Mammas pieredze. Kā mēs izārstējām bronhītu!

Bērna veselība
Zane Blanka
Zane Blanka
25. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Meita saslima pēkšņi – vienā rītā pamodās ar klepu un jau pēc stundas temperatūra bija pacēlusies līdz 38, 5 grādiem. Sākumā sabijos, ka gripa, bet nebija citu gripai raksturīgo simptomu. Saucām uz mājas vizīti ģimenes ārsti!

Mājas vizītē ārste nekonstatēja trokšņus plaušās, ieteica ievērot mieru, augošo temperatūru nosist ar pretdrudža līdzekli, daudz dzert un pēc piecām dienām doties atrādīties. Turpmākās dienas klepus progresēja un temperatūra cēlās un krita, cēlās un krita (zāļu iespaidā). Vienu nakti izlēmu Nurofen nedot, lai organisms pats pacīnās un tas nostrādāja – no rīta meitas temperatūra bija normāla un nākamajās dienās virs normas pacēlās vēl tikai vienu reizi – līdz 37, 6. Kad piektajā slimības dienā nokļuvām pie ģimenes ārstes, viņa konstatēja meitas plaušās trokšņus. Klepus bija dziļš un atklepojošs. Vaicāju, vai tas nozīmē plaušu karsoni. Viņa teica, ka visticamāk jā. Kad vaicāju, vai nav jāveic rentgens, ārste jau tajā brīdī izrakstīja antibiotikas. Jā, rentgenu varot veikt, bet antibiotikas lai dodu uzreiz. Ļoti negribējās dot bērnam antibiotikas, nezinot, ka tas tiešām ir plaušu karsonis, kura izraisītājs parasti ir kāda baktērija, un, kas jāārstē ar antibiotikām.

Rentgena rezultāti bija jāgaida līdz nākamās dienas pēcpusdienai. Biju neziņā, ko darīt – intuīcija teica, ka jāpagaida.

Pret antibiotiku lietošanu vienmēr esmu izturējusies ar lielu bijību – gan ārstējoties pati, gan ārstējot bērnu. Meita (trīs gadus veca) līdz šim vēl ne reizi nav ārstēta ar antibiotikām. Diemžēl meitas ģimenes ārste pāris reizes jau bija izvēlējusies taktiku – izrakstīt antibiotikas, neveicot papildu izmeklējumus un nepiedāvājot alternatīvas. Kā pēcāk atklājās, NEVIENĀ no reizēm antibiotiku izrakstīšanai nebija pamata! Un meitu no nepamatotas antibiotiku lietošanas paglāba vien mana iniciatīva un vēlme saprast, kāpēc tā un ne citādāk.

Arī šoreiz uzņēmos iniciatīvu un aizvedu meitu arī nodot asinsanalīzes (norādot, ka rezultātos nepieciešams atainot C reaktīvā olbaltuma rādītāju). Nākamajā dienā bija gatavi izmeklējumu rezultāti – rentgens rādīja akūtu bronhītu, savukārt asinsainā C reaktīvā olbaltuma rādītājs bija normas robežās.

Ar ģimenes ārsti diemžēl neveidojās auglīga diskusija. Ģimenes ārste ļoti asi uztvēra manu vēlmi nedot antibiotikas, ārstējot bronhītu.

Viņa teica, ka asinsaina un rentgena izmeklējums nedod priekšstatu par saslimšanas raksturu un viņa nevar pamatot vai noliegt nepieciešamību ārstēt bērnu ar antibiotikām. Asinsaina norādot uz iekaisumu. Vai iekaisumu izraisījis vīruss vai bakteriāla infekcija? To viņa nezinot, bet, ja bakteriāla infekcija vēl nav pievienojusies, tad pēc dažām dienām jau var būt!  Tāpēc – ja nu kas – labāk antibiotikas dot. Šie izteikumi mani samulsināja un lika šaubīties par ārstes profesionalitāti. Tāpēc sazinājos ar privāti praktizējošu bērnu ārstu, kurš apstiprināja – dziļš, nopietns bronhīts, asinsainas rezultāti patiesi norāda uz iekaisumu, bet ne uz bakteriālu infekciju. Antibiotiku lietošanai pagaidām neesot pamatojuma. BET – ir daudz jāstrādā un rūpīgi jāvēro bērna pašsajūta, lai izārstētu tik nopietnu bronhītu un baktērija patiešām nepievienotos.

Sākām terapiju. Ik pēc stundas, pusotras aktīvi darbojāmies, veicot visu tālākminēto. Reāli tas nozīmēja kaut ko darīt visas dienas garumā. Ellīgs darbs!

  • Veicām pūšanas vingrinājumus – cik vien ilgi meitai bija pacietība pūtām sveces, pa galdu pūtām vates piciņu, pūtām ziepju burbuļus, pūtām mutes ermoņikas, pūtām balonus, caur salmiņu pūtām burbuļus glāzē.
  • Staigājām uz rokām ķerrā. Karināju meitu ar galvu uz leju, metām kūleņus pāri manām rokām. Vingrojām, locījāmies, grozījāmies.
  • Veicu masāžas 
  • Vakaros sildījām kājas karstā sālsūdenī. Ārsts gan teica, ka tas visticamāk nelīdzēs, bet meitai ļoti patika – pati katru vakaru atgādināja, ka jāmērcē kājas. Izlēmu – par sliktu nenāks.
  • Sildīju muguriņu ar sāls kompresēm. Linu maisiņā iebēru uz pannas uzkarsētu sāli. Neliku tieši uz ādas, bet pa vidu dvielīti. Arī pret šo metodi ārsts izturējās skeptiski – tik dziļi neesot iespējams izkarsēt, bet es tomēr dažas reizes kompresi uzliku.
  • Visu laiku devu padzerties. Daudz, ļoti daudz tējas, ūdens, mājās gatavota dzērveņu dzēriena.
  • Kad vien bija iespējams, vēdināju telpas.
  • Divas dienas devu pretklepus sīrupu, kaut gan biju dzirdējusi viedokli, ka tie vairāk esot domāti vecāku sirdsmieram…

Tas – sirdsmiers – man tieši visvairāk bija vajadzīgs, jo visas ārstēšanās laiku biju satraukusies – vai tiešām visu daru pareizi, vai tiešām esmu izvēlējusies pareizo ārstu un pareizos ieteikumus. Daudzi mani mācīja – sauca gan par traku, gan drosmīgu, gan neapdomīgu.

Pēc nedēļas, atkārtotā vizītē, ārsts konstatēja, ka trokšņu vairs nav. Klepus meitai vēl nebija pilnībā pārgājis, tāpēc ārsts ieteica vēl nedēļu padzīvot mājās, lai elpceļi kārtīgi iztīrās un ieteica arī turpināt iesākto darbošanos. Sākām iet ārā, jo meita jau varēja elpot caur degunu. Tā kā ārā visu laiku bija ļoti auksts, pastaigas bija pavisam īsas – 15, 20 minūtes un ne katru dienu. Vēl pēc nedēļas meita aizgāja uz bērnudārzu.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+