Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mēs būsim pieci!
Vienmēr esam gribējuši būt pieci. Mēs ļaujamies, un, ja Dievs būs lēmis atnākt pie mums bērniņam, tas arī notiks. Un notiek – 2019. gada aprīlī grūtniecības tests ir pozitīvs. Bērniem vēl neko nesakām, paši to glabājam kā lielāko pasaules noslēpumu. Tas ir tik vienreizīgi: apkārtējā pasaule neko nenojauš, bet mēs sevī nesam vislielāko burvību – cilvēku, kurš pēc deviņiem mēnešiem būs gatavs sevi pieteikt pasaulei.
Šī grūtniecība ir bijusi tik apzināta un pieredzes piepildīta, ka jutos kā septītajās debesīs. Lasīju daudz psiholoģisku un zinātnisku rakstu, vingroju, staigāju, pilnībā sevi sagatavoju.
Prātā biju izspēlējusi visus iespējamos variantus, ko vēlos, kas mani biedē, kāpēc. Tik gatava kā šajā grūtniecībā nebiju bijusi iepriekšējās divās.
Mans ķermenis fiziski bija gatavs, mans prāts un dvēsele alka pēc dabiskām un vienreizīgām dzemdībām, jo biju to piedzīvojusi iepriekš. Šim mirklim jābūt vēl skaistākam un apzinātākam!
Viss nenotiek, kā izsapņots
Kad bija pilnas 40 grūtniecības nedēļas, ģimenes ārsts nolēma, ka ir jādodas uz izvēlēto dzemdību iestādi, jo man bija problēmas ar asinsspiedienu. Slimnīcā atklājās, ka mazais ir sagriezies ar galviņu uz leju, bet drusku vairāk ielīdis iegurnī. Tomēr ar Zirnīti (tā dēvējām mūsu puiku visu grūtniecības laiku) visu varēja sarunāt. Mazais iegūlās, kā nākas, tomēr dakteri ieteica ierosināt dzemdības, jo sonogrāfija uzrādīja, ka gaidāms liels bērns. Piekritu!
Tas bija viens no punktiem, ko tik ļoti gribēju izslēgt, jo abas iepriekšējās dzemdības arī tika ierosinātas.
7. decembrī sākās dzemdību process – es saucu sāpes, lai tās nāk, lai es atveros. Un viss arī notika. Kopā ar vīru daudz staigājām pa trepēm – augšā, lejā, augšā, lejā. Man nogāja ūdeņi, kopā izdzīvojām kontrakcijas, saucu savu puiku, lai viņš nāk.
Mūs pārveda uz dzemdību palātu – telpu ar maigu apgaismojumu, kas bija mājīgi iekārtota. Tur mūs sagaidīja vecmāte Marta – ļoti gaiša, jauna un jauka sieviete. Visi trīs izdzīvojām kontrakcijas, bet, pārbaudot dzemdes kakla atvērumu, izrādījās, ka ir tikai 4 cm! Sāpes bija kļuvušas tik trakoti lielas, nevar būt, ka tik maz… Mainīju pozas, kustējos, stāvēju mierā, vecmāte masēja muguru, vīrs uzmundrināja. Pagāja trīs stundas – joprojām 4 cm. Šajā brīdī manī viss sāka brukt, vecmāte sāka ievirzīt domu par epidurālo analgēziju. Teicu kategorisku nē! Tas viss taču neietilpst manā dabisku dzemdību plānā.
Vēl pēc laika – atvērums joprojām 4 cm. Pieprasīju epidurālo analgēziju; kamēr anestezeologs to ievadīja, izplūdu asarās. Raudāju un teicu vecmātei: «Gribēju visu dabiski, pati, bet tagad visu sabojāju. Nē, psiholoģiski tas taču nav labākais, ko varu dot savam bērnam. Gudrās grāmatās teikts, ka to nevajag, neiesaka, bet es to šajā brīdī izvēlos…»
Vecmāte mani mierināja, atrada īstos vārdus, un es uz mirkli norimu.
Tika izslēgta gaisma, vecmāte ar vīru teica, ka man jāatpūšas. Nejutu neko, tikai nedaudz spiedošas sajūtas lejasdaļā, kad atkal notika kontrakcija. Runājām ar vecmāti par to, kā viņa izlēmusi strādāt šajā profesijā, smējāmies, un es izbaudīju mieru.
Lēmums par ķeizargriezienu
Atkal pārbaude, un atkal liktenīgie 4 cm! Mazajam sāka pasliktināties sirdstonīši, un vecmāte sāka ievirzīt domu par ķeizargriezienu. Nē, nē, nē! Tas bija pēdējais, kas vien varēja notikt manā ideālajā dabisko dzemdību plānā.
Lai pārbaudītu, vai bērnam pietiek skābekļa, bija jāpieņem lēmums par asins analīzes iegūšanu vagināli, izdarot dūrienu bērniņa galvas rajonā. Analīzes bija labas, varējām gaidīt.
Mainīju pozas, izmantoju lielo bumbu, taču nekas nevirzījās uz priekšu, mazajam atkal bija pasliktinājušies sirdstoņi.
Dakteri pieņēma lēmumu par neatliekamu ķeizargrieziena operāciju, parakstīju dokumentus, mani pārģērba, sagatavoja un uzslavēja, cik labi, ka jau ir veikta epidurālā analgēzija. Viss noritēja mierīgā gaisotnē. Lūdzu vecmātei man apsolīt, ka viņa nodrošinās kontaktu āda pret ādu pēc mazā izķeizarošanas, un brīdī, kad puiku vairs nebūs iespējams turēt pie manis, viņu iedos tētim. Marta man to apsolīja.
Slimnīcas griestu lampas, lifts, pieklusināti trokšņi apkārt, mani veda nezināmajā, no kā biju baidījusies visvairāk. Personāls mierpilnā esībā runājās, jokoja par Ziemassvētku ballītēm, sarunās iesaistot arī mani. Ķermeni pārņēma bailes. Visi gatavojās operācijai – ienāca vecmāte un vīrs, abi tērpušies speciālos tērpos. Sāpju vairs nebija, tikai spiediena sajūta… Un tā 2019. gada 8. decembrī plkst. 2.25 piedzima (apzināti lietoju vārdu – piedzima!) mūsu Haralds. Pāris minūtes mazo paņem, lai veiktu nepieciešamos veselības mērījumus, un pavisam drīz ar vecmātes un vīra palīdzību dēlu tur man uz krūtīm.
Raudu. Viņam ir tik debešķīgi dziļš acu skatiens, viņš klusē un pēta, jo esam kopā.
Pēc daudzām minūtēm vīru palūdza pamest operāciju zāli. Haralds, vecmāte un tētis devās uz savu kopābūšanas mirkli. Tur viņi sēdēja un baudīja viens otru āda–āda kontaktā. Pēc tam vīrs atzina, ka to vajadzētu piedāvāt ikvienam tētim arī pēc parastām, vaginālām dzemdībām, jo tas, ko var piedzīvot šajā tuvības mirklī, sniedz artavu arī turpmākajās attiecībās.
Cieņpilna aprūpe un atbalsts
Drīz mani pārveda uz telpu, kur kādu laiku tiku uzraudzīta, pielikta pie vadiņiem, nemitīgi dakterim mani pārbaudot. Visu šo laiku ar mani kopā bija Haralds, uzreiz arī baudot savu pirmo maltīti. Pēc tam sekoja cieņpilna aprūpe, kurā ar iejūtību izprasta sievietes nevarēšana un grūtības. Nākamajā dienā mani apmeklēja daktere, lai noskaidrotu, kā jūtos, un paskaidrotu, kāpēc bija jāveic ķeizargrieziens. Tas esot bijis pareizs lēmums – mazais puika ir piedzims, izvēloties savu ceļu, savu piedzimšanas stāstu. Kad Haraldu izķeizaroja, bija redzams, ka kājiņas bija sapinušās nabassaitē, savukārt ap kreiso kāju izveidojies samezglojums. Daktere skaidroja, ka bērniņš, virzoties pa dzemdību ceļiem, nav varējis tikt uz leju, jo nabassaite gluži kā gumija vilkusi atpakaļ. Atnāca psihologs un izskaidroja situāciju, vecmātes atbalstīja, bet manī bija milzīga kauna izjūta, jo mūsu puika bija dzimis ar ķeizargrieziena palīdzību.
Mana īpašā pieredze
Atbraucot mājās, vīrs sagaidīja ar milzīgu ziedu klēpi, bērni rīkoja koncertu par godu mūsu atgriešanās mirklim, bet manī bija sajūta, ka neesmu neko pelnījusi, jo neesmu dzemdējusi pati, esmu izgāzusies kā sieviete, neesmu devusi labāko savam bērnam, neļaujot viņam piedzimt dabiski.
Ilgu laiku dzīvoju ar šo sajūtu un tad aizdomājos – kāpēc, kur tā radusies? Apzinos, ka dabiskas dzemdības ir vislabākais veids, kā piedzimt mazajam. Bet mūsdienu literatūrā, daudzu dūlu un vecmāšu teiktajā ķeizargrieziens bieži tiek uztverts kā kaut kas negatīvs, sievietēs jau saknē iekodējot to, ka tas ir kaut kas bezgala slikts. Un tad pienāk situācija, kad operācija patiešām ir nepieciešama, bet sievietē jau ir iesēts, ka neesi darījusi visu, neesi pietiekami centusies, neesi pietiekami sagatavojusies…
Neesmu vienīgā, kurai, izlasot vairākas grāmatas par dabiskām un skaistām dzemdībām, pēc tam rodas pārmetumu jūra un sevis nepieņemšana, ja dzemdību procesā kaut kas nogājis greizi.
Daudzi saka, ka sieviete neizjūt īstās un patiesās sāpes, kad tiek veikta operācija, un tādējādi nespēj piedzīvot emocionāli piepildītas izjūtas. Varu teikt vienu: sāpes, ko sieviete cieš pēc operācijas, noteikti ir nepatīkamas un sāpīgas.
Tagad apzinos: jā, esmu piedzīvojusi ķeizaru. Jā, mans bērniņš izvēlējās šo ceļu un piedzimšanas mirklim bija jābūt tieši šādam, un tas bija debešķīgs. Man ir bijusi visskaistākā operācija pasaulē! Mīļās mammas, sievietes, kuras tikušas grieztas, lai pasaulē ierastos pasaules lielākais dārgums – cilvēks –, jūs esat drosmīgas un spēcīgas! Tas ir bijis mūsu piedzimšanas stāsts, un tas ir vienreizīgi skaists, jo ir mūsu.
Fakti par grūtniecības laiku un dzemdībām Īrijā
- Grūtniecības uzskaitē jāstājas no 16. līdz 20. grūtniecības nedēļai.
- Ja grūtniecība risinās bez sarežģījumiem, apskate ir vienreiz mēnesī. Visi izmeklējumi ir bez maksas.
- Epidurālā analgēzija un smieklu gāze sāpju atvieglošanai, kā arī sava vecmāte (kura ir kopā no sākuma līdz beigām, gluži kā vecmāte ar līgumu) tiek nodrošināta bez maksas.
- Ja pēc dabiskām dzemdībām ar bērniņu un mammu viss ir kārtībā, no slimnīcas tiek izrakstīti pēc 24 stundām.
- Ja pēc ķeizargrieziena nav komplikāciju, mājās var doties pēc trim dienām.
- Mammām pēc dzemdībām ir tikai sešus mēnešus ilgs bērna kopšanas atvaļinājums, tādēļ Īrijā ir diezgan populāri nebarot mazo ar krūti.
- Īrijā pēc dzemdībām katram bērniņam ap rociņu apliek čipu. Izrādās, tas ir drošības nolūkos. Ja kāds vēlētos bērnu aiznest tālāk par nodaļas robežām, uzreiz pīkstētu brīdinājuma signāls. Šo čipu noņem tikai brīdī, kad bērniņu ar mammu izraksta no stacionāra.
