Mans Mazais galvenā redaktore Ērika Bērziņa: Dzīve mājas režīmā

Mans Mazais
Ērika Bērziņa
Ērika Bērziņa
1. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ansis Klucis
Ir pagājušas jau divas nedēļas ārkārtas stāvoklī. Divas nedēļas mājās kopā ar trim bērniem, no kuriem vienam (Alisei, 11 gadi) ir jāmācās attālināti skolā, vienam spurainam puisim (Hardijam, 6 gadi) jāmācās lasīt, rakstīt, rēķināt, jo rudenī jāsāk iet skolā, un vēl vienam aktīvam draiskulim (Ernesto, 3 gadi) ir garlaicīgi, jo tiem diviem ir jāmācās. Esmu pilnas slodzes strādājoša mamma, un dzīve mājas režīmā nav nestandarta situācija vai ārkārtēji apstākļi. Tomēr tagad mājas formāta dzīvei ir vismaz trīs līmeņa izaicinājumi.
  1. Daudz vairāk un intensīvāk jārūpējas par mājas soli. Tā kā visi dzīvo mājās, visiem gribas ēst – vismaz piecas reizes dienā! Ak, kā es tagad novērtēju ēdienreizes, ko nodrošina skola un bērnudārzs! Maniem bērniem vienmēr ir paticis tur gatavotais ēdiens, un bieži vien esmu dzirdējusi komentārus, ka mājās nav tik garšīgas kotletes vai zupa kā dārziņā. Tagad ir jābūt izdomas bagātam, lai pagatavotu maltīti piecu cilvēku ģimenei – ātri, daudz, ņemot vērā, kādi produkti ir mājās, un vēl neaizmirstot, ka katram ir savas ēšanas īpatnības (viens bērns neēd tomātus, otram negaršo paprika, trešajam – pupiņas utt.). Labi, ka mans vīrs ir lielisks pavārs, bet tāpat ir sajūta, ka ēst jāgatavo gandrīz vai visu laiku. Jo ēst gatavošana nozīmē arī trauku mazgāšanu, virtuves kārtošanu utt. Ar sešgadnieku izdomājam traukus mazgāt vannā ar dušas palīdzību, tā Hardijs ir ar mieru palīdzēt. Par laimi, vēl pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas valstī paspēju pasūtīt pārtikas krājumus ar piegādi mājās (daži tad par to iesmēja), bet mums tā ir ierasta prakse, jo esam liela ģimene. Tagad gan uz šīm piegādēm jāgaida pat nedēļas garumā, tādēļ esam spiesti iet uz veikalu.
  2. Ir jāpielieto dažādas motivācijas metodes (ieskaitot arī draudus atņemt tādu ekstru kā TV skatīšanās vai laiks pie datora), lai piespiestu bērnus mācīties. Par laimi, Alise ir apzinīga skolniece, bet tāpat ir jāpiespiežas, lai visu izdarītu laikā – īpaši, lai pieceltos pirms plkst. 10.00, kad e-klasē iekrīt jaunie dienas darbi. Ar dēlu iet grūtāk. No bērnudārza regulāri saņemam norādījumus par uzdevumiem, kas jāpaveic pirmskolā. To ir daudz, piemēram, jāiemāca sešgadniekam adīt. Tad ir jāmēģina visu nomenedžēt tā, lai puikas netraucē mācīties lielajai māsai, lai mazais brālis nedauzās, kamēr mēģinu darboties ar sešgadnieku… Mēģinu neaizmirst paslavēt bērnus par labi izdarītu darbiņu. Tas palīdz. Vēl mani nomierina bērnudārza vadītājas ziņa, ka galvenais pirmsskolas vecumā tomēr ir spēlēšanās. Un nevis multeņu skatīšanās, kas gan ir viens no vieglākajiem veidiem (bet atkarību izraisošs), kā bērnus noturēt mierā, jo vēl taču ir jāstrādā!
  3. Darbs no mājām ir mans lielākais izaicinājums. Mēģinu piecelties agrāk, kamēr vēl pārējie saldi guļ, lai varētu netraucēt pastrādāt pie datora. Bet trīsgadīgais Ernesto parasti pamostas kopā ar mani. Multenes un saldas brokastu pārslas spēj viņu uz kādu laiku noturēt viesistabā uz dīvāna (reizēm viņš tur arī aizmieg), kamēr mēģinu rediģēt, rakstīt un attālināti strādāt. Uz darba e-pastiem atbildu, stāvot pagalmā un pieskatot bērnus. Lai parunātos pa telefonu, jāieslēdzas tualetē, bet tāpat tieši tajā brīdī kādam ļoti steidzami vajag pačurāt. Ja tiešām nopietni jāstrādā ar tekstiem, bērni jānozombē ar multenēm dažādos ekrānos un našķiem, bet tik un tā ik pa piecām minūtēm atskan saucieni pēc palīdzības! Tam visam fonā ir nemitīgas brāļu un māsas cīņas par vecāku uzmanību, par savu vietu zem saules (lasi – dīvānā, pie datora vai galda), kliegšana, kaušanās, ķīvēšanās. Brīžiem tiešām šķiet, ka esmu tāds kā cietuma uzraugs, jo, tikko izeju no istabas, sākas kliegšana. Pirmajā nedēļā tiešām bijām diezgan uzvilkti un mūsu iekšējo trauksmi juta arī bērni, bet tagad esam kļuvuši mierīgāki, jo mājās jūtamies droši. Bērni vairāk nekā divas nedēļas nekur nav bijuši, bet tas nesagādā lielas problēmas. Viņi ir pieņēmuši, ka uz veikalu pēc saldējuma nedrīkst iet, arī uz piemājas kafejnīcu ne. Tikai reizēm trīsgadnieks pavaicā, kad mēs iesim uz muzeju. Bērni zina, ka apkārt plosās tas sliktais vīruss un čakli mazgā rokas.

 

Dienās, kad nav jāstrādā no mājām, jūtos kā tādā garā atvaļinājumā. Ar bērniem dienas lielāko daļu pavadām pagalmā, kur esam kā tādā Dieva ausī. Spīd saule, mazie spēlējas smilšukastē, braukā ar riteņiem, meita kopā ar kaimiņu draugu būvē vigvamu vai šķūnītī iekārto veikalu, zīmē ar krītiņiem, pūš ziepju burbuļus utt. Tad jūtos kā bērnībā, kad vasarās laukos visu dienu dzīvojāmies pa āru un darījām it kā neko, bet tāpat bija tik forši. Pats svarīgākais ir laikus visus pabarot, lai neiestājas izsalkuma trakums. Vīrs parūpējas par pusdienām. Tad nonesu pagalmā lielu katlu ar siltu zupu vai lielu bļodu ar griķiem (bērniem tie tiešām ļoti garšo) un visi kopā ēdam pusdienas. Tā varam būt svaigā gaisā pat piecas stundas no vietas. Un šķiet, ka pasaulē viss ir mierīgi un labi un ir piepildījies mans sen lolotais sapnis – pavadīt vairāk laika kopā ar bērniem. Ja tikai man nepaslīdētu roka un laiku pa laikam es neizlasītu kārtējās ziņas, kas liecina, ka saslimušo un mirušo skaits vīrusa dēļ tikai pieaug. Savus vecākus neesmu satikusi jau vairākas nedēļas. Viņiem ir bīstami braukt ar sabiedrisko transportu. Viņiem nav moderno telefonu, tādēļ nevaru nosūtīt fotogrāfijas. Viņi ļoti ilgojas pēc mazbērniem. Sazvanāmies katru dienu. Dzīve iet uz priekšu, lai gan marts ir bijis tiešām ļoti garš mēnesis.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+