Topinambūrs – smalkiem restorāniem un slinkiem dārzniekiem

Mana pieredze

Guna Rukšāne, dārzniece un rakstniece

Topinambūrus es audzēju divu iemeslu dēļ.  Pirmkārt, tāpēc, ka gatavoju zaļos kokteiļus un topinambūrs tajos ir absolūti nepieciešams, jo līdz ar citām labām vielām satur inulīnu – vielu, kas stiprina imūnsistēmu. Otrkārt, tāpēc, ka tas ir audzējams vieglāk par vieglu. Nav itin nekādas vajadzības tam ierādīt labu dārza vietu. Pietiek kaut kur žogmalē iestādīt pāris bumbuļu – esmu ielikusi pa bumbulim četrās vietās, tie aug gadu no gada un ļoti labi ražo. Rudenī, kad izroku, zemē vienmēr paliek kāds maziņš topinambūriņš. Vari gribēt vai negribēt, bet nākamajā gadā tas augs atkal. Topinambūrs ir neiznīcināms. Vietā, kur iestādīts, tas augs mūžu mūžos. Otru tik audzelīgu un auglīgu augu es nezinu. Kad zeme nav sasalusi, esmu izcēlusi pāris ceru arī ap Ziemassvētkiem, un tas ir spainis bumbuļu.

Man ir ļoti labs pagrabs, un noraktos topinambūrus – tāpat smilšainus un nemazgātus – glabāju tur, lai nesavīst. Nomazgāju pirms pašas lietošanas, un to nav pārāk viegli izdarīt, jāņem palīgā birstīte, jo bumbuļi ir grubuļaini. Sagriežu ar visu mizu, kur ir visvairāk labo vielu, un blenderī sasmalcinu kokteilim. Vienai porcijai lieku pāris bumbuļu – kopā ar ogām, ķirbi, mazliet smiltsērkšķu sulas un ūdeni. Savukārt manam mazdēlam Reinim garšo cepeškrāsnī cepti topinambūri. Vienmēr, kad gatavojam lielo dārzeņu pannu ar kāļiem, burkāniem, kartupeļiem, starp tiem ieliekam arī dažus topinambūrus. Tiesa gan, ne visiem tie tīk saldenās garšas dēļ, kas līdzinās batātēm.