Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
«Pusmiljons Instagram? Kā tas vispār notika?» vaicāju Sergejam par milzu panākumiem, ko viņš guvis sociālajos tīklos, veidojot The Dad Lab – platformu, kurā viņš dalās ar idejām, kā kopā ar bērniem veikt dažādus aizraujošus fizikas un ķīmijas eksperimentus, kā arī stāsta par attīstošajām rotaļlietām. Pirms diviem gadiem (saruna publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2016. gada augustā), sākot šo projektu, Sergeja plānos nebija šādu panākumu.
Pašlaik viņa Instagram un Facebook kontiem seko līdzi vecāki un pedagogi no visas pasaules – sākot ar Lielbritāniju, kur Sergejs dzīvo, beidzot ar Dienvidkoreju, Brazīliju, Jaunzēlandi un, protams, arī Latviju. Lai gan daudzi Latvijas vecāki, iespējams, pat nenojauš, ka Sergejs ir dzimis rīdzinieks.
Latvijā bija par šauru
Uz Londonu Sergejs ar tolaik vēl tikai topošo sievu savulaik pārcēlās, jo abiem likās, ka šeit, Latvijā, ir par šauru, gribas peldēt plašākos ūdeņos. Sāka ar Maskavu, tomēr birokrātiskie šķēršļi izrādījās pārāk grūti pārvarami, lai tur iekārtotos uz dzīvi.
«Ir taču arī citas lielas pilsētas pasaulē!» abi nosprieda un brauca uz Londonu.
«Nedēļas laikā dabūju darbu savā profesijā starptautiskās tirdzniecības jomā. Londonā apprecējāmies, piedzima bērni, un pēc laika pie mums pārcēlās arī mana mamma,» stāsta Sergejs un atzīst, ka uz Latviju, kur joprojām dzīvo viņa tētis un brālis ar ģimeni, brauc vairāk kā tūrists. «Priekšrocība ir tā, ka mēs šeit visu zinām, tāpēc ceļot ir viegli. Latvijā ir daudz patīkamu lietu, ko piedzīvot. Viena no tām noteikti ir ēdiens – salīdzinājumā ar Angliju Latvijā tas ir vienkārši fantastisks!»
TheDadLab tētis dara to, kam tic
Ideju par darbošanos sociālajos tīklos Sergejam pirms diviem gadiem pasvieda sieva, un viņam uzreiz bija skaidrs, ka tam jābūt kaut kam saistībā ar bērniem. Sāka ar rotaļlietām. «Ideja bija atlasīt labas attīstošas rotaļlietas veikalos. Nezinu kā Latvijā, bet Anglijā tā ir liela problēma. Rotaļlietu ir ļoti daudz, bet grūti atrast kaut ko tiešām kvalitatīvu. Tādu, lai bērnam ne tikai ir jautri un viņš ir izklaidēts, bet lai ar šo rotaļlietu arī kaut ko iemācās,» stāsta Sergejs, atceroties, ka arī paši sākumā pirkuši visu pēc kārtas un tikai ar laiku sapratuši, ka rotaļlieta no rotaļlietas atšķiras. Tagad rotaļlietu apskatiem viņa sociālo tīklu kontos atvēlēts samērā maz vietas, tomēr viņš joprojām to dara reizi nedēļā un dēvē par Toy Review Tuesday. «Visbiežāk ir tā, ka atrodu veikalā kādu labu rotaļlietu, rakstu kompānijai, kas to ražo, ka gribētu to testēt. Ne visi man atbild. Un ne visi, kas atbild, saprot ieguvumus no tā, ko viņiem piedāvāju. Bet daļa saprot un pēc tam arī bieži stāsta, ka pēc maniem ierakstiem pārdevuši lielu daudzumu konkrēto rotaļlietu.
Daudzi domā, ka tas, ko daru, ir reklāma. Tā nav. Ja rotaļlieta, ko ražotājs man atsūtījis, tomēr neiztur kritiku, šo apskatu nepublicēju.
Kādi ir kritēriji? Vispirms ar šo rotaļlietu spēlējos pats. Pēc tam dodu bērniem. Ja viņus tā neinteresē, apskatā nelieku, pat ja man pašam tā patīk. Vienmēr dalos tikai ar to, ko esmu pārbaudījis, kam ticu un ko novērtē mani bērni.»
Eksperimenti īpaši tētiem
Kad paralēli rotaļlietu apskatiem Sergejs sāka filmēt arī dažādus eksperimentus, ko veic kopā ar bērniem, viņam sāka sekot arvien vairāk cilvēku. Izrādījās, tieši šis ir īstais virziens, uz ko pavelkas vecāki visā pasaulē. Turklāt ne tikai mammas, kas parasti ir aktīvākas šāda satura patērētājas, bet arī tēti. «Domāju, mans pluss ir tajā, ka tas, ko ar saviem puikām daru, ir vienkārši īstenojams,» saka Sergejs. «Sievietes man bieži raksta, ka viņu vīri, kas pa nedēļu strādā, bet nedēļas nogalēs grib kvalitatīvi pavadīt laiku ar bērniem, tieši manā kontā atrod idejas, ko realizēt. Jo citādi jūtas apjukuši, nezina, ko iesākt. Manas idejas tiešām ir vienkāršas un neprasa lielu sagatavošanos. Tas vīriešiem patīk, jo viņi negrib darīt neko sarežģītu.
Ne viss, ar ko dalos, ir manis paša ekskluzīvi radīts un izdomāts, ļoti daudz adaptēju citu idejas un vienkārši parādu, kā es to veicu kopā ar saviem bērniem.
Tas, uz ko es pretendēju, nav absolūti oriģināli radīts saturs, bet gan tas, ka esmu tētis, tie ir mani dēli un es ar viņiem kopā pavadu laiku. Uz to gribu iedvesmot arī citus.» Jautāts, vai kādreiz ideju neaptrūkstas, viņš vaļsirdīgi atzīst: «Katru dienu no tā baidos. Šodien man viena ideja ir, bet nezinu, ko darīšu rīt. Pienāk rītdiena, un man atkal uzrodas kāda ideja. Un tā visu laiku!»
Nav perfektais tētis
Sergejs piekrīt, ka ikdienā viņam jāsadzīvo ar perfektā tēta birku, un noliedz, ka tam būtu kāds sakars ar dzīves īstenību. «Jā, domāju, ka esmu iekritis šajā kategorijā – perfektais tētis –, un, jāsaka, mani video man šajā ziņā nepalīdz. Jo, tos veidojot, gribu parādīt ātru instrukciju, kā kaut ko var izdarīt, līdz ar to nerādu visas tās daudzās reizes, kad eksperiments nav izdevies, bet tikai to vienu – perfekto –, kurā viss sanāk ideāli, bērni ir smaidīgi un paklausīgi sēž. Nerādu arī, kā viņi pēc tam visu izmētā pa galdu. (Smejas.) Tā nu sanāk, ka man viss ir ļoti perfekti. Esmu ideāls tētis, un arī bērni man tādi ideāli, paklausīgi sēž un dara, ko viņiem liek. Tā nemaz nav!
Esmu parasts tētis, arī maniem bērniem uznāk trakošanas lēkmes, arī viņi taisa scēnas, un arī es mēdzu būt nepacietīgs, vilkt pa ielu aiz rokas bļaujošu bērnu, kurš visu laiku krīt gar zemi.
Jā, mēs esam pilnīgi parasta ģimene ar parastiem bērniem!» Un kā puikas izturas pret to, ka tētis liek viņiem pozēt kameras priekšā? «Ja jātestē kāda no jaunajām rotaļlietām, viņus var arī naktī modināt un viņi vienmēr būs gatavi to darīt,» smej Sergejs. «Runājot par nodarbībām, protams, ir jāpiemeklē atbilstošākais laiks – kad viņi ir paēduši, izgulējušies, labā noskaņojumā. Pie pašas filmēšanas viņi ir pieraduši – dara to jau tik ilgi, ka viņiem tā šķiet pilnīgi normāla, pašsaprotama ikdienas dzīves daļa. Viņi nezina, ka var arī nefilmēties. Vecākais puika, lai arī vēl nesaprot, kas ir Instagram un Facebook, zina, ka šie video tiek likti internetā un tos var apskatīties daudzi cilvēki.»
No hobija par darbu
«Esmu priecīgs un pateicīgs, ka mana šābrīža nodarbošanās social media influencer (sociālo mediju viedokļa līderis – no angļu val.) – tik neticami jauna, moderna profesija, kas nesen vispār neeksistēja, – dod man iespēju būt kopā ar maniem bērniem katru dienu un vēl miljoniem cilvēku tas patīk. Tas ir fantastiski,» saka Sergejs.
«Šādu tētu kā es pasaulē ir arvien vairāk. Domāju, tas ir viens no apliecinājumiem tam, ka pēdējos gados tēti kļūst arvien aktīvāki līdzdalībnieki savu bērnu dzīvēs kopumā.
Manuprāt, ideja par to, ka mamma ir bērnu galvenā aprūpētāja, bet tētis tikai strādā, sāk jau novecot.
Jo arvien vairāk stay home dads iznāk gaismā. Londonā laiku pa laikam satiekos ar citiem, kā viņus dēvē, Instagram tētiem. Tur vien ir vairāki tūkstoši, kas salīdzinājumā ar mammām internetā, protams, ir ļoti maz, un tomēr mūsu kļūst arvien vairāk.» Ne visi sociālo tīklu tēti ir pilna laika tēti, daudzi strādā arī citus darbus, tomēr daļa pelna tieši ar šīm aktivitātēm, stāsta Sergejs, atzīstot, ka ilgu laiku šis viņam bija tikai hobijs, bet nu jau pusgadu arī viņš ar šo projektu sācis pelnīt naudu. «Sapratu, ka tam tērēju tik daudz laika, ka būtu labi atrast iespēju to segt arī finansiāli. Tā nu apmēram pusgadu man ir aģents, kurš šo visu ir palīdzējis pārvērst par vairāk vai mazāk komerciālu pasākumu. Kā tas notiek? Aģents man piedāvā dalību dažādos projektos, kas konceptuāli atbilst tam, ko daru. Piemēram, nesen bija sadarbības projekts ar BBC par vecākiem, kas nodarbojas ar zinātni mājās. Tāpat esmu sācis sadarbību ar Lego, Google, Youtube. Tas gan nenozīmē, ka savā kontā sākšu reklamēt preces vai produktus, kam neticu vai ko neesmu pārbaudījis. Galvenā vērtība man joprojām ir kvalitatīva satura veidošana.»
Tētim jāpiedalās bērnu audzināšanā
Lai kāds ir ģimenes modelis, ikvienam bērnam tētis ir ļoti vajadzīgs, ir pārliecināts Sergejs. Galvenokārt tāpēc, ka tēta un mammas pieeja bērnu audzināšanai atšķiras. «Mamma ir tā, kas māca bērnam darīt dažādas lietas, tās prātīgi analizējot, izdarot drošas izvēles.
Kopā ar tēti var iemācīties vairāk riskēt. Viņš ir tas, kurš varbūt pacels latiņu mazliet augstāk, nekā bērns var uzlēkt.
Bērnam ir jāierauga abas šīs pieejas un pašam jāatrod starp tām līdzsvars,» saka Sergejs. «Šo atšķirību katru dienu ļoti labi redzu savā ģimenē, jo mēs visi daudz esam kopā. Sieva ir tā, ar kuru bērni pavada laiku mājās, daudz lasa grāmatas, tā ir droša vide. Ar mani bērni piedzīvo vairāk aktivitāšu, ļauju viņiem brīvāk izdarīt savas izvēles. Manuprāt, tas ir tētu pieejas lielais pluss. Pats esmu saskāries ar to, kā ir, kad vecāki visu tavu bērnību visas tavas izvēles izdara tavā vietā un, kad pabeidz skolu, tev saka: tagad tu esi liels, vari izvēlēties sev profesiju! Un tu domā – kas te notiek? Kā tas ir – izvēlēties? Tāpēc, manuprāt, bērnam jau bērnībā jādod šīs izvēles iespējas. Jāļauj saprast, ka viņa paša izdarītās izvēles rada kaut kādas sekas. Tādēļ, ja redzu, ka bērns grib kaut kur iet un var paklupt, un saprotu, ka tas nebūs traki apdraudošs, ļauju viņam to darīt.
Man ir svarīgi, lai mani bērni aug zinātkāri, lai viņus interesē pasaule un viņi nebaidās eksperimentēt.
Manuprāt, jādod bērnam pamēģināt no visa mazliet. Tāpēc neesmu kādu konkrētu skolu, sistēmu vai metožu atbalstītājs. Pats sliktākais ir fanātisms un pārspīlēšana. Tā, piemēram, mūsdienās daudzi vecāki ir pret multfilmām vai planšetdatoriem. Es neesmu pret, ja tas ir ierobežotā daudzumā. Šajā sakarā arī mums ir stāsts. Kad Alekss vēl bija pavisam mazs, diezgan agri, kā jau nepieredzējuši vecāki, sākām viņam dot aipadu. Bet kādā brīdī sākām novērot atkarības pazīmes. Puika kļuva agresīvs, kad nevarēja dabūt ierīci. Tā nu sākām to ierobežot – sākumā slēpām, arī paši viņa klātbūtnē to vairs nelietojām un pamazām atradinājāmies. Tagad ar planšeti drīkst darboties 15 minūtes dienā. Un tas ir okei, jo arī te bērns daudz ko var iemācīties. Tas pats attiecas uz multfilmām. Mums gan televizora mājās nav, bet multenes mēs bērniem rādām. Ne visas pēc kārtas, tikai tās, ko paši uzskatām par kvalitatīvām, tādas, kur var kaut ko iemācīties. Jo, galu galā, kad bērni bērnudārzā satiekas, par ko viņi sarunājas? Par multenēm! Mēs, pieaugušie, savā starpā apspriežam jaunākās ziņas, politiku, viņi – kas jauns multenēs!
Materiāls publicēts 2016. gada augustā žurnālā MANS MAZAIS.
