Rīga -1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
2
-
1
-
0
-
0
-
Maija un Andrejs Kondratjuki Babītes novadā arbūzus un melones audzē apmēram hektāra platībā. Maija beigusi arī Bulduru dārzkopības vidusskolu un agrāk nodarbojusies ar apzaļumošanu, bet Andrejs pēc profesijas ir kultūras darbinieks. Informāciju par arbūzu un meloņu audzēšanu viņi guvuši kursos, internetā, literatūrā, un nu uzkrājuši paši savas zināšanas.
Abi vispirms atgādina, ka arbūzi un melones ir ogas, nevis augļi, kā esam raduši tos dēvēt. Melones nogatavojas jūlija beigās un augusta sākumā, bet arbūzi – no augusta vidus līdz beigām. Maija un Andrejs priecājas, ka šogad arbūzi, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, padevušies izmēros lielāki.
Pielāgojas apstākļiem
«Ideja audzēt arbūzus neradās mums pašiem, bet mūsu zemes nomniekam, un sākumā to uztvērām skeptiski. Bet, kad viņš veselības problēmu dēļ pārtrauca to darīt, mēs pārņēmām stafeti, un – iepatikās. Prieks, ka cilvēki arvien vairāk sāk aizdomāties par to, ka veselīgāk ir ēst pašu zemē augušus dārzeņus un augļus. Tagad jau diezgan daudzi pašu vajadzībām audzē arbūzus un melones, kamēr citi tirgū skeptiski nosmejas – nevar būt, ka tie auguši Latvijā. Protams, kā jau dienvidniekiem, arbūziem un melonēm vislabāk patīk saulaina un karsta vasara, taču tie ražo arī vēsākā un lietainā laikā. Mūsu lauks atrodas vējainā vietā, kas teorētiski šiem augiem nepatīk, taču viņi pielāgojas apstākļiem un ražo labi. Vēsā, slapjā vasarā raža gan ir mazāka, jo ogas bojājas un sapūst. Lielā mitrumā arbūziem mēdz būt tukši vidi. Arī garša nav tik piesātināta. Mainīgā mitrumā arbūzi un melones mēdz saplaisāt. Vairāk no lietus un pārlieka mitruma cieš melones, jo tās ir gaišas un kraupainas. Arbūzi ir gludi un tumši, tāpēc mitrums ātrāk nožūst un neuzkrājas.
Citi lasa
Esam pārliecinājušies, ka kopumā gan arbūziem, gan melonēm patīk Latvijas klimats. Varbūt ir labvēlīgas mūsu vēsās naktis, tāpat kā zemenēm. Pagājušā gada rudenī ēdām melones saulainajā Jordānijā, taču mums savējās garšo daudz labāk.»
Sēklas pērkam veikalā
«Audzējam divpadsmit arbūzu un divas meloņu šķirnes. Esam palikuši pie pašām agrākajām. No arbūziem pircējiem vislabāk patīk ‘Primorange’, bet mums pašiem – ‘Bedouin’ un ‘Rosario’. Lielos arbūzus tirgū piedāvājam pārgriezt uz pusēm, lai pircējs redz, kas tiem iekšā. Reizēm gadās, ka arbūzs no ārpuses ir skaists, bet vidus tukšs vai arī mīkstums neatbilst cerētajam.
Esam izmēģinājuši dažnedažādas meloņu šķirnes. Citas mūsu apstākļos nenogatavojās, citas ļoti plaisāja, bija pārāk mazas vai ne visai garšīgas, līdz beidzot par vislabākajām atzinām divas – ‘Emir’ un ‘Jucar’. (atļāvos pārveidot uz oriģinālajiem šķirņu nosaukumiem I.V.)
Audzējam šķirnes, kuru sēklas var nopirkt mūsu veikalos. Pirmajā gadā izmēģinājām arī Krievijas sēklas, taču no tām nekas īsti nesanāca. Esam sējuši arī citās Eiropas valstīs pirktās sēklas, un tās izauga. Arbūzi mums ienākas vidēji 5–6 kilogramus smagi, bet melones sver 1–1,5 kilogramus.
Daudzi mums jautā, vai ir vērts saglabāt apēstā arbūza sēklas un iestādīt. Var mēģināt, taču labāk sēklas pirkt veikalā. Arī mēs no saviem arbūziem sēklas nevācam. Nākamajā gadā no hibrīdsēklām vēl kaut kas var izaugt, bet pēc tam gan ne.»
Kā mēs audzējam?
«Sēkliņas sējam aprīļa vidū kasetēs ar podiņu diametru 8 centimetri. Izmantojam kūdras substrātu, kurā sēj arī gurķu sēklas. Ieliekam sēkliņas, virsū uzberam substrātu, samitrinām, uzsedzam plēvi un liekam apkurināmā siltumnīcā. Kad pēc 5–6 dienām sāk parādīties snīpīši, ņemam plēvi nost. Intensīvi laistam gandrīz katru dienu; ja ir apmācies laiks, tad retāk. Kad apmēram pēc mēneša parādījušās četras lapiņas, ņemam no kasetēm ārā un maija beigās stādām laukā.
Uz zemes liekam tumšo plēvi, lai siltāks un neaug nezāles, izveidojam caurumus un tajos stādam stādiņus, izmantojot lāpstu. Liekam zemē tikpat dziļi kā tie auguši podiņā, 40–50 centimetru attālumā citu no cita.
Ievērojam augu seku – vienā un tajā pašā vietā arbūzus un melones stādām ik pēc četriem gadiem. Mums ir smilšaina zeme, ko ielabojam ar liellopu vai vistu mēsliem. Šogad izmantojām paipalu mēslus, un, izrādās, lielajām ogām tie ļoti patīk. Minerālmēslus nelietojam.
Kad stādiņi iestādīti un virsū salikti stieņi, uzvelkam plēvi un taisām tuneļus. Mums ir ierīkota pilienlaistīšanas sistēma, taču laistām tikai apmēram divas nedēļas, kamēr tie ieaugas. Šiem augiem labāk patīk sausums nekā pārmērīgs mitrums. Laistot tos var tikai sabojāt, it īpaši arbūzus. Kad augi sāk ziedēt un izplesties, tuneļus ceļam uz augšu, lai vējojas, un apmēram pēc mēneša plēvi noņemam.
Ja esam pasteigušies ar stādīšanu un arbūzi izsalst, tajās vietās ieliekam sēkliņas, un parasti tās izaug. Ja uznāk salnas, tuneļos naktīs dedzinām dūmu sveces.
Raksta, ka melones vajag galotņot, taču mēs to nedarām. Divreiz sezonā ravējam un uzrušinām ar kapli, kamēr vēl tuneļi virsū, un pa vagu starpām izbraucam ar frēzi. Kad noņemam plēvi un augi jau sāk ložņāt, vēlreiz izkaplējam un pēdējoreiz lielākās nezāles izraujam ar rokām.
Uz viena auga ir apmēram 6–7 augļu aizmetnīši, bet vidēji izveidojas kādas trīs ogas. Varbūt tās būtu lielākas, ja mēs augus retinātu, taču esam apmierināti tāpat.»
Kas apdraud
«Pagājušajā gadā arbūziem bija uzmetusies fuzariālā vīte, taču par mums pieredzējušāki audzētāji ieteica augus neraut ārā, jo arbūzi nogatavosies tāpat, un tā arī notika. Vairāk nekādu slimību un kaitēkļu nav bijis. Vienīgi ogas reizēm apskādē krusa, un tad uz tām paliek pelēki plankumiņi. Un, protams, arbūzi un melones garšo putniem! Piemēram, vārnām, kuru mums ir ļoti daudz. Tāpēc uz lauka uzlikām putnu atbaidītāju ar skaņu.»
Vai ogas gatavas?
«Ir dažādi pieņēmumi par pazīmēm, kad arbūzi ir gatavi, taču mēs šajā ziņā vēl tikai mācāmies, jo dabā ne vienmēr viss notiek, kā rakstīts grāmatā. Runā, ka gatavam arbūzam pieklauvējot ir dobja skaņa, taču, mūsuprāt, par to var strīdēties. Tiek pieņemts, ka arbūzs ir gatavs, ja lapiņa un stīga pie paša ogas kātiņa nokalst. Parasti gatavam arbūzam vietā, kur tas saskaras ar zemi, izveidojas dzeltens plankums, taču esam pārliecinājušies, ka arī tas ne vienmēr atbilst patiesībai. Mēdz uzsvērt, ka sēklām jābūt brūnām, taču Latvijā audzētajiem arbūziem tās ne vienmēr tādas kļūst. Ja gadījies novākt zaļu arbūzu, nav liela nelaime – istabas temperatūrā tas pāris nedēļu laikā nogatavosies.
Melones gatavību noteikt vienkāršāk – tā kļūst dzeltena, smaržo un dibentiņš piespiežot ir mazliet mīksts. Gatavu meloni pāris dienu var paturēt istabas temperatūrā, taču sagriezta jāliek ledusskapī.»
Vislielākais Marijas un Andreja izaudzētais arbūzs svēra 14 kilogramus, bet prāvākā melone – 3,5 kilogramus.
Šīs melones izaugs:
- ‘Emir’. Agra, dzeltena, ar vairāk vai mazāk grubuļainu miziņu. Oranžs, ļoti salds mīkstums. Kad gatavs, ir medaina garša. Labi garšo salātos vai ar vītinātu šķiņķi, bet, kad jau kļuvusi medaina, vienkārši jābauda tāpat.
- ‘Jucar’. Atgādina apaļu, dzeltenu bumbu. Mīkstums gaišs, ar sēkliņām. Piemērota salātiem. Pēc garšas atgādina uzbeku garenās melones, taču ir aromātiskāka.
- ‘Primorange’. Zaļi svītrains ar koši oranžu mīkstumu. Neliela izmēra, sver 1,5–2,5 kg. Visagrākais! Pat īsti nenogatavojies, ir izteikti sulīgs un salds, tikai mīkstums ir mazāk dzeltens. Ļoti līdzīga ir šķirne ‘Primagold’, taču tam miza ir svītraina ar koši dzeltenu mīkstumu.
- ‘Rosario’ un ‘Huleva’. Agrīnas šķirnes. Tumša miza, sarkans, salds un sulīgs mīkstums. Liela izmēra, sver 6–10 kg. ‘Rosario’ ir apaļāka forma un košāks mīkstums.
- ‘Zloto Wolicy’. Dzeltena miza, mīkstums – sarkans un sulīgs, bet mēdz plaisāt un gadās, ka vidus ir tukšs.
- ‘Beduīns’. Tikai pērn tirgū ienākusi šķirne. Iegarenas formas ar rozā mīkstumu, sulīgs, ļoti garšīgs.
- ‘Crimson’ un ‘Crimson Sweet’. Rozīgs mīkstums un tumšas sēklas. ‘Crimson’ ir apaļāks, ‘Crimson Sweet’ – garenāks un saldāks.
- ‘Columbia’. Rozā mīkstums, sver vidēji 5 kg. Daudzu iecienīta šķirne.
- ‘Charleston Grey’. Interesanta šķirne ar gaišu mizu kā gurķim. Gaiši rozā mīkstums un tumšas sēklas. Trūkums – miza bieza.
- ‘Janosiks’. (‘Janosik’) Tumši zaļa miza, citrondzeltens mīkstums. Nav pārāk salds, taču ir atsvaidzinošs.
- ‘Demre’. Vidēji vēla šķirne. Garena, liela oga, sver vidēji 8–12 kg, ar pabiezu mizu un rozā mīkstumu.
- ‘Melia’. Superagra, garšīga šķirne. Svītraina miza. Tumši sarkans vidus, melnas sēklas.
Arbūzu šķirnes, kas pārbaudītas Latvijā:
Melones ir cimperlīgākas
Ar pieredzi dalās JĀNIS HAĻZOVS, agronoms, arbūzu un meloņu kolekcionārs un selekcionārs, audzē vairāk nekā 200 šķirņu meloņu un tikpat daudz arbūzu:
– Nereti jautā, vai arbūzus un melones labāk audzēt uz lauka vai siltumnīcā. Ja siltumnīca ātri pārkarst un ir grūti vēdināma, tad labāk tos stādīt uz lauka. Temperatūrai paaugstinoties virs 28 grādiem, radīsies problēmas ar apputeksnēšanos un labi ja izdosies iegūt tenisa bumbiņas izmēra ogas. Varētu audzēt lecektī, kā to darīja Pauls Sukatnieks, taču tā ir darbietilpīga un nepopulāra metode. Vispraktiskāk tomēr ir stādīt uz lauka, it īpaši, ja ir vairāk nekā 20 augu, – lai tiem būtu vairāk gaismas un augsnes. Taču, ja dārziņš ir ēnains, arbūzi un melones labāk jutīsies siltumnīcā, kas tad arī mazāk sakarsīs.
Lai gan abi pieder vienai dzimtai, melones vairāk līdzinās gurķiem un ir diezgan cimperlīgas – te par siltu, te par aukstu, te par slapju. Ja bijis sauss laiks un pēkšņi līst, tām var iesprāgt augļi. Mēdz rasties puves, problēmas ar apputeksnēšanos, uzmesties tripsis.
Melonēm pēc piektās lapiņas vēlams nokniebt galotnīti, lai ātrāk attīstītos sievišķie ziedi.
Ne visas šķirnes labi veido sānu vasas, uz kurām attīstās sievišķie ziediņi. Augļi mēdz nogatavoties nevienmērīgi. Ar arbūziem ir vienkāršāk, tos nevajag galotņot.
Ja iesācējs vaicā, kuras arbūzu šķirnes audzēt, iesaku hibrīdās un pašapputes ‘Sugar Baby’, ‘Zlota Wolicy’ un ‘Crimson Sweet’, kas izaug līdz pat 6 kg smaga, un deserta melones ‘Charentais’.
Droši var eksperimentēt un iestādīt apēstā arbūza sēkliņas. Īpaši interesanti tas būs bērniem. Daudzi ir stāstījuši, ka arbūza mizas izmetuši kompostkaudzē un tur izaudzis arbūzs.
Pašu ievāktās sēklas var paraudzēt trīs dienas burciņā, trīs reizes noskalot aukstā ūdenī un izžāvēt saulītē. Var pakodināt kādā antiseptiskā šķīdumā, piemēram, tumšā zilo graudiņu šķīdumā. Taču, ja ir vēlēšanās, lai arbūzam būtu noteiktas šķirnes īpašības, tad sēklas jāpērk no audzētāja.
Arbūzus un melones noteikti nevajag audzēt vienā vietā divus gadus pēc kārtas, jo tas var veicināt ķirbjaugu slimību, piemēram, fuzariālās vītes, dažādu miltrasu, sausplankumainības, attīstību. Ieteicams ievērot triju gadu augu seku. Ja audzē siltumnīcā, augsne būtu jānomaina vismaz vienas lāpstas dziļumā.
Pēc iestādīšanas arbūzus un melones laistu divas nedēļas, kamēr sāk augt. Vēlāk labāk to nedarīt, jo augi paši saņems mitrumu no augsnes virskārtas.
Vēlams izretināt augļu aizmetnīšus, atstājot divus vai trīs lielākos augļus, kas atrodas tuvāk sakņu kakliņam, taču raža ienāksies arī tad, ja to nedarīs.
Kad melone maina krāsu, sāk smaržot, viegli atdalās kātiņš un paliek mīkstāka kātiņam pretējā galā, tā ir gatava. Arbūzs ir nobriedis, ja vīte pilnībā nokaltusi un kātiņš viegli atdalās no ogas. Uz klaudzināšanu pie arbūza sāniem skatos skeptiski.
Mana lielākā izaudzētā melone svēra 4,7 kilogramus, bet arbūzs –12,5 kilogramus.
