Vai un kā ar bērnu runāt par nāvi?

Nāve
Didzis Stāvausis
3. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Nāve, tāpat kā dzimšana, ir daļa no normālas dzīves cikla, ne vienu vien vecāku pārņem bailes un nedrošība par brīdi, kad bērns sāks par to interesēties. Psihoterapeits Artūrs Miksons skaidro, ka no šī temata nevajag izvairīties, ja tas ir kļuvis aktuāls, aicinot ikvienu pieaugušo uz godīgu sarunu ar saviem bērniem.

Galvenais – nestāstīt pasakas

Psihoterapeits Artūrs Miksons ir pārliecināts, ka ar bērnu ir jārunā par nāvi, jo tā ir neatņemama dzīves daļa, par kuru agrāk vai vēlāk bērns pats sāks interesēties: «Vispiemērotākais brīdis sarunai par šo tēmu ir tad, kad bērns sāk uzdot jautājumus vai arī kad saskaras ar nāvi vai šķiršanos kā tādu. Nav obligāti jāsagaida, kad mūžībā dodas kāds tuvinieks. Par to var runāt arī tad, ja, piemēram, nomirst suns, kaķis vai zelta zivtiņa. Galvenais, lai saruna būtu godīga.

Vecāki, labu gribot, nereti sāk bērnam stāstīt, ka mirušais tagad sēž uz mākoņa maliņas un viņus vēro. Pēc būtības tas nav nekas slikts, bet problēmas rodas, ja vecāki paši netic tam, ko stāsta, netic aizkapa dzīvei, taču šādas lietas sastāstījuši, jo kaut kas bērnam ir bijis jāsaka. No šādām situācijām ieteicams izvairīties, citādi brīdī, kad bērns sāks uzdot precizējošus jautājumus, kas ir absolūti normāla izziņas procesa sastāvdaļa, sāksies stostīšanās vai aizbildināšanās par nepiemērotu brīdi sarunai. Tas savukārt radīs bērnā neizpratni par vecāka reakciju, kā arī bērns sāks sev uzdot jautājumus, vai tajā, ko viņš ir pavaicājis, ir kaut kas slikts, biedējošs, neērts u. tml. Cits stāsts, protams, ir gadījumos, kad vecākiem ir reliģiska pārliecība un ticība pēcnāves dzīvei un dvēseles nemirstībai.»

Kāpēc mums ir bail runāt par nāvi?

Psihoterapeits skaidro, ka nereti ir dzirdējis dažādus vecāku aizbildinājumus un skaidrojumus, lai izvairītos no sarunas par nāvi, piemēram, ka par šo parunās vēlāk, jo šobrīd nav labākais brīdis, vai ka mirušais ir devies ilgstošā komandējumā vai ceļojumā. Nereti šāda rīcība tiek pamatota ar vēlmi pasargāt bērnu, taču Artūrs Miksons uzskata, ka visbiežāk šādai uzvedībai nav saistības ar bērnu, bet gan ar pašu vecāku bailēm no nāves temata: «Vecāki ļoti bieži baidās, ka, sākot runāt par nāvi, sāks raudāt vai nezinās, ko teikt. Tā vietā, lai ļautos brīdim un atklāti parādītu, ka arī viņiem ir skumji, ir pārdzīvojums un ilgas pēc mirušā, viņi cenšas to visu noslēpt no bērna. Par nāvi ir jāstāsta, jo tā bērns ne tikai uzzina to, ko vecāki stāsta par nāvi, bet arī vēro vecāku reakciju. Bērns redzēs, ka var būt asaras, skumjas, dusmas vai nedrošība. Tikai redzot šo pieredzi, bērns spēs to integrēt savā dzīvē. Citādi tad, kad ģimenē būs aizgājis kāds tuvinieks, bērns var justies nomākts vai uzvilkts, taču nesapratīs, kāpēc viņā ir šādas izjūtas un ko ar tām iesākt.»

Skaidrojot iemeslus, kāpēc vecākiem ir bail runāt par nāvi, psihoterapeits uzskata, ka tam ir gan individuāli, gan kulturāli aspekti: «Pirmkārt, šādas sarunas aktualizē tēmu par mirstību un atkārtoti atgādina, ka arī mēs paši nedzīvosim mūžīgi. Otrkārt, doma par nāvi kā beigām var radīt trauksmi un bijību, tāpēc, baidoties no šī neizbēgamā nākotnes notikuma, mēs izvairāmies par to domāt un runāt. Tā ir daļa mūsu kultūras. Austrumos par nāvi runā daudz brīvāk, jo tā ir atradusi vietu kultūrā un reliģijā, nenozīmējot beigas. Savukārt, jo rietumnieciskāka kultūra, jo vairāk virzāmies uz nemirstības naratīvu ar vēlmi un tiekšanos dzīvot mūžīgi un mūžīgi izskatīties jauniem. Mēs nespējam pieņem faktu, ka lēnām novecojam un galarezultātā saskaramies ar nāvi.»

Turklāt bailes no sarunas par nāvi tiek nodotas no paaudzes paaudzē: «Bieži vien veidojas nevēlama ķēdes reakcija. Proti, ja mani vecāki baidījās runāt par nāvi un šī tēma kopumā bija tabu, visdrīzāk šo pieredzi turpināsim nodot arī saviem bērniem, ja vien paši dzīves laikā neizrādīsim iniciatīvu uzzināt kaut ko vairāk.

Bailes un nevēlēšanās runāt ģimenē par šo tēmu ir mazliet paradoksālas, ņemot vērā, cik mums ir izteikta kapusvētku kultūra.

No personīgās pieredzes gan varu teikt, ka šo notikumu saturs mūsdienās ievērojami atšķiras no sākotnējās idejas. Jā, cilvēki dodas uz kapiem, aizdedz svecīti, sakopj tuvinieku kapu kopiņas, taču visbiežāk netiek runāts vai sērots par aizgājēju. Mēs esam kapos, bet saviem bērniem neparādām, ka sērojam vai skumstam un kā esam tikuši galā ar zaudējumu. Interesanti, ka paši esam spējuši tikt galā ar zaudējumu, bet nez kāpēc nevēlamies iemācīt to bērniem. Bērnam ir jāļauj izteikties par nāvi, jāiesaistās ar viņu sarunā, jāņem līdzi un jāļauj to piedzīvot. Tas palīdz bērnam saprast sēras un iziet cauri normālam dzīves ciklam, kurā kāds, ko mēs ļoti mīlējām, bija, bet diemžēl vairs nav.»

Kurā brīdī bērns sāk izprast nāvi?

Artūrs Miksons skaidro, ka visbiežāk bērns sāk apzināties savas vai vecāku eksistences beigu iespējamību 8–9 gadu vecumā, bet tas var notikt arī agrāk: «Nav jābrīnās, ja bērns, piemēram, 6–7 gadu vecumā pajautā, kas īsti notika ar mirušo radinieku. Taču visbiežāk tas parāda vien mirkļa interesi, kas ātri tiek aizstāta ar citu tēmu. Savukārt 8–9 gadu vecumā bērns var atnākt un pavaicāt: «Mammu, vai tu nomirsi?», «Tēti, vai tu kādreiz kļūsi vecs?», «Vai arī es kādreiz miršu?» Šie jautājumi vistiešākajā mērā saistīti ar nāvi un bērna interesi par to. Tie var radīt apmulsumu, taču vēlams nemukt prom no tēmas. Ja reiz bērns ir nonācis līdz šai atziņai, vecākiem ir jāpalīdz to pieņemt. Jau atkal ir svarīgi būt atklātiem, nesagrozot realitāti ar stāstiem, ka mamma nekad nenovecos vai ka tētis vienmēr būs ar tevi. Mēs labi zinām, ka tā nebūs.

Tādēļ vecākiem ir jābūt godīgiem, atzīstot, ka, jā, bērns ir pareizi pateicis, ka viņu kādu dienu vairs nebūs.»

Svarīgi ir piebilst, ka pēc pirmās sarunas bērns ne vienmēr var saprast visus ar nāvi saistītos aspektus. Turklāt, pat ja bērns ir gana labi sapratis tikko pārrunāto, nav jābrīnās vai jādusmojas, ja viņš vēl nedēļām ilgi pārjautā vienu un to pašu. Psihoterapeits skaidro, ka tādējādi bērns pārbauda, vai visu ir pareizi sapratis. «Protams, vecākiem var būt grūti vai sāpīgi atkal aktualizēt šo jautājumu, it īpaši, ja miris kāds ļoti tuvs cilvēks, bet ir svarīgi palikt iecietīgiem un saprotošiem. Bērns, atkārtoti uzdodot jautājumus, pirmkārt, vēlas noskaidrot, vai visu ir pareizi sapratis, otrkārt, pārbaudīt, vai stāstītais atbilst patiesībai. Tādējādi tiek testēta realitāte, nekas vairāk. Un, pat ja jautājumi šķiet absurdi, piemēram, bērns pēkšņi pajautā: «Kad mēs atkal brauksim pie opja?», lai gan opis ir miris jau divus mēnešus un tas ir neskaitāmas reizes pārrunāts, ir svarīgi iesākto sarunu turpināt. To var darīt, piemēram, atgādinot, ka kopīgi bijāt bērēs, atvadījāties, tādēļ ciemos vairs braukt nevar. Tā vietā var piedāvāt aizbraukt uz kapiem un nolikt svecīti, ja bērns to vēlas.»

Itin bieži vecāki var novērot situāciju, kurā, ierodoties kādās svinībās, bērns pēkšņi visiem paziņo: «Mums pagājušajā nedēļā nomira opis!» – un sāk stāstīt par bērēm. Vecāki var samulst, nezināt, ko iesākt, vai pat apsaukt bērnu, taču Artūrs Miksons skaidro, ka tādējādi bērns turpina apstrādāt iepriekš saņemto informāciju: «Ja šajā brīdī bērnu pēkšņi apsauc vai aptur, viņā rodas apjukums, jo viņš nesaprot, ko nepareizu ir pateicis. Ja mēs, pieaugušie, tā rīkojamies, negribot atgriezties pie šī skumjā notikuma, tad radām bērnā izkropļotu izpratni, ka šis temats ir tabu. Tā vietā bērnam ir jāļauj visu izstāstīt, apliecinot, ka viņa stāstītais atbilst patiesībai, – jā, bijām bērēs, bija liels auto, bija daudz puķu u. tml. Šādi palīdzot bērnam, viņš pāris reižu to izstāstīs un, iespējams, vairs par to nerunās, jo informācija būs pārstrādājusies.»

Vai bērns jāņem līdzi uz bērēm?

Psihoterapeits Artūrs Miksons ir pārliecināts, ka bērnam ir jābūt iesaistītam, vienlaikus uzsverot, ka vecākiem jāspēj novilkt skaidru robežu starp to, kas var būt traumatiska pieredze, un to, kas bērnā veido normālu izpratni par dzīves ciklu un emocijām. «Galvenais ir nekrist galējībās.

Ja ar bērnu bijusi atklāta un godīga saruna par to, kas ir noticis, un bērns interesējas par bērēm, tad arī šis process ir jāizskaidro un viņu var ņemt līdzi.

Savukārt, ja bērns pretojas un nevēlas doties, protams, viņš nav ar varu jāņem līdzi, lai neradītu traumu.

Absolūti nepamatots ir pieņēmums, ka bērns, bērēs redzot vecāku sēras vai raudas, tiktu traumēts. Tas neatbilst patiesībai. Tajā pašā laikā bērnam var būt traumējoša pieredze, redzot, kā kāds tuvinieks, piemēram, vecmamma vai vectēvs, guļ uz nāves gultas, slimības saēsts, mokās, sten vai kliedz aiz sāpēm. Bērnu noteikti nevajadzētu speciāli turp vest un likt to noskatīties. Savukārt, ja nāve jau ir notikusi, tā ir pārrunāta, tad atvadīšanās procesa parādīšana bērnu netraumēs.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+