ir zvaigzne numur divi. Vēl pēc gada, nodejojusi galveno lomu baletā Žizele, Anna Pavlova kļuva par krievu baleta prima ballerina. Par spīti visiem. Stāsts ir ironisks un pamācošs.
Īstā, galvenā Žizele bija saslimusi (tātad stāvoklī, jo visas balerīnas to slēpa zem saslimšanas maskas) un pati izvēlējās sev aizstājēju uz īsu laiku. Zvaigzne centās būt tālredzīga – noskatīt dejotāju, kura godam varēs nodejot lomu, tomēr nepārspēs viņu pašu. Dāma bija pārliecināta, ka fiziski neizturīgā un tehniski nestabilā Anna Pavlova ir droša spēlīte, un pēc atgriešanās no slimošanas viņu sagaidīs publikas vētrainie aplausi. Ak, kā viņa kļūdījās!
Annas Pavlovas Žizele pat nemēģināja žilbināt publiku ar cirka ponija tehniku. Tā bija poētiska, trausla, emocionāli uzrunājoša Žizele. Tāda, par kuru publika raud, nevis brīnās.
Pavlova bija pirmā krievu balerīna, kas savas lomas ne vien izdejoja, bet arī nospēlēja kā laba dramatiskā aktrise.
Un tieši tāpēc aizstājēja kļuva par īsto primabalerīnu. Horeogrāfi cīnījās viņas dēļ, jo katrs vēlējās redzēt, kā Anna interpretēs lomu un deju, nevis cik augstu uzmetīs kreiso kāju. Pavlova bija kā dejojoša romantiskā dzeja. Viegla kā pūciņa. Kaislīga kā iemīlējies Puškins. Viņas stils mainīja krievu baleta virzību, viņa radīja jaunus baleta standartus, jaunu vēsturi. Imperiālais balets īsā laikā kļuva par vienas zvaigznes trupu, jo publika stāvgrūdām pildīja zāles tikai tāpēc, lai redzētu izslavēto Pavlovu.
Feja uz aizliegtām puantēm
Viņas pēdas un potītes aizvien bija pārāk vājas, lai ilgstoši dejotu uz pirkstgaliem. Viņa bieži guva traumas, sastiepumus un asiņainus noberzumus, un tas bija neizturami. Tāpēc Anna Pavlova izgudroja pati savas baleta kurpes ar stingru ādas zoli un korķa vai līmēta auduma pildījumu purngalā, kas palīdzētu noturēties uz pirkstgaliem un sniegtu pēdai vajadzīgo atbalstu. Tas bija skandāls! Dejotāju aprindās to uzskatīja par krāpšanu – bāzt lupatas baleta kurpē! Bet izrādījās, ka Anna Pavlova ir likusi pamatus modernajām puantēm, bez kurām balets vairs nav iedomājams.
Mūsdienu puantes purniņā, protams, nav korķa, to veido daudzās kārtās līmēts speciāls materiāls… Anna Pavlova pati piedalījās arī savu tērpu radīšanā, tie bija ārkārtīgi romantiski un krāšņi. Tos rotāja pērles, kristāli un, protams, putnu spalvas. Viens no slavenākajiem bija spāres tērps. Šo deju Pavlova bija radījusi pati un izpildīja to fantastiskā kostīmā ar milzīgiem, caurspīdīgiem spārniem. Uz publiku, kuru vēl nebija izlutinājuši kino specefekti, tas atstāja satriecošu iespaidu – cilvēkiem šķita, ka viņu priekšā ir īsta feja, pārdabiska būtne, kura tūliņ patiešām aizlidos. Angļi, kā zināms, īpaši tic laumiņām un fejām. Tāpēc, kad Anna Pavlova savā spāres tērpā uzstājās Lielbritānijā vai Austrālijā, publikā bija dzirdami aizrautīgi čuksti. Tur sievietes un bērni kā dievlūdzēji izteica savas kvēlākās vēlēšanās, jo ticējums vēsta: ja tev izdodas ieraudzīt laumiņu, var piepildīties jebkura vēlēšanās.
Anna Pavlova Rīgā
Rīga, 1907. gads. Baltajā namā ir sapulcējies viss Rīgas sabiedrības un varas krējums. Latviešu tur nav daudz, un tos ir grūti pazīt, jo sarunas norit tikai krievu un vācu valodā. Gaisā švīkst dāmu vēdekļi, čaukst zīds, kungi krekšķina pēc smēķēšanas. Visi dīdās savos krēslos un aplūko cits citu. Līdz iestājas pilnīgs klusums un sastingums, jo uz skatuves iznākusi viņa. Un ikviens, kurš priekšnesuma laikā tika raudājis un vēlāk aplaudējis līdz sviedriem, saviem bērniem un mazbērniem stāstīja, ka pats savām acīm redzējis Rīgā dejojam Annu Pavlovu. Un pati Rīga tobrīd lepni izslējās – esmu pilsēta, kur dejojusi Pavlova!
Bija sācies Annas Pavlovas bezgalīgo turneju laiks. Vispirms viņa kopā ar Marijinskas baletu apceļoja Ziemeļeiropu. Tad devās uz Veco Eiropu. Viesojās Londonā un kāpa uz Ņujorkas Metropoles skatuves. Dižā Amerikas citadele pirmo reizi vēsturē iepazina īstu klasisko baletu. Nākamajā rītā visās Ņujorkas avīzēs bija raksti par šo sensāciju, taču tie bija mazliet smieklīgi, jo neviens kritiķis un kultūras notikumu aprakstītājs nekad vēl nebija redzējis klasisko baletu un patiesībā nezināja, ko nu lai par to saka… Pavlova bija nodejojusi Kopēliju, bet nabaga amerikāņiem nebija ne jausmas, ar ko šī sasodītā Kopēlija atšķiras no Žizeles, vai tā ir nodejota izcili vai apšaubāmi. Tad nu visi jūsmoja, cik spēka, lai neizskatītos pēc pilnīgiem nejēgām.
Eņģelis ar asins garšu mutē
Anna Pavlova bieži tiek attēlota un aprakstīta kā vistīrākais eņģelis. Maiga, jūtīga, kautrīga būtne, kas nesavtīgi kalpoja mākslai un aizkustināja ļaudis ar savu maigo dvēseli. Būsim godīgi – eņģeļi nemēdza kļūt par primabalerīnām, vismazāk jau Pavlovas laikā, kad krievu baletu uzskatīja par labāko pasaulē. Dejotāju vidū valdīja neprātīga konkurence uz dzīvību un nāvi, intrigas un nodevības notika biežāk nekā ēdienreizes. Eņģeļi plivinājās kordebaletā, liedami sirdsšķīstas asaras par neizdevušos karjeru. Tie, kas izrāvās baleta pirmajās rindās, bija ar dzelzs nerviem un asins garšu mutē.
Pavlovai nebija dzelzs nervu. Viņai vispār nebija nervu. Viņa nekad, nekad neatcēla un neizlaida uzstāšanās. Viņa dejoja gan ar augstu temperatūru, gan lauztu kāju, vēlāk aizkulisēs krītot sāpju ģībonī. Viņas sīvākā konkurente bija otra primabalerīna Tamāra Karsavina, skaista un izcila dejotāja. Varat ticēt – Pavlovai neviena cūcība nešķita peļama, lai tikai paklupinātu daudz godprātīgāko Tamāru.
Reiz Pavlova slepus pārgrieza Karsavinas skatuves tērpa plecu lentes, un Tamārai priekšnesuma laikā nokrita tērpa augšdaļa – viņa bija spiesta pabeigt deju ar kailām krūtīm!
Nabaga Tamāra no pazemojuma gandrīz aizgāja ar sirdi, bet Annuška, kā viņu mīļi sauca kolēģi, uzvedās kā kaķis, kas no galda nočiepis sviestmaizi: «Es? Ko jūs, tā nebiju es! Es taču esmu eņģelītis!» Pavlovas ambīcijas bija ārkārtīgi lielas. Imperiālais balets tās nespēja apmierināt, un Anna pievienojās Sergeja Djagiļeva vadītajai trupai Ballets Russes – slavenākajai ceļojošā baleta trupai pasaulē. Taču arī šeit viņa neguva gandarījumu. Pirmkārt, viņa nebija trupas vienīgā zvaigzne, un tas Annu tracināja. Djagiļevs deva priekšroku dejotājiem vīriešiem un tehniski spēcīgākām balerīnām. Otrkārt, viņi konfliktēja par naudu, jo Anna uzskatīja, ka dejotāji no lielajiem trupas ienākumiem saņem nesamērīgi mazas algas. Strīdiņi beidzās ar šķiršanos, un Pavlova aizgāja – nodibināja pati savu baleta trupu.
Viņa bija pirmā balerīna, kas uzdrīkstējās darīt kaut ko tādu. Pirmā balerīna, kas bez sponsoriem un priekšniekiem apceļoja visu pasauli un pelnīja pati savu naudu. Pavlova pameta Krieviju, pameta tik smagi izcīnīto karjeras ceļu un burtiskā nozīmē devās apkārt zemeslodei. Turpmāko divdesmit divu gadu laikā Pavlovas baleta trupa mēroja apmēram 600 000 kilometru cauri visiem kontinentiem un sniedza tūkstošiem priekšnesumu. Diemžēl nekur neatradu precīzu uzstāšanos skaitu, taču ir skaidri zināms, ka gada laikā Anna Pavlova noplēsa vismaz 2000 baleta kurpju. Viņai līdzi ceļoja vesela apavu meistaru brigāde, kas ar lielām grūtībām spēja sagādāt jaunas un jaunas puantes.
Viktors un mūžīgā jaunava
Kāpēc par Annu Pavlovu uzrakstīts tik maz aizraujošu biogrāfisku romānu un nav uzņemta neviena vērā ņemama mākslas filma? Tāpēc, ka trūkst mīlas drāmu un intrigu, bez kurām labs stāsts nekādi nevar izdoties. Pavlova bija dejojošais Farinelli, cilvēks bez laulības, bērniem un seksuāliem piedzīvojumiem. Viņas dzīvē bija tikai viens vīrietis, kuru Pavlova tā arī neapprecēja, kaut gan viņš pēc balerīnas nāves apgalvoja pretējo. Viktors d’Andrē – franču aristokrātu atvase, baņķieris, miljonārs un īsts finanšu mahinators.
Viņi iepazinās Sanktpēterburgā gadsimta sākumā, un, atbilstoši klasiskajam scenārijam, d’Andrē padarīja Pavlovu par savu mīļāko. Mūsdienu bagātie un ietekmīgie vīrieši nereti par mīļākajām izvēlas parastas, apsviedīgas cacas. Cara laika Krievijā labais tonis cienījamam vīrietim bija mīļākā – balerīna. Jauna, daiļa, izglītota un īpaša būtne, kas precētam vīrietim bija arī ļoti ērta, jo laulības vai grūtniecība viņai nozīmētu karjeras beigas.
Protams, neskaitāmas kordebaleta meitenes aizrautīgi iemīlējās savos aizbildņos, cerēja apprecēties un palika stāvoklī. Daudzas mira no neveiksmīgiem abortiem, citas pēc dzemdībām attapās pie sasistas dzīves siles: karjera sabojāta un arī mīļākais pametis, jo – kam viņam vajadzīga bijusī balerīna? Pavlova nekad, nekad, nekad nepieļāva šādas kļūdas. Viktors viņu drīkstēja pielūgt un lutināt, bet darbs un balets Pavlovai vienmēr bija pirmajā vietā. D’Andrē ar saderināšanās gredzenu pastieptajā rokā palika maliņā, otrajā vietā. Anna bija finansiāli neatkarīga, bagāta sieviete. Pienāca brīdis, kad viņi ietekmes ziņā pat samainījās vietām, jo d’Andrē aizrāvās ar negodīgiem banku darījumiem, bankrotēja un tika ietupināts parādu cietumā.
Viņa krāšņās franču pāva spalvas pavisam sašļuka, kad Pavlova diskrēti samaksāja sava mīļākā parādus, izpirka viņu no cietuma un aizveda sev līdzi uz Londonu.
1912. gadā vīrietim tas bija ārkārtīgs pazemojums – palikt parādā sievietei! Viktors kā parādu Annai atdeva visu savu dzīvi. Pavlova Londonā iegādājās lielu, greznu savrupmāju Ivy House (Efeju nams), kur abi dzīvoja kā precēts pāris, kaut gan nebija precējušies un oficiāli d’Andrē bija Annas Pavlovas menedžeris. Viņi atklāti izrādīja maigumu un pieķeršanos, kopā fotografējās un izgāja sabiedrībā, bet tas arī viss. Patiesībā var tikai apbrīnot Viktora d’Andrē uzticību un pieķeršanos Pavlovai. Viņš vienmēr devās līdzi savai dīvai bezgala garajās, grūtajās turnejās, organizēja baleta trupas dzīvi, gādāja par dekorāciju un tērpu parvadāšanu, līgumiem un finansēm. Viņš dzīvoja Pavlovas ēnā, viņam nebija savas karjeras, savu bērnu un nebija atpūtas. Pēc Annas Pavlovas nāves d’Andrē sarakstīja mazliet dīvainu autobiogrāfiju un apgalvoja, ka viņi bijuši laulāts pāris. Tomēr Pavlova nekad neatzina, ka būtu ar Viktoru precējusies, un nav arī neviena dokumenta, kas to apstiprinātu.
Visticamāk, Pavlova atteicās laulāties aiz piesardzības. Viņa bija ļoti bagāta. Viktors, kaut gan aplauzis spārnus parādu cietumā, bija un palika mahinators, un mantas šķirtība bija vienīgais veids, kā neizlaist no būra viņa dēmonus. Annai Pavlovai netrūka citu pielūdzēju – iemīlējušos, līdz apsēstībai jūsmīgu vecu aristokrātu un vienkāršu jaunekļu. Bet viņa nekad neielaidās romānos un neflirtēja. Viņa saglabāja mūžīgās jaunavas un skatuves dievietes tēlu. Pavlova bija absolūts pretstats savai laikabiedrei un konkurentei Aisedorai Dunkanei, kura bija kāra uz šampanieti, jauniem vīriešiem un automašīnām. Ko lai teic – Aisedora Dunkane ļaužu apziņā palikusi kā sieviete, kas nožņaudzās savā šallē, traucoties ar auto. Pavlova vēsturiskajā atmiņā palikusi kā Ballerina, balts gulbis.
Neveiklais gulbis
Mirstošais gulbis bija viņas mūža loma. Tā ir četras minūtes gara deja, kas vēsta par ievainota gulbja pēdējiem dzīves mirkļiem. To īpaši Annai Pavlovai radīja slavenais horeogrāfs Mihails Fokins, izmantojot komponista Kamila Sensānsa mūziku. Skaidrības labad jāpiebilst, ka Mirstošais gulbis nav aina no baleta Gulbju ezers, tas ir pilnīgi neatkarīgs mākslas darbs.
Anna Pavlova to pirmo reizi dejoja 1905. gadā Sanktpēterburgā, un šī deja kļuva par viņas vizītkarti un visa krievu baleta simbolu. Pavlova to dzīves laikā nodejoja vismaz 4000 reižu. Viņas gulbis nelīdzinājās mūsdienu balerīnu arkārtīgi vieglajai, lidojošajai, tehniski perfektajai interpretācijai. Pavlovas gulbis bija smagnējs, drebošs, ar aizlauztām roku kustībām. Brīžam gandrīz neveikls, patiešām kā aizšauts.
Tieši tas liecina par Pavlovas iekšējo kalibru un spēku – ticiet, neviena mūsdienu balerīna neuzdrošinātos dejot neveikli, lauzīti…
Pavlova uzskatīja, ka attēlo pašu nāvi un dzīvības trauslumu, nevis vienkārši kaut kādu smuku gulbi. Par laimi, 20. gadsimta sākumā kinematogrāfs jau bija izgudrots un Annas Pavlovas Mirstošā gulbja deju ikviens var noskatīties YouTube kanālā. Turpat redzams, cik nevainojami un skaisti gulbi dejo mūsdienu balerīnas. Tomēr neviens nerunā par Maijas Pļiseckas vai Uļjanas Lopatkinas gulbi kā par zīmolu, mākslas kanonu. Vienīgi Annas Pavlovas gulbim ir mūžības zīme pierē. Un visas balerīnas, kas nākušas pēc viņas paaudžu paaudzēs, sevi ir spiestas salīdzināt ar Annu Pavlovu. Tā ir katras dejotājas iekšējā latiņa un neatbildamais jautājums: kāpēc es, dejodama labāk, nekļūstu tik īpaša kā viņa?
Putnu zagle
Efeju namā Anna iekārtoja ļoti krāšņu dārzu. Turneju starplaikos, būdama mājās, viņa pati enerģiski rušinājās pa zemi, raka, stādīja un pārstādīja, līdz rokas kļuva melnas, apģērbs zemjains un pati – pilnīgi laimīga. Agrākā siltumnīca tika pārbūvēta par lielu putnu paviljonu, jo eksotiskie putni bija Pavlovas neapvaldītā kaislība, varētu teikt – putni bija viņas kokaīns un kazino! Viņa bija putnu kolekcionāre un putnu vērotāja. Viesojoties tālās zemēs, Pavlova vienmēr veltīja vismaz vienu dienu putnu vērošanai brīvā dabā, devās džungļos un kalnos. Viņa kā sadegusi steidzās uz botāniskajiem dārziem un dziļiem laukiem. Lielākais kārdinājums bija pārvest kādu putnu mājās, lai pievienotu savai kolekcijai.
Pavlova, ziniet, bija putnu zagle! Piemēram, viņa nelegāli izveda daudzus eksotiskus putnus no Austrālijas un Dienvidamerikas. Zinot, ka tas ar likumu stingri aizliegts, Pavlova savus guvumus naivi slēpa dekorāciju un tērpu kastēs. Muitnieki, protams, bija informēti par balerīnas tieksmēm un zināja, kas lācītim vēderā, tomēr pievēra acis un ļāva dīvai netraucēti pārkāpt likumu. Brīnumainā kārtā viņai izdevās putnus veiksmīgi dabūt līdz Londonai dzīvus. Ceļā no Austrālijas (vilcieni, kuģi, mēnešiem garš brauciens!) viņa veda 40 spārnoto dvēseļu, bet bojā gāja tikai četri putni. Gadiem ejot, viņas Efeju nama putnu paviljons sāka līdzināties Noas šķirstam, kā tikai visa tur nebija! Dārzā brīvi pastaigājās un lepni ķēzījās rozā flamingi, strausi, pāvi, papagaiļi un fazāni. Tos brīžam ķerstīja suņi. Arī suņu Pavlovai bija daudz. Un kaķu.
Tomēr viņas lielākā mīlestība bija pieradinātu gulbju pāris, kam Anna ierīkoja skaistu dīķi. Gulbjus ir ļoti grūti pieradināt, tie nav sabiedriski un cilvēkam uzticīgi putni.
Pavlovas attiecības ar gulbi Džeku bija unikālas. Viņš labprāt rāpās Annai klēpī, apvija garo kaklu ap viņas kaklu, ļāva sevi glāstīt un slēpa knābi Annas matos.
Tā viņi sēdēja – vaigs pie vaiga, sirds pie sirds, uz dīvainas erotikas trauslās robežas… Šie neticamie skati ir iemūžināti daudzās fotogrāfijās. Kad Anna jutās skumja vai nogurusi, viņa apgūlās šūpuļtīklā pie dīķa un stundām klusi sarunājās ar gulbjiem. Ar cilvēkiem viņa tā nemēdza runāties, pat ar Viktoru ne. Vairāki biogrāfi teic, ka Pavlova nevienu cilvēku nav mīlējusi tik ļoti kā savus dzīvniekus.
No otras puses, viņa ziedoja daudz līdzekļu labdarībai. Pēc revolūcijas un cara ģimenes nogalināšanas no Krievijas bēga simtiem operas un baleta mākslinieku, un daļa jaunajās mītnes zemēs nonāca lielās naudas grūtībās, pat dzīvoja uz ielas kā bomži. Pavlova nespēja to pārdzīvot. Viņa nodibināja atbalsta fondu un maksāja tautiešiem pabalstus pati no savas kabatas, burtiski izglābjot dzīvību daudziem baletdejotājiem, tērpu māksliniekiem un orķestra mūziķiem. Ja kāds izmisis krievu inteliģents nostājās uz Efeju nama sliekšņa, viņš jau bija glābts. Gados jaunie bēgļi tika uzņemti Pavlovas baleta trupā, citi iekļāvās Pavlovas individuālajā pensiju sistēmā… Annai nebija bērnu. Viņai bija kolēģi, par kuriem rūpēties, mīļotie dzīvnieki un tautieši, kurus glābt.
Divdesmit gadi ceļā. Pie nabagiem
Tuk-tuk, tuk-tuk. Ja vairākas dienas esi braucis ar vilcienu, izkāpjot vēl ilgi šķiet, ka zeme ritmiski šūpojas un ausīs klaudz. Ir 1926. gads, un Anna Pavlova ir ieradusies savā pirmajā turnejā pa Austrālijas lielākajām pilsētām. Četrdesmit pieci dejotāji un trupas apkalpojošais personāls pavadījuši daudzas nedēļas uz kuģa, lai pēc tam neskaitāmas dienas kratītos piesmakušā vilcienā.
Tas ir grūti. Karstums, putekļi, neērtas guļvietas, pārsēšanās. Annas Pavlovas dēļ Austrālijas varas iestādes lec vai no biksēm laukā – īpaši Pavlovai ar steigu tiek izbūvētas jaunas dzelzceļa līnijas, bet nupat pabeigtajā Melburnas teātrī krāsa uz sienām vēl nav nožuvusi, visi panikā! Protams, dzelzceļu nav izdevies pabeigt laikā, tāpēc Pavlovai ar visiem milzīgajiem dekorāciju konteineriem jāmaina stacijas un vilcieni, kas izvēršas ļaunā murgā. Dejotāji vēl nav sākuši turneju, bet jau jūtas nomocījušies. Tikai ne Pavlova. Viņa ir augusi nabadzībā. Cieta gulta vai pieticīgs ēdiens viņu nesatrauc. Viņai svarīgāks ir mērķis – aizvest klasisko baletu uz tādām pasaules vietām, kur tas vēl nekad iepriekš nav redzēts.Viņa ir baleta vēstnese, svētceļotāja.
Un Sidnejas dzelzceļa stacijā Annu Pavlovu sagaida 10 000 gavilējošu ļaužu pūlis. Vai spējat to iztēloties – cilvēku masas, kas pulcējas vienas balerīnas dēļ? Ieraudzīt Pavlovu laimējas labi ja simtam cilvēku, pārējie iztiek paši ar savu sajūsmu. Austrālija ir jauna valsts, no Eiropas viedokļa – tāla lauku province ar aborigēniem un aitām, bez jebkāda kultūras mantojuma. Anna Pavlova ir pirmā pasaules klases māksliniece, kas šeit ieradusies viesizrādēs, un tas austrāliešus dara trakoti lepnus. Jā, un slavenais bezē deserts jeb Pavlovas kūka tiek radīts šeit, Austrālijā. Pareizāk gan būtu sacīt, ka līdzīgas receptes pastāvēja jau sen, bet pēc Pavlovas viesošanās austrāliešu pavāri kūkai piešķīra nosaukumu. Jaunzēlandieši gan apgalvo to pašu – kūku pēc Pavlovas viesizrādēm radījuši un vārdā nosaukuši tieši viņi. Šai jautājumā starp Austrāliju un Jaunzēlandi aizvien valda lielas nesaskaņas, kulinārijas vēsturnieki kož cits citam rīkles pušu. Labi, ka nav izcēlies Pavlovu karš…
Visas Annas Pavlovas uzstāšanās Melburnā, Sidnejā, Pērtā un Brisbenā tika uzņemtas ar neprātīgu sajūsmu. Cilvēki burtiski gāza apkārt teātrus.
Pavlovai bija tam laikam ļoti demokrātiska biļešu cenu politika, jo viņa vēlējās, lai baletu redz pēc iespējas vairāk vienkāršo cilvēku.
Lielākā daļa publikas savā mūžā bija redzējuši vienīgi pa kādai amatieru teātra vai ielu cirka izrādei, varbūt pašdarbnieku operu… Un te pēkšņi – Anna Pavlova, profesionāli baletdejotāji, īstas dekorācijas, neaprakstāmi tērpi un dzīvā orķestra mūzika! Redzētais atstāja neizdzēšamu iespaidu. Pēc Pavlovas viesizrādēm Austrālijā sākās klasiskā baleta ēra. Tika dibinātas baletskolas, veidotas baleta trupas, būvētas skatuves. Un Anna Pavlova pat mūsdienu Austrālijā ir pielūgsmes objekts, nacionālais lepnums, kaut gan viņa nav austrāliete un pat ne angliete.
Pavlovas trupas turnejas bija sava veida kultūras revolūcija. Ne tikai tāpēc, ka viņi viesojās visos iespējamos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Viņi devās uz valstīm, kas citām baleta vai operas zvaigznēm pasaules kartē vienkārši neeksistēja. Viņi nepalika tikai galvaspilsētās.Viņi devās tālāk, uz mazpilsētām un provincēm, uz tādiem kaktiem, kuros neviena slavena balerīna nemūžam nespertu kāju. Viņi dejoja Indijā, Ķīnā un Peru. Brauca ar vilcieniem, kas ērtību ziņā daudz neatšķīrās no lopu vāģiem. Un dejoja neiedomājamos apstākļos. Šķūņos, tirgus laukumos. Daudzās pilsētās, kur ieradās Pavlova, nebija ne teātra ēkas, ne piemērotas koncertzāles. Tāpēc tika uzbūvētas brīvdabas skatuves, un Pavlova uzstājās zem klajas debess, arī lietū un vējā, ļaujot izmirkt skaistajiem tērpiem un izšķīst dekorācijām. Viņa – slavenākā balerīna pasaulē! Parīze, Vīne, Londona un Ņujorka viņai aplaudēja, kājās stāvot. Viņu medīja agrīnie paparaci. Viņas roku pēc Mirstošā gulbja noskatīšanās bija skūpstījuši cari, ķeizari, karaļi un kroņprinči.
Ja viņa kādam operas namam pieprasītu savā ģērbtuvē ierīkot zelta vannu vai gulbju dūnām pildītu dīvānu, to izpildītu bez ierunām. Bet viņa dejoja Jaunzēlandes un Peru vidienē, kaut kādās pļavās, kur zemē sasēdušie cilvēki brīžam pārkrustījās vai iekliedzās bailēs, jo viņiem šķita, ka Pavlovas ķermenis dara ko pārcilvēcisku… Un šiem cilvēkiem viņa dejoja ar tikpat lielu atdevi kā tiem, kas sēž Londonas Karaliskās operas ložās. Nekādu haltūru, nekādu atceltu un nenotikušu priekšnesumu!
Turneju laikā Pavlova uzstājās katru dienu, reizēm pat divas reizes dienā. Baleta kurpes tika mainītas bez žēlastības.
Daudzi dejotāji neizturēja slodzi, grūtos pārbraucienus un trupu pameta. Bija tādi, kas pēc aplausiem Vīnē uzskatīja par pazemojumu dejot tirgoņiem un kazu ganiem kaut kādā aborigēnu mazpilsētā, bet viņi tūdaļ tika izmesti no Pavlovas trupas, tā ka nograb vien. Jo Pavlova pati bija tas cilvēks, kuru šie dejotāji nicināja, – vaļas mazgātājas meita, nabadzīga pusbārene. Ja tu gribēji dejot uz vienas skatuves ar dievišķo Pavlovu, tev bija jāatceras, ka cēlais gulbis ir izšķīlies no kovārņa olas…
Divdesmit gadu laikā trupas sastāvs nomainījās gandrīz pilnībā, palika tikai divi izturīgākie kareivji – Anna Pavlova un Viktors d’Andrē. Un viņu misija nesa augļus. Valstīs, kurās klasiskais balets nebija vispār eksistējis, pēc Pavlovas viesizrādēm tika dibinātas pirmās baletskolas, nereti par pašas Pavlovas ziedoto naudu. Kāds vienkāršs vidusšķiras zēns Peru galvaspilsētā Limā arī bija atnācis līdzi vecākiem uz Pavlovas izrādi. Redzētais lika viņam kļūt par dejotāju, doties mācīties uz Eiropu, un no zēna izauga sers Frederiks Eštons – izcils, leģendārs britu baletdejotājs un horeogrāfs. Skaidrs, ka visi bērni, kas redzēja dejojam Annu Pavlovu, nekļuva par slaveniem māksliniekiem. Bet viņi ieraudzīja pasauli jaunām acīm. Viņi piedzīvoja sapņošanas un ilgošanās skaistumu. Arī pieminētie tirgoņi piedzīvoja savu skaistumu! Piemēram, Austrālijā pēc Pavlovas aizbraukšanas kā sēnes pēc lietus izauga neskaitāmas preces, kuras it kā pirkusi un iecienījusi Pavlova, – sejas krēmi, šalles, kurpes un spilveni! Visu greznoja etiķetes ar Pavlovas vārdu, kauns un godaprāts atpūtās visdziļākajā miegā. Un labāk nemaz nerunāsim par lellēm – balerīnām annām pavlovām, ar kurām rotaļlietu tirgotāji simts gadu garumā ir pelnījuši karaliskas bagātības…
Pēdējās taktis spēlējiet maigāk…
1931. gada janvāris, Hāga. Anna Pavlova ieradās Nīderlandē ar vilcienu, kurš ceļā tehnisku kļūmju dēļ bija spiests nakti pavadīt dīkstāvē kaut kur valsts nekurienē. Pavlova slikti gulēja. Grozījās uz savas lāviņas, līdz nolēma iziet laukā ieelpot svaigu gaisu. Uzmetusi vien zīda rītakleitu virs plānā naktskrekla, viņa ilgi stāvēja vagona atvērtajās durvīs, raugoties ziemas naktī. Pēc dažām dienām, nonākusi Hāgā, viņa gulēja savā viesnīcas numurā sviedrainos drudža murgos. Abpusējs plaušu karsonis, šķidrums plaušās.
Sasauktais ārstu konsilijs atzina, ka Pavlovu var glābt vienīgi operācija. Četrdesmit deviņus gadus vecā balerīna tika informēta, ka pēc operācijas viņa diemžēl vairs nevarēs dejot. Pavlovas atbilde skanēja īsi: «Tad labāk es mirstu.» Viņas pēdējie vārdi bija: «Sagatavojiet manu gulbja kostīmu!» Un: «Pēdējās (orķestra) taktis spēlējiet maigāk…» Lielākā daļa balerīnu Annas vecumā bija pensionējušās vai sēdēja primitīvos ratiņkrēslos, bet vārgā, fiziski neizturīgā Pavlova patiesi bija izcilā formā, un viņa negrasījās novecot bez iespējas dejot. Viņa izvēlējās nāvi. Anna nomira dienu pirms plānotās uzstāšanās.
Mirušās Pavlovas izrāde netika atcelta.
Publika sapulcējās un stāvēja kājās. Viss notika kā parasti – orķestris spēlēja, deja nomainīja deju. Bet tur, kur uz skatuves bija jāatrodas Pavlovai, slīdēja un pārvietojās prožektora raidīts gaismas stars.
Tas nodejoja visu Mirstošā gulbja deju. Publikā bija cilvēki, kas nekautrējās raudāt balsī. Aplausi ilga bezgalīgi. Un klusums pēc tiem bija bezgalīgs. Jo Gulbis nav miris. Tas dzīvo katras balerīnas un katra baleta mīlētāja apziņā. Arī tajā mazajā, baltajā Pavlovas kūkā, kas mums vienmēr liks sagaršot trauslumu, ilgas un kaut ko ļoti, ļoti skaistu.
