Bērnam pašam sava istaba – kādai tai vajadzētu būt?

Bērns
Lelde Jaudzema
29. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Skaisti iekārtota un izcakota bērnistaba vecākos uzbur tik mīlīgi siltas sajūtas, ka gandrīz ikviens vēlas nodrošināt ar tādu savu bērnu. Bet kad bērns pats ir gatavs sākt dzīvot savā istabā, un kādai tai vajadzētu būt? Konsultē Līga Bernāte, klīniskā psiholoģe un psihoterapijas speciāliste.

Daudzās ģimenēs skaista bērnistaba tiek iekārtota jau mazuļa gaidīšanas laikā. Taču speciālisti atzīst, ka zīdainis vēl neizjūt vajadzību pēc savas istabas. Kāpēc tā? Ienākot pasaulē, bēbītim ir jāsastopas ar lielu pārdzīvojumu – jāmācās adaptēties šajā milzu izplatījumā. Un tieši mammas tuvums un atbalsts ir tas, kas palīdz šo stresu pārvarēt. Tā pakāpeniski no pirmajām dzīves dienām sāk veidoties emocionālā saikne starp mammu un mazo, kas ir kā pamats, lai radītu bērnā drošības izjūtu un palīdzētu pilnvērtīgi veidoties bērna personībai.

Iespējams, ir ģimenes, kurās jau dažus mēnešus vecs zīdainītis pa nakti guļ tik cieši, ka vecāki nolemj viņu guldināt pašu savā istabā. Kādas tam var būt sekas, skaidro psiholoģe Līga Bernāte: «Tā kā cilvēka psihe ir elastīga, zīdainis ātri pieņems jauno situāciju, ka tuvumā nav neviena, kas viņu apčubina vai nomierina. Kaut arī ārēji var šķist, ka viss ir kārtībā, jāņem vērā, ka zīdainim laika izpratne vēl nav attīstījusies.

Nieka astoņu stundu atšķirtība viņam var šķist gandrīz kā visa dzīve.

Rezultātā var nākties piedzīvot satraukumu. Vai šīs izjūtas varētu atstāt ietekmi nākotnē? Jā, negatīva pieredze no dažādām situācijām pagātnē var būt kā mazi puzles gabaliņi, kas saliekas kopā un vēlāk rada problēmas. Pieaugušā vecumā cilvēks var sastapties ar grūti izskaidrojamām izpausmēm, piemēram, vientulību, izjūtu, ka nav pieņemts, panikas lēkmēm, bezmiegu, kurām nevar atrast cēloni.»

Jājūt pareizais brīdis

«Dabā ir iekārtots, ka nav veselīgi bērnam nemitīgi būt fiziski un emocionāli sasaistītam ar mammu. Lai viņš pilnvērtīgi augtu un attīstītos, viņam ir vajadzīga sava telpa. Protams, ne katrā ģimenē sadzīvisku apstākļu dēļ ir iespējams bērnu ar to nodrošināt, taču tas nenozīmē, ka nenotiks atdalīšanās no mammas, vienīgi tas varētu notikt lēnāk,» skaidro psiholoģe, norādot, ka par bērna gatavību pārmaiņām varētu sākt runāt no gada vecuma.

«Tas ir laiks, kad sākas separācija jeb atdalīšanās. Dažkārt jau pirms gada vecuma novērojams, ka, piemēram, blakus vecāku gultai stāv bērna gultiņa un mazajam pēkšņi rodas interese tur ielīst un gulēt. Tomēr vēlams paturēt prātā – katrs bērns ir atšķirīgs. Piemēram, kāds divgadnieks it kā šķiet fiziski patstāvīgs, kaut gan emocionāli vēl nebūt ne. Cits mazulis tādā pašā vecumā jau pats ierosina pārcelties uz savu istabu. Galvenais, lai sajūtam bērnā emocionālu stabilitāti un tad pamazām sākam iejūtīgi un cieņpilni stāstīt par to, cik jauki ir gulēt savā istabā, un minēt, kādi būs ieguvumi: «Tu esi liels, un tev tagad būs sava istaba! Tur varēsi spēlēties ar savām rotaļlietām!» Sākumā bērnu var ieinteresēt ar kopīgām rotaļām jaunajā istabā.

«Tikpat, cik svarīga bērna gatavība, ir arī vecāku nobriešana šim solim, jo lēmumam ir jābūt pārdomātam un ar to jājūtas komfortabli. Būtiski, lai arī vīra un sievas savstarpējās attiecībās valdītu sakārtotība. Jo bērns visu jūt, arī to, ka mamma vēlas viņu mierinājumam ilgāk paturēt sev tuvumā.

Vēlams arī izvērtēt, vai šajā pārmaiņu laikā nav pārāk daudz jaunumu ikdienas norisēs, piemēram, tikko uzsāktas bērnudārza gaitas vai ģimenē ienācis brālis vai māsa. Pielāgošanās pārāk daudziem jaunumiem jūtīgākam bērnam var izraisīt pretestību. Ja ģimene plāno vēl vienu mazuli, pamazām, lai bērniņš nejustos atstumts, viņu var pieradināt pie domas par savu istabu. Savukārt, ja ģimenē aug bērni ar pavisam nelielu vecuma starpību, droši vien nāksies kādu laiku padzīvot visiem vienā istabā,» stāsta Līga Bernāte.

Galvenais justies droši un ērti

«Vecākiem noteikti būs savas vēlmes, kādu viņi vēlas redzēt bērnistabas dizainu un iekārtojumu. Taču mazajam šīs sīkās nianses, visticamāk, nebūs tik svarīgas. Pats būtiskākais, lai bērns savā istabā justos labi, droši un ērti. Ļoti svarīga mēbele ir gultiņa, šeit galvenā ir funkcionalitāte – lai mazais gultā var viegli ierāpties un ērti gulēt. Ja bērns jau ir sasniedzis vecumu, kad prot paust savas vēlmes un izvēlēties, var kopā ar viņu doties uz veikalu un izraudzīties piemērotu gultiņu.

Vēl būtu vēlams pārdomāt par grīdas seguma izvēli bērnistabā, jo bērni pārsvarā spēlējas uz grīdas. Tāpēc vēlams, lai grīda būtu viegli uzkopjama.

Uz grīdas var būt arī mīksts paklājiņš, uz kura mazais var apsēsties spēlējoties. Grāmatām, rotaļlietām un rakstāmpiederumiem vēlams būt bērnam viegli aizsniedzamā augstumā, lai jebkurā brīdī var darboties un ļauties radošām izpausmēm. Augot lielākam, var piedāvāt bērnam personificēt telpu un izdaiļot to ar zīmējumiem vai citām vizuāli saistošām interjera detaļām. Un nevajadzētu satraukties, ja bērns zīmējumus, piemēram, pielīmējis pie sienas. Tā ir viņa izvēle, un remontu taču varam uztaisīt jebkurā laikā,» stāsta Līga Bernāte, uzsverot, ka vecākiem nevajadzētu censties bērna istabā ieviest savu kārtību. «Nekas nenotiks, ja nesen uzbūvētā māja paliks neizjaukta, jo, iespējams, rīt bērns vēlēsies ar to spēlēties. Protams, ja istabā valda pārāk liela nekārtība, kas jau rada grūtības orientēties, tad varam palīdzēt to sakārtot.»

Aizmigt savā gultiņā

Dzīvot savā istabā nozīmē arī nakšņot tajā. Psiholoģe Līga Bernāte skaidro: «Lai pieradinātu mazuli gulēt savā gultiņā, vecākiem ir svarīgi apbruņoties ar pacietību. Ja bērns pa dienu vēl guļ diendusu, vajadzētu to piedāvāt darīt viņa istabā. Tad ārā vēl ir gaišs un aizmigšana neradīs lielu satraukumu. Vērojam, kā mazais jūtas pamodies, izrādām prieku un uzslavējam par to, ka diendusu gulējis pats savā istabā un gultiņā. Ja bērnā jaušams pozitīvs noskaņojums, var ierosināt arī nakšņot jaunajā istabā.» Lai iecere vainagotos panākumiem, ieteicams vakara daļu pavadīt pēc iespējas mierīgāk un ieviest savus pirmsmiega rituālus – noteiktā laikā doties mazgāties, pēc tam kopā ar mazo palasīt grāmatiņu vai padziedāt dziesmiņu, samīļot, novēlēt saldus sapnīšus. Noteikts režīms un rituāli palīdzēs bērnam arī vieglāk aizmigt.»

Ap triju gadu vecumu bērniem sāk intensīvi attīstīties fantāzija. «Vakarā vecāki var nodzēst istabā lielo gaismu un aplūkot visu istabu, vai tur kāds priekšmets neveido aizdomīgu ēnu. Ja tomēr bērnam kaut kas šķiet biedējoši, vecākiem jāņem talkā radošas idejas. Piemēram, var izgatavot sapņu ķērāju, kas visus mošķus noķers.»

Svarīgi respektēt bērna vēlmes, piemēram, jāļauj pa nakti atstāt ieslēgtu naktslampiņu.

Ja mazajam naktī pēkšņi rodas vēlme padzerties, bērnam viegli aizsniedzamā vietā jānoliek ērta krūzīte vai pudele. Visticamāk, sākumā mazais vēl nebūs pieradis pats tumsā padzerties un sauks pēc vecāku palīdzības. «Tomēr, ja saucieni pēc mammas vai tēta naktī kļūst pārāk bieži un gandrīz ik nakti mazais nāk uz vecāku gultu, tas nozīmē, ka bērns savā istabā un gultiņā nejūtas labi vai ir sabijies. Bērniņš ir jāsamīļo un jācenšas sajust, kāds ir satraukuma iemesls un bērna šābrīža vajadzības. Ņemot to vērā, jāizlemj, vai bērns šajā naktī var palikt gulēt kopā ar vecākiem. Varbūt nākamajos vakaros pirms miedziņa varam izdzīvot ilgāku vakara rituālu. Tikpat iespējams, ka dienas laikā ir piedzīvoti kādi satraucoši notikumi. Par spīti mazajiem starpgadījumiem naktī, nākamajā vakarā atkal vajadzētu piedāvāt bērnam aizmigt pašam savā gultiņā,» iesaka Līga Bernāte.

Ņem vērā!

  • Ja ģimenē aug vairāki bērni, no kuriem viens ir pavisam maziņš, pasaules izzināšanas vadīts, mazais var vēlēties izpētīt arī vecākā brāļa vai māsas rotaļlietas. Tas dažkārt var satraukt vecāko bērnu, tādēļ viņš biežāk izvēlēsies ar savām mantām pārcelties uz savu istabu, jo tur būs mierīgāk.
  • Ja ģimenē aug dažādu dzimumu bērni un nav iespējas katru nodrošināt ar savu istabu, jāvēro bērnu savstarpējās attiecības. Ja tās ir cieņpilnas, proti, bērni respektē viens otra privātumu, satraukumam nav pamata. Bet, kad tuvojas dumpinieciskie pusaudža gadi, istabu var pārdalīt ar kādām mēbelēm, lai radītu katram bērnam savu stūrīti.
  • Dažkārt vecākiem var šķist neizprotami – kāpēc bērns tik maz vēlas spēlēties savā istabā? Tas atkarīgs no tā, vai ģimene laiku pavada vienā vai katrs savā istabā. Ja visi kopā, tad kādēļ gan mazajam vienam iet uz savu istabu?

ĢIMEŅU PIEREDZES

Everitas un Māra Bičkovu ģimenē aug dēls Magnuss (5) un meita Undīne (3). Pieredzē dalās Everita:

«Abi bērni līdz gada vecumam gulēja vienā gultā kopā ar mums. Kad piedzima Undīne, gulējām visi vienā istabā – meita pie mums, bet dēls savā gultiņā. Šķita, būs vieglāk, ja visi būsim blakus. Ja Magnusam būtu bijis grūti izgulēties, tad domātu par viņa pārcelšanu uz savu istabu. Taču mazajai māsai bija ciešs miegs un viss bija lieliski. Iespējams, tieši tādēļ bērnu attiecības ir tik ciešas un viņi tik labi sadzīvo. Brālis ir iemācījies daudz spēlēties ar māsu – vienmēr viņu uzmana, izdomā spēles, kurās var iesaistīties māsa.

Kad pārvācāmies uz citu dzīvokli, Undīnei bija gandrīz gads, Magnusam gandrīz trīs gadi. Tad arī sākām stāstīt, ka tā būs viņu istaba un abi tur varēs dzīvot, – iekārtojām istabu tā, lai viņiem būtu interesanti tur pavadīt laiku. Istabu sadalījām zonās – radošā zona, kur ir galdiņš ar krēsliem, lai mazie var zīmēt, likt puzles vai darboties ar plastilīnu; guļamzona ar divstāvu gultu; rotaļu zona ar spēļu virtuvīti, leļļu māju, paklāju ar satiksmes motīvu, kā arī mantu kasti, kas laika gaitā jau pārvērtusies par mantu skapi. Kādu laiku istabā bija arī vigvams un paštaisīts aktivitāšu dēlis. Laika gaitā pie sienas esam izvietojuši arī bērnu mākslas darbus, ko regulāri nomainām pret jauniem.

Vēlējāmies, lai bērnistaba jau sākumā būtu abiem piederoša. Bērniem iegādājāmies divstāvu gultu – brālis guļ otrajā stāvā, bet māsa pirmajā. Bērni izvēlējās sev gultasveļu, nakts lampiņas.

Ja justu, ka kādam no mazajiem ir grūti gulēt savā istabā, noteikti to neuzspiestu.

Mūsu gadījumā Undīne līdz divu gadu vecumam naktīs bieži cēlās un nāca gulēt pie mums. Arī Magnuss šad tad naktī atnāca pie mums. Mēs viņiem to ļāvām. Sākotnēji ar vīru nolēmām, lai abi aizmieg savā gultā, kamēr lasām vakara pasaku. Tad nu lēnām, skatoties, kā mazajiem šis ierosinājums patīk, esam to ieviesuši kā jauku tradīciju. Tētis lasa pasaku, un mamma ir turpat blakus.

Redzam, ka abiem ir gana jautri. Pēdējā laikā sākuši daudz spēlēties savā istabā –aiztaisa durvis un dauzās. Ir bijuši strīdi par to, ka māsa grib ilgāk paspēlēties brāļa gultā, tomēr puika apbrīnojami spēj novērst problēmu – novirza māsas uzmanību uz citām lietām.

Kopš bērni dzīvo savā istabā, esam ieguvuši vairāk brīva laika, ko abiem pavadīt divatā. Varam daudz vairāk sarunāties, gūt labāku iespēju izgulēties, kā arī kopīgi noskatīties kādu seriālu. Tas stiprina mūsu attiecības.

Vērosim, kā mainīsies bērnu attiecības pusaudžu vecumā, un nepieciešamības gadījumā iekārtosim katram savu istabu.»

Sandra un Juris Mazuri audzina meitiņu Milānu (3). Pieredzē dalās Sandra:

«Mūsu ģimenē bija interesanta sakritība – tiklīdz ar vīru izremontējām bērnistabu, uzreiz pieteicās bērniņš. Bērnistabas toņus izvēlējāmies neitrālus, lai patīkami justos gan meitiņa, gan puisītis. Vēlējāmies, lai jau laikus viss būtu gatavs un varētu veltīt nedalītu uzmanību tikai bērniņam. Mums abiem ar vīru bērnībā nebija savas istabas, tādēļ zinām, cik nepatīkami ir pēc tās ilgoties un tā arī nedabūt.

Tā kā meitiņu līdz pusotram gadam baroju ar krūti arī pa nakti, man bija neiespējami ātrāk mācīt viņu gulēt pašai savā istabā. Pamazām sākām biežāk rotaļāties viņas istabā un sacījām, ka visas mantas ir tikai viņas. Stāstīju meitai: «Tu jau esi paaugusies, tev kā mazajai princesei ir sava jauka istaba!» Meitiņa par to bija sajūsmā. Un pārcelšanās uz savu istabu notika gada un deviņu mēnešu vecumā, tieši tobrīd viņa uzsāka arī bērnudārza gaitas.

Jāteic atklāti – man pašai bija ļoti grūti sarast ar jauno kārtību. Mēs taču dienu un nakti bijām kopā, jo visi gulējām lielajā gultā.

Ja kādu nakti Milāna nevēlējās gulēt savā gultā, teicu viņai: «Tad es tur gulēšu!» Kad iekāpu viņas gultā, meita uzreiz sauca: «Nē, tā ir mana gulta!» Tā nu mēs jokojāmies, un jau pēc mēneša viņa bija pieradusi. Tomēr joprojām gandrīz vai katru nakti meita pamostas, neraud, bet nāk pie mums. Tālāk seko mūsu izvēle – liekam atpakaļ viņas gultā vai ļaujam palikt pie mums. Jūtam, ka bērnam brīžiem vajadzīga tā sajūta, ka vecāki guļ blakus. Parasti viņa ir ar mieru iet atpakaļ, bet vēlas, lai pasēž blakus, kamēr aizmieg. Esam novērojuši: ja pa dienu vismaz trīs stundas esam staigājuši, nogurums ir tik liels, ka naktī viņa nepamostas ne reizi.

Kopš meitiņai ir sava istaba, viņa ir ļoti mainījusies, kļuvusi patstāvīgāka. Palīdz ar putekļsūcēju tīrīt savu istabu, kārto savas mantas, drēbes. Sāk vairāk izrādīt savu es. Piemēram, pati vēlas kārtot savu istabu, izlemj, ko vilkt mugurā. Arī dzimšanas dienā palīdz izdekorēt istabu ar baloniem vai papīra puķēm. Ja kaut kas viņu ir sadusmojis, dažkārt mēdz ieiet savā istabā un aiztaisīt durvis. Tas ir labi, jo pašai ir sava vieta, kur tikt galā ar satraucošām emocijām. Garlaicīgi viņai nav nemaz, jo spēj izdomāt, kā sevi izklaidēt, – spēlē paslēpes, liek lego, slēpjas savā mājiņā, krāso grāmatas. Arī mums ir ieguvums – varam labāk izgulēties, jo meitiņa mēdza gulēt diezgan nemierīgi.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+