Mamma domā tā, tētis – citādāk. Ko darīt bērnam?

Par ko patiesībā strīdas vecāki?

Bieži vien vecāku strīdi par to, ko bērnam atļaut vai neatļaut, ir tikai iemesls ķildai, kura patiesībā turpinās par viņu kā pāra nesakārtotajām attiecībām – viņš/viņa apšauba MANU rīcību, nerespektē MANUS izvirzītos noteikumus, nerēķinās ar MANU viedokli! Gadās, vecāki tik ļoti aizraujas, ka aizmirst gan strīda formālo iemeslu (bērna audzināšana), gan pašu bērnu, kurš to visu dzird un pārdzīvo nesaskaņas.

• Ja bērns regulāri dzird tēta un mammas strīdus, ko viņš drīkst vai nedrīkst darīt, nereti mazais sāk manipulēt ar vecākiem. Ļoti ierasta ir situācija, ka viņš kādam no vecākiem, piemēram, tētim, saka: «Mamma teica, ka es varēšu iet laukā, ja tu atļausi.» Protams, bērnam ir jāuzticas, tomēr derētu pārliecināties, vai ir tā, kā mazais stāsta. Iespējams, viņš sapratis, ka vieglāk panākt sev vēlamo, apejot to vecāku, kurš, kā viņš paredz, neļaus iet ārā.

Ja bērns pierod izmantot manipulāciju, arī pieaugot viņš gan darbā, gan personiskajās attiecībās liks to lietā.

Bet – vai mums patīk, ja ar mums kāds manipulē, vai gribam būt kopā ar šādu cilvēku?

Citi lasa

Evija Kalnbērza

Slavenības

Ilze Auzere iziet sabiedrībā ar sportisku masieri. Kopā gan uz izrādi, gan mežu

Gita Vīksne

Skandāls

«Attapos uz grīdas asins jūrā.» Horens atklāj jaunas detaļas par baiso uzbrukumu Dobelē

Marta Kalniņa

Slavenības

Kivičs atvainojas Saldus senioriem par bijušās sievas «cūcīgo gājienu». Kas noticis?

• To, ka bērns cieš no tēta un mammas atšķirīgajiem aizliegumiem, rāda viņa rīcība, kad mazulis cenšas runāt tikai ar vienu no vecākiem, ļoti izjusti uzsverot: «Bet mammai (vai tētim) to neteiksim!» Ja tēvs (vai māte) piekrīt, pieaugušais pieļauj situāciju, ka ģimenē ir noslēpumi un veidojas koalīcijas. Tas bērnā veido pārliecību, ka ir normāli rīkoties slepus.
• Iespējams, lai neizraisītu vecāku strīdu, bērns sāk slēpt faktus, vairs nemēģina pārrunāt ar viņiem savas gaitas un prasīt padomu. Neskaidros jautājumus viņš mēģinās izlemt pats vai jautās kādam citam cilvēkam, kurš gūs uzticību, piemēram, vecvecākiem, draugu vecākiem. Taču, valdot šādām attiecībām, bērnam ar vecākiem neveidosies pietiekami stipra saikne, tāpēc dzīvē viņam var pietrūkt drošības izjūtas.
  
  Šī nedrošība saglabājas arī izaugot. Daudzi pieaugušie atzīst, ka var paļauties tikai un vienīgi uz sevi. Viņiem ir grūti, jo tā ir milzīga spriedze – dzīvot bez drošības izjūtas, ar skaudru atziņu – ja notiks kaut kas nelāgs, man nebūs, kas palīdz.

Ko var secināt bērns?

Ja viens vai abi vecāki ir pārprasti principiāli «Es pateicu nē, tāpēc arī būs nē!», bet bērns nesaprot, kāpēc aizliegums izteikts, un nespēj to pieņemt, viņš var nonākt pie sava secinājuma, ka «nē» attiecas tikai uz to dzīves daļu, ko aizliedzējs spēj kontrolēt. Tātad aizliegumu var pārkāpt, ja vecāki neredz un neuzzina. Un pēc tam vecāki paši pārdzīvo, ka mazuli pat uz īsu laiku nevar atstāt vienu, jo viņš uzreiz dara to, kas aizliegts.

Vecākiem ķildojoties it kā par bērna audzināšanu, bet patiesībā savu nesaskaņu dēļ, valda emocijas. Un bērns saprot, ka lēmumi par viņa dzīvi ir atkarīgi no kāda vēlmes, patikas vai nepatikas, nevis argumentiem un viņa vajadzībām.

Tā mazulis pierod, ka viņa viedoklis nav svarīgs, jo to taču neprasa.

Šādās situācijās iezīmējas cēloņu un seku virkne: jo sieviete vai vīrietis ir nedrošāks, ar zemāku pašapziņu, jo viņam ir izteiktāks savstarpējo attiecību konflikts ar partneri, jo arī bērns aug nedrošāks.

Ja ģimenē ierasts mazulim atļaut vai aizliegt kaut ko darīt tikai pēc vecāku strīda, bērns var izaugt bezpalīdzīgs. Viņam būs grūti draugu pulkā nepakļauties uzstājīgākajam. Visticamāk, skolā viņš baidīsies no skolotāja, darbā – no priekšnieka, kolektīvā – no savu domu izteikšanas.

Kā iespējams vienoties?

Sarunājoties! Prātīgi būtu vecākiem pašiem noskaidrot, kāpēc viens saka «Jā!», otrs – «Nē!». Tas nav nopietns iebildums, ka man tas patīk vai nepatīk. Lai otru pārliecinātu, argumentiem jābūt pamatotiem. Saruna bieži vien ļauj izvērtēt arī savu rīcību un ieraudzīt pareizo risinājumu.

• Izrunāties vēlams arī bērna klātbūtnē. Kaut šķiet, ka pusotru divus gadus vecs mazulis neizprot vecāku teikto, bērns uzmanīgi ieklausās un izjūt notiekošā nozīmīgumu – tiek lemts par viņa dzīvi. Lielākam bērnam vēlams pajautāt arī viņa domas par apspriežamo jautājumu – un tad visiem kopā izlemt, kā rīkoties. Tā bērnam ir iespēja gūt pieredzi, kā iespējams pamatot savu viedokli un kā tiek pieņemti izsvērti lēmumi.

Ja bērns aug tikai ar JĀ vai NĒ, viņš jūtas kā tumsā, kur nespēj orientēties.

• Cenšoties uzticēties gan bērnam, gan partnerim. Parasti tas grūtāk ir māmiņām. Sievietēm raksturīgi iedomāties briesmīgāko iespēju: no šūpolēm izkritīs, kāpjot – sasitīsies, skrienot – pārsitīs lūpu, izsitīs zobus utt. Visu mūžu savam lolojumam blakus neizstāvēsi, tāpēc viņš jālaiž vaļā! Ja bērna tēvs uzdrīkstas vairāk, ir drošāks, viņam vajag uzticēties. Arī tētis savu mazuli mīl un par viņu gādā! Diemžēl biežāk mammas sūrojas: «Jā, ja kaut kas notiks, es jau būšu tā, kurai vajadzēs žēlot!» vai «Jā, jūs te dauzīsieties, bet es pēc tam vākšu kopā mantas!» Šo vārdu vietā labāk vienoties, ka, rotaļājoties tā, kā māmiņai nepatīk, tētis ar bērnu izjaukto kārtību atjaunos, kā arī pēc tam nekritizēt, ka mantas nav sakārtotas tik labi kā iepriekš.
• Cenšoties izprast sevi. Vispirms vajadzētu sev uzdot jautājumus un mēģināt godīgi arī atbildēt. Kāpēc mani aizskar doma, ka citi var darīt citādi, nekā es gribu? Kāpēc es tur saskatu draudus, ka ar mani nerēķinās? Vai man pietiek pašapziņas, vai droši stāvu uz savām kājām? Kāpēc savu otru pusīti uztveru kā pretinieku, ar kuru jāizcīna partizāņu karš? Vai tad mēs abi neesam cīņu biedri?