Rīga +19°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pacietību un konsekvenci!
Vispirms jāizvērtē, kas ir čaklums un kas – slinkums. Sakot «mans bērns ir slinks», katram vecākam čakluma vai slinkuma nozīme ir subjektīva. Tas ir tā, ka vecāks kaut ko gaida no savas atvases – lai sakārto mantas, somu vai grāmatu plauktu –, bet bērns to nedara, un tāpēc viņu uzskata par slinku.
Vispirms jāņem vērā bērna vecumposms un raksturs, un attiecīgi pēc tā jāizvērtē, kāpēc bērns nevēlas vai varbūt vēl nevar tikt galā ar viņam doto uzdevumu.
Piemēram, divgadnieks atdarina visu, ko dara mamma vai tētis. Šajā vecumā ir ļoti svarīgi ļaut darboties, nepārtraukti neapsaucot bērnu. Ja vecākiem krīt uz nerviem, ka mazais ar savu darbošanos rada nekārtību (kas pēcāk pašiem jānovāc), un tāpēc vecāki viņu aptur, vēlāk tas var izpausties kā nevēlēšanās pašam kaut ko darīt. Tāpēc tik ļoti nozīmīgi ir atbalstīt un veicināt mazuļa patstāvīgo darbošanos jau no paša sākuma. Un konsekvence bērna audzināšanā ir ļoti nepieciešama.
Bērnam jāzina, ka viņš VAR!
Mazā vecumā bērnam būtisks ir vecāku apstiprinājums, proti: tas, ko es daru jeb cenšos izdarīt, tiešām izdodas! Apstiprinoša attieksme dod vienmēr tik nepieciešamās pozitīvās emocijas, sajūtu, ka esi ieraudzīts, saprasts un novērtēts. Var pamāt ar galvu – jā, esmu pamanījis tevi to darām! Var paslavēt vai kā citādi apstiprināt bērna vēlmi darboties, tā liekot justies īpašam un vajadzīgam. Vecākiem jāsaprot, ka tieši tajā brīdī, kad bērns ko jaunu mācās, piemēram, aizsiet savu kurpīti, vajag to redzēt un paslavēt jau procesā, nevis tikai tad, kad kurpīte aizsieta. Šāda rīcība mudina neapstāties, bet darboties tālāk.
Tātad – sekot, redzēt, apstiprināt! Vēl, lai ieaudzinātu bērnā strādīgumu, vecākiem ar bērnu jau kopš mazām dienām būtu jādarbojas kopā. Jo var jau likt bērnam sakārtot mantas, bet viņš varbūt nemaz nezina, ko vispār nozīmē sakārtot mantas. Tāpēc kārtojam kopā – es ielieku kastē vienu mantiņu, tu – otru, tādā veidā pārējais pakāpeniski attīstīsies pats no sevis.
Kā un kad sākt?
Kā zināt, kad bērns ir gatavs attiecīgajam darbiņam? Galvenais – lai no viņa netiktu prasīti pārspīlējumi. Svarīga ir arī bērna drošība, tāpēc vecākam pašam jāizlemj, kad ko var uzticēt. Protams, mazais gribēs nazīti, jo viņš ir noskatījies, ka mamma ar to rīkojas, taču darbs nedrīkst bērnu apdraudēt. Tāpat piecgadīgajam neliksim mazgāt veļu vai samizot pilnu katlu ar kartupeļiem. Jāatceras, ka bērnam nedrīkst izvirzīt pārāk augstas prasības! Ja divgadīgais atdarina mammu, piemēram, gludina veļu ar neīsto gludeklīti, pa jokam gatavo ēst, spēlēšanās līmenī slauka grīdu, tad 3–4 gadu vecumā bērns sāk saprast, ka viss jādara pa īstam. Viņam var iedot traukus, lai saliek izlietnē, notīra galdu ar lupatiņu, uzslauka drupačas utt., taču uzticētajiem darbiņiem jābūt atbilstošiem bērna vecumam.
Ja mamma slauka putekļus, arī mazulim var iedot lupatiņu. Ja tētis tīra paklāju ar putekļusūcēju, arī bērnam var iedot pasūkt, parasti mazajiem tas patīk.
Tādējādi kopīgā darbošanās ir attīstoša – vērojot un piedzīvojot, arī bērns iemācīsies izdarīt.
Čakli vecāki – labs piemērs
Čaklai mammai var būt slinki bērni, un otrādi, taču vecāku strādīguma paraugs bērnam ir ļoti nepieciešams. Ja tētis visu vakaru sēdēs pie televizora un mammai nepalīdzēs, ir visai naivi cerēt, ka dēls pats iedomāsies aiziet uz virtuvi, lai pēc vakariņām palīdzētu mātei nomazgāt traukus. Tāpēc vecākiem ir jārāda piemērs ar darbu. Arī iedzimtības faktoram ir liela nozīme – viens ir lēnīgāks, otrs radošāks, trešais nepacietīgāks, taču strādīgumu var attīstīt un bērna rakstura īpašības ievirzīt pareizajā gultnē. Arī nepacietīgajam var iemācīt mazgāt traukus, jo galvenais ir bērnu pozitīvi vadīt un, kā jau iepriekš uzsvērts, padarīto apstiprināt.
Mana vai tava kārtība?
Jācenšas respektēt, ka bērns, piemēram, istabu sakārtos pa savam. Vecākiem tas var nepatikt, bet nevajag pa kluso pārkārtot. Bērns to pamanīs, un tas nekādi nemudinās nākamreiz kārtot, jo tu jau tāpat atkal pārkārtosi. Katrā nekārtībā ir sava kārtība! Lai bērna skapī un istabā valda viņa nekārtība jeb viņa kārtība. Bieži vien perfektām mammām ir nekārtīgi bērni, jo viņiem mammas prasības var tā piegriezties, ka vienīgais iespējamais protests ir… nekārtīgums. Tāpat prasības var būt pārāk augstas – vecākiem bērna veikums nekad nav labs diezgan, un atkal bērns dzird kritizēšanu! Tā rodas arī pārlieku centīgi bērni, kas baidās no vecākiem un grib izdabāt viņiem, jo vēlas būt labi un mīlēti.
Meiteņu un puiku darbi?
Nebūtu pareizi bērnam iestāstīt, ka vieni darbi vairāk attiecas uz meitenēm, citi – puikām. Piemēram, trauku mazgāšana. Maltīti taču ietur visi un traukus sasmērē neatkarīgi no dzimuma. Tad kāpēc lai trauku mazgāšanu atstātu meiteņu ziņā? Vai arī – ja meitene grib iedzīt naglu sienā, kāpēc neļaut viņai to pamēģināt?
Mazam bērnam ir dabiska vēlme darīts jebkuru darbiņu – arī puika vēlas šūt un meitene dzīt naglu. Tikai nepieciešams jau minētais apstiprinājums, lai bērns vēlētos darboties.
Ja puika pasaka, ka nemazgās traukus, jo tas nav puiku darbs, rodas loģisks jautājums, vai tētis mazgā traukus. Traukus var mazgāt kopā ar puiku, lai mācās un saprot, ka tas arī ir darbiņš, kas jāpadara. Tāpat var izveidot pienākumu (darbu) grafiku, kas katram ģimenē jāpadara.
Kad un kā prasīt atbildību?
Ir pētījumi, kas liecina: ja līdz divpadsmit gadu vecumam bērns iemācās kādus praktiskos un sadzīviskos darbus, viņš tos iemācās visai dzīvei – tas ir kā vienreiz iemācīties braukt ar velosipēdu. Ja pēc spēlēšanās mazajam konsekventi pieprasīsim, lai viņš sakārto mantas, tad vairāk ticams, ka vēlāk, jau būdams skolēns, bērns pats sakārtos galdu un vidi ap sevi. Attīstībai jābūt pakāpeniskai – nevar piepeši izdomāt, ka vienā jaukā dienā tavs divpadsmitgadīgais kārtos istabu, ja nekad iepriekš savas lietas nav kārtojis. Vecākiem jāpieņem nemainīgi, piemēram, lai tā lielā nekārtība ir bērna kārtība ikdienā, taču vienreiz nedēļā viņam ir pienākums istabu sakārtot.
Nepazaudēt cilvēcību
Lielākam bērnam jau var mācīt darbības loģiskās sekas – ja es nesakārtošu to un to, tad netikšu laukā vai nevarēšu skatīties televizoru. Taču ir ļoti svarīgi, lai arī pārējiem ģimenes locekļiem būtu katram savi padarāmie darbiņi.
Laiku pa laikam pienākumus var pamainīt. Tāpat bērnam jāiemāca arī cilvēcība un elastība, vienam otru atbalstot, ja gadījumā kāds no ģimenes kaut ko nevar paspēt izdarīt.
Piemēram, ja tētis atnāk no darba mājās un izlietne ir trauku pilna, tad negaidīsim, kad māmiņa atnāks mājās un tos traukus nomazgās, bet izdarīsim visi kopā! Un, kad mamma atnāks, viņa nopriecāsies, un mums visiem būs patīkami! Tā ģimenē veidojas savstarpējā cieņa, tāpēc svarīgi arī atcerēties, ka par labu darbu jāpateicas. Tas taču ir tik vienkārši – pateikt paldies, ka tu to esi izdarījis! Arī vecākiem savstarpēji vajadzētu otram pateikties par kādu izdarītu darbu, jo bērni no tā mācās un saprot, ka nekas nav pašsaprotami, ka darbi paši neizdarās, bet mēs tos paveicam paši savā un pārējo labā.
VECĀKU PIEREDZES
Slinkums arī rada progresu!
Pieredzē dalās četru bērnu tētis Jānis Sārts (ģimene dzīvo pilsētā): «Nevajadzētu gaidīt, ka bērns gluži vienkārši būs čakls! Tomēr pieredzes un audzināšanas rezultātā apgūtais viņu pastumj vienā vai otrā virzienā. Bet skaidrs ir tas, ka pat ar vienādu audzināšanas modeli maniem četriem bērniem audzināšana nav bijusi vienāda, jo arī mēs, vecāki, augam un pārveidojamies. Lai panāktu, ka bērns aug strādīgs, svarīgi ir divi faktori – mūsu paraugs un motivācija.
Sākumā, kamēr bērns ir pavisam mazs, vecāku strādīguma paraugs var labi noderēt par motivāciju. Jo bērnam ir dabiska vēlme līdzināties vecākiem!
Ja kā motivāciju izmantoju kabatas naudas palielināšanu, neuzskatu, ka man ar bērnu tāpēc veidotos darba devēja un ņēmēja attiecības. Svarīgi ir iemācīt, ka darbs noved pie rezultāta. Ir kāda ļoti vienkārša patiesība – mazāk strādāsi, mazāk ēdīsi. Tāpēc labākais veids, kā bērnam mācīt darba nozīmību, – ar konkrētu praktisku darbu, parādot, kā tas noved pie rezultāta. Piemēram, iestādīt, izaudzēt un beigās izrakt kartupeļus – lai bērns redz, kā tas kartupelis rodas un kā nonākam pie tā gardā, baltā bumbuļa. Kad mēs (īpaši pilsētnieki) dusmojamies, ka bērni kļuvuši slinki, patiesībā bieži vien trūkst šīs te uzskatāmības, kāpēc tas darbs ir jādara un kas no tā visa var sanākt.
Mana pieredze rāda, ka visefektīvākā bērnu audzināšanas metode ir saprātīga šantāža. Ir pātagas un burkāna princips jebkurā audzināšanas metodē. Protams, psihologi uzskata, ka burkāns ir vienīgais labais veids. Taču ir arī pātagas metode, ko vislabāk lietot nevis kā fizisku sodu, bet kā saprātīgu šantāžu. Ja tu kaut ko neizdarīsi, tad tev par to būs tāds un tāds sods. Piemēram, nebūs saldumu, nebūs datora, nebūs kaut kādas tādas dzīves ekstras, kas ir daļa no mūsdienīgās izklaides.
Cilvēka dabiskais stāvoklis ir būt slinkam. Taču tas ir arī viens no pamata faktoriem, kas virza cilvēces progresu. Ja bērns spēj izdomāt, kā kaut kādus darbus izdarīt racionālāk un ātrāk, tas ir dubulti jāapbalvo!
Savā ziņā viņš it kā pabaro savu slinkumu, ka ātrāk var neko nedarīt, bet, no otras puses, tieši tas padara mūsu rīcību efektīvāku un sakārtotāku. Vai arī – ja lielais brālis mazajam pasaka es tev došu to, bet tu izdari manā vietā to un ja viņš to var atļauties vai prot panākt, es neiebildīšu. Mēs nedzīvojam skaistā bildē, bet gan realitātē! Caur audzināšanas procesu bērns jāsagatavo dzīvei, tas ir mūsu pamatuzdevums. Skola dod zināšanas, vecāki sagatavo dzīvei. Ja mēs to neizdarīsim, to izdarīs kaut kur citur, kaut vai uz ielas. Tāpēc jāsaprot, ka tas nav tikai ievilkt kaut kādu iedomātu ķeksīti tajā garajā labo īpašību sarakstā! Domāju, ka čaklums ir spēja darboties, rīkoties, būt atbildīgam par kaut kādām lietām. Spēja to visu noorganizēt efektīvāk arī ir daļa no darba procesa.»
Vecākajiem bērniem jārāda piemērs
Stāsta Lolita Kirsanova, četru meitu mamma (ģimene dzīvo laukos): «To, cik bērns var būt čakls, nosaka raksturs. Viens jau piedzimis vairāk apzinīgs, otrs ir raksturā vējaināks. Lai gan starp vecāko un jaunāko meitu ir gandrīz 15 gadu starpība, audzināšanas koncepts man nav mainījies. Ja nu vienīgi esmu kļuvusi stingrāka. Ar vienu bērnu ir tā – ja neesi kaut ko izdarījis, varu palīdzēt un varbūt pat tavā vietā to izdarīt, ja neesi paspējis vai esi aizmirsis. Bet ar četriem vairs tā nevar. Pavisam vienkārša iemesla dēļ – nepietiek laika!
Cenšos panākt, ka katram savs darbiņš jāizdara. Man šķiet, ka vecākajiem jābūt par paraugu jaunākajiem bērniem. Ja vecākais nedara, tad, protams, arī nākamie uzskatīs, ka nav jāstrādā.
Tāpēc cenšos prasīt vispirms no vecākajām meitām, kuras var daudz vairāk un labāk izdarīt, un tad jau arī mazās sapratīs, ka dzīvē nekas bez darba nenotiek. Piemēram, kad lūdzu kādu darbiņu izdarīt Laurai, viņa nekad neaizmirst pajautāt: kāpēc man tas jādara, nevis kādam citam? Vecākā māsa Samanta viņu pastāvīgi dresē par kārtību istabā. Ja uzkopj istabu, tad ir jāpalīdz, nevar viens darīt darbu, otrs – rotaļāties. Esmu ievērojusi – ja mājās nav lielās māsas, Laura daudz labprātāk palīdz darbos. Kad Samantu aizvedām uz baleta nometni, Laura palīdzēja gatavot pusdienas – no dārza atnesa dārzeņus, nomazgāja, grieza, jo jutās svarīgāka, atbildīgāka. Kad mājās ir lielās māsas, izaug radziņi, jo negribas pakļauties un – ir taču Paula un Samanta mājās, lai viņas dara! Samantai vairāk patīk dažādi mājas uzkopšanas darbi. Reizēm viņa tik pamatīgi sakārto virtuvi, ka man mute paliek vaļā. Viss notīrīts – palodze, trauki, logi nomazgāti – viss izdarīts. Laikam skaļi audzinot pašu vecāko, pārējās jau zina, ko gaidu no viņām… Uzskatu, ka bērnam jāsāk mācīt dažādus mājas darbiņus jau no mazām dienām. Piemēram, trīsgadīgā Sofija šogad palīdzēja nolasīt upenes. Gurķiem nogrieza galiņus, lai es varētu konservēt. Nu, reizēm nogriezās vai puse gurķa, bet tā jau mēs visi esam mācījušies!»
Populārākie raksti
