Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Dzintra Romanovska, Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja, Jānis Šabanovs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas galvenais krājuma glabātājs un Anita Meinarte, muzeja direktora vietniece krājuma darbā.
Ļoti iespējams, ka kaktos un pažobelēs atradīsi gan ko paglabājamu, gan pārdodamu. Bet, kas zina, varbūt arī ļoti vērtīgu vēstures liecību. Jābilst gan, ka priekšmetu vērtība ir nosacīts lielums: tirgū to nosaka vieni parametri, muzeju krājumos citi, un vēl jau katram atradējam pašam sava vērtības mēraukla.
Ja runājam par senām lietām (18., 19. gadsimts), tad te svarīgi atcerēties, ka šajā periodā lauku mājas iekārtojums ļoti atšķīrās no tā, ko varēja sastapt muižās un pilsētu namos. Zemnieki savu iedzīvi neiegādājās, bet to vai nu paši darināja, vai pēc viņu pasūtījuma to darīja vietējie amatnieki. Tāpēc tās pārsvarā būs unikālas lietas, kas pieejamas tikai vienā eksemplārā, un otru tādu pašu neatrast. Šis tad arī ir pirmais un nozīmīgākais parametrs, kas ņemams vērā, vērtējot savā lauku īpašumā atrastos senos sadzīves priekšmetus.
Citi lasa
Tā laika perioda mēbeles nebūs tik precīzas un smalkas kā pilsētas meistaru darinājumi, taču, kā mēdz teikt Nacionālajā vēstures muzejā, tās būs perfekti šķības, pielāgotas konkrētajai mājai un zemnieka gaumei.
Šī iemesla dēļ uz lauku iedzīvi īsti nebūs attiecināms tāds bieži izmantots senlietu vērtēšanas kritērijs kā piederība noteiktam mākslas stilam (palīdz noteikt datējumu un arī vēsturisko vērtību). Pat ja zemnieks būs lūdzis savās mēbelēs iestrādāt pie muižkunga noskatīto stila elementu atsauces, tas liecinās vien to, ka tas ir, piemēram, skapis ar noteikta stila iezīmēm.
Pašsaprotami – jo senāki priekšmeti, jo mazāka ir iespēja tādus atrast. Un, jo mazāka iespēja tos uziet, jo potenciāli vērtīgāks var būt šāds atradums. Piemēram, no 18. gadsimta saglabājušos lietu būs visai maz, savukārt 19. gadsimta darinājumi ir biežāk sastopami.
Visvieglāk precīzu datējumu noteikt lauku māju skapjiem un pūralādēm, jo tām izgatavošanas gadu mēdza uzgleznot kā dekoratīvu elementu vai izgrebt virsmā. Te gan jāpiebilst, ka pūralādēm tikpat labi tas var būt gads, kad tās īpašniece izgājusi pie vīra.
Ja uz priekšmeta nav liecības par izgatavošanas laiku, tad vēl to var noteikt, salīdzinot konkrēto lietu ar citiem līdzīgiem priekšmetiem. Tāpat var lūgt muzeju darbinieku palīdzību datējuma noteikšanā, nosūtot viņiem atrastā priekšmeta bildi vai konsultējoties klātienē. Citkārt gan pat speciālistiem nemaz nav tik viegli atšifrēt, kad lieta izgatavota.
Vēl, nosakot atrasto senlietu vēsturiski māksliniecisko vērtību, muzejos ņem vērā šādus kritērijus: materiālu, izgatavošanas tehniku, autentiskumu un, protams, saglabātības pakāpi.
Bet ir vēl viens parametrs, kas palīdz ne tikai uzzināt lietas izcelsmi, bet var to padarīt pat vērtīgāku līdzīgu priekšmetu vidū. Nereti stāsts par atrasto priekšmetu jeb tā biogrāfija ir tikpat vērtīga kā senā lieta!
Raksta turpinājumā lasiet, kā noteikt lietu vērtību un ko izmest, bet ko noteikti paturēt!
