Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
1
-
0
-
0
-
Mums apsieti Elīnas speciāli drogu vākšanai sašūtie priekšauti – katram citāds, jo arī katra droga vācama citādi. Piegrieztnes izgudrotas, lai vācējam brīvas rokas un netraumētu savāktās zālītes*.
Pirmo reizi Ragārēs, kas ir viena no pirmajām bioloģiskajām saimniecībām Latvijā, ciemojos jau pasen – pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū, kad agronomi, zinātņu doktori Jānis un Māra Vaivari tajā sāka izmantot bioloģiskās metodes. Atminos, kā Jānis Vaivars seniors lepojās ar pavisam nesen sastādīto augļu dārzu un iekoptajām vagām. Pētījumu idejas, kas radās, strādājot Zemkopības institūtā Skrīveros, tika pārbaudītas un praktiski pielietotas savā saimniecībā. Māras Vaivares vadībā tika sagatavoti četri izdevumi grāmatai Praktiskā bioloģiskā lauksaimniecība Latvijā, viņa bija līdzautore bioloģiskās lauksaimniecības rokasgrāmatai, bet savus vērojumus un secinājumus apkopoja grāmatā Vide un bioloģiskā lauksaimniecība.
Citi lasa
Iespēja mazdēlam saimniekot vecvecāku iekoptā saimniecībā, manuprāt, ir lielā veiksme. Protams, jaunajiem ir jāgrib pieņemt un izmantot šādu mantojumu. Jāņa gadījumā šis salikums izrādījies ļoti veiksmīgs. Mantojis viņš ir arī dabas mīlestību. Un lepojas ar to, ka viņa vectēvs un vecmamma bija vieni no aktīvistu saujiņas, kas toreiz nodarbojās ar bioloģiskās lauksaimniecības sistēmas veidošanu un attīstīšanu, izsecinot, ka bioloģiskās lauksaimniecības sistēma ir ekonomiski pamatotāka un ilgtspējīgāka. Un arī ar augstāku ražu potenciālu. Jā, toreiz tas vēl nebija populāri un tam arī nebija nekāda finansiāla atbalsta. Kad 1992. gadā vecvecāki izveidoja Ragāres, lai savas zināšanas praktiski izmēģinātu, Jānis bija sešgadīgs puika. Savukārt, kad 2008. gadā saimniecība tika nodota viņam, Jānim bija divdesmit divi. Viņš studējis Bulduru Dārzkopības tehnikumā un Latvijas Universitātes Ekonomikas vadības fakultātē. Pirms tam studēja datorzinības, bet, mūkot no sēdoša dzīvesveida, pastrādāja Dienvidāfrikā un Amerikā, kur arī sasmēlās dažādu veidu pieredzi. Nu viņš Ragārēs ir visu savu laiku. Vien izbrīvē sev pāris dienu mēnesī, kad pašam kādā tirdziņā patirgoties, lai redzētu pircēju sejas. Viņš labprāt parunājas ar pircējiem, ieklausās viedokļos. Jā, dažkārt arī ko sliktāku viņam pasaka, ja kāda tēja negaršo. Par to gan Jānis nosmaida, ka tējas pēc savas būtības nav garšīgas, it sevišķi, ja tās ir ārstnieciskās. Tēju receptes arī ir mantotas no vecmāmiņas, un katrai tējai par pamatu ņemta kāda ārstnieciska īpašība. Visi augi tējām izaug speciāli iekoptajos lauciņos. Arī mētru dažādās šķirnes. Starp citu, Jāņa piparmētras tiek arī Skrīveru pārtikas kombināta gotiņkonfektēm ar piparmētrām! Augi ir rūpīgi ar rokām vākti – tieši tāpēc Elīna šuva speciālos priekšautus, lai lasot ērtāk – tad šķiroti un sadalīti, atdalot bojātās un neveselīgās augu daļas, kam ir mazāka ārstnieciskā un garšas vērtība. Viss ir roku darbs, arī gatavo tēju maisīšana un pakošana. Izrādās, jo vairāk augu sasmalcina, jo ātrāk augam zūd vērtība un garša! Jā, par to nebiju piedomājusi, jāliek aiz auss. Jānis, starp citu, ir pārliecināts – viss, kas aug dabā, ir lietojams uzturā. Protams, ne viss ir garšīgs, un ir lietas, kas lietojamas tikai mazās devās. Viņaprāt, daudziem nepieciešams mainīt domāšanu, jo laukos cilvēkiem pie mājām aug tik daudz lielisku augu, kurus viņi uzskata par nekam nederīgiem. Ak, arī es… Jo ir augi, ko nepazīstu. Jāmācās!
Kamēr runājamies, Jānis paspēj nolasīt vēl atlikušās dažādu šķirņu pīlādžogas, ar tām pacienā arī mani. Nolasītās ogas tiks kaltētas ziemas tējai. Atklāju sev pīlādžaronijas, nudien atsvaidzinoša un spirgta garša. Degustējot pīlādžu variācijas, cenšos saprast, vai kāds augļu koks varētu būt palicis no vectēva laikiem. Nē, viss augļu dārzs nu ir pārstādīts. Kad Jānis Vaivars seniors te sāka, populāra bija intensīvā saimniekošana. Jānis nosmej, ka toreiz jukās vectēvs dabūjis 100 maisus ar minerālmēsliem, kas vēl tagad garāžā tajā pašā daudzumā stāvot, viņš labprāt kādam tos pārdotu. Esot izmantojami, jo tas ir ķīmisks savienojums, kas nepaliek vecs. Vecmāmiņas pētījumi par to, ka ilgtermiņā bioloģiskā saimniekošana būs efektīvāka, starp citu, ir jau senāki par Jāni pašu, jo neoficiāli viņa savus pētījumus veikusi jau no astoņdesmitajiem gadiem, kad institūtā bija izmēģinājumu lauciņiem pa vidu ielikusi arī bioloģiskos lauciņus. Arī papildus meklējusi pieredzes stāstus – tobrīd tieši no Vācijas plūdusi šāda veida informācija, bet apkārtesošais zinošo cilvēku loks bija neliels. Atbalsta pasākumi sākās, tikai iestājoties Eiropas Savienībā, un tad arī strauji auga saimniecību skaits. Jānis zina teikt: «Tie, kas sāka, pirmie dabūja izjust uz savas ādas visu mācīšanās procesu, jo nevar tā – apar lauku, pieber pilnu ar sēklu, un tev būs mega bioraža. Nu, nebūs! Ir jāsaprot, kurā brīdī un kādā veidā ko dara. Nav man platības, kur ļoti izpausties, bet tāpat tos mazos lauciņus cenšos tādā formātā strādāt. Vecmāmiņa paspēja daudz ko iemācīt, bet bišķīt jau pietrūka. Nu jau divi gadi, kā viņas nav. Mani viņa mācīja progresīvi, nevis kā ierasts skolā – tu sēdi un klausies –, bet ļāva darīt un pa vidu pastāstīja, kāpēc tas tā notiek. Es arī vecmāmiņai daudz ko pat speciāli prasīju, lai izstāsta vēlreiz, jo, daudzas reizes atkārtojot, informācija iesēžas galvā, esmu arī kaut ko pierakstījis. Vecmāmiņa septiņus gadus mani pieskatīja, lai gan ikdienā lika mieru, atļāva darīt, kā gribu, nejaucās nekādā veidā, pat nekomentēja, bet, ja man ko vajadzēja, zināja atbildēt, turklāt zinātniski un labāk nekā jebkurš Latvijā to varētu. Viņas padomos bija vērts pa īstam ieklausīties. Tagad domāju, ka laikam jau arī manos gēnos ir kāda intuitīvā zināšana – ja jau atnācu uz laukiem darīt kaut ko tādu. It kā gadu no gada viss atkārtojas, taču katrs gads izvēršas citāds, un tas, ko dari, jāpielāgo.»
Starp citu, neuzmācīgas mācīšanas talants ir arī Jānim. Viņš man pirms pāris gadiem iemācīja izmantot citronliānas. Toreiz pavasarī nejauši tikāmies pie manas aprūpējamās citronliānas, kas tobrīd dzina pirmās lapiņas. Es prātoju, kā to glītāk apgriezt, bet viņš nolauza vienu atvasīti un ieteica apliet tējai – būšot uzreiz mundrums! Tā izdarīju, un tagad katru pavasari tā daru un vēl sagriežu vēlākam. Bet ogas rudenī parasti nolasu līdz pēdējai. Ļoti labas imunitātei. Žēl, ka šogad maija aukstās nedēļas dēļ ražas nav, esmu sabēdājusies, ka ziemā nebūs uzmundrinošo ogu. Noskaidroju, ka citronliānu šogad nav arī Jānim. Nosala arī viņam. Arī aktinīdijas.
Jānis uzskata, ka svarīgākais ir uzturēt dažādību un nebojāt pļavu, lai tā, intensīvi kopta, vienlaikus attīstās, nevis bojājas. Mauriņu Ragārēs viņš ne vienmēr izpļauj perfekti. Tiek atstātas pelašķu, savvaļas burkānu zonas, lai ir vietas, kur bitēm izklaidēties. Kad augi nozied un izkaisa sēklas, tad gan divreiz nopļauj. Lai gan arī dārzs saimniecībā ir ļoti intensīvs, tajā viss notiek. Protams, esot dažas kļūdas, piemēram, vietā, kur lasām un izgaršojam pīlādžus, tiem nevajadzētu būt. Ņemot vērā, ka bioloģiskajā saimniecībā neindē visu pēc kārtas, bet stāda tā, lai viss cits citu papildina un sakārto, lai bites varētu visur dzīvot un kukaiņi, kas apkaro kaitēkļus, vairotos, šī esot riktīga kļūda. Iestādīja te pirms gadiem astoņiem, nezinot, ka pīlādzis ir kaitēkļu turētājs augļu dārzam. Tāpēc Jānis tos pārstādīs. Jau notīrījis mežmalu, tur pīlādžiem tiks dienas saule. Bet pīlādžu vietā, visticamāk, būšot siltumnīcas. Jānis saka – vai nu ir daudz zemes, vai esošā jāizmanto efektīvi. Traktoru saimniekošanas viņam aizvien vēl neesot prātā. Bet katru gadu te kaut kas mainās, jo katru gadu nāk kāda ideja klāt. «Es neesmu pētnieks, kas var paskaidrot, kas un kā notiek ar klimata pārmaiņām, bet redzu, ka persiki aug griezdamies! Man patīk, ka augi, kas agrāk mocījās, tagad aug bez problēmām. Latvija pēc ģeogrāfiskā novietojuma un klimata šobrīd ir kā paradīze.» Tāpēc Jānim katram zemes pleķim ir mērķis desmit, pat divdesmit gadus uz priekšu. Tikko kā bioloģisku viņš nosertificējis arī mežu, tāpēc no nākamā gada oficiāli būs bioloģiskās kļavu sulas.
Un re, vēl trīs gudrības, ko man likt aiz auss, – kaņepes Jānim sastādītas tur, kur ir ogulāji, tāpēc putni ēd tās, nevis plūškokus un smiltsērkšķus. Mazajiem putniņiem kaņepes tiešām garšojot. Bet laputis viņš esot iesūtījis cūku pupās – lai tās netrako pa plūškokiem. Tas nozīmē – tiem pa vidu sastādījuši cūku pupas, un laputis tās noēdušas pa tīro. Tā kā dārzā visās malās ir vietas, kur var dzīvot mārītes, un to šogad bija daudz, arī tās labi izpalīdzējušas. Jā, katra mārīte dienā apēd daudzas laputis! Bonusā Elīna pāris reižu nospaidījusi visas laputis no plūškokiem, un Jānis pats vienreiz nobraucījis ar pirkstiem. «Pārējo izdarīja mārītes un lietus,» Jānis ir lepns, kā ticis galā ar šo diezgan lielo sērgu. Tā kā liela problēma ir lapsenes, viņš ņem plastmasas pudeli, pārgriež un ielej vecu sīrupu: «Visas salido iekšā un nomirst paradīzē, un dažas nedēļas ir miers, varu staigāt basām kājām.» Uz visu dārzu sezonas laikā pieticis ar 30 tādām uzpildītām pudelēm. Tiklīdz jūt, ka parādās lapsenes, tā uzreiz uzliek. Arī pie vīnogām, kad tās sāk gatavoties.
To jau zinu, ka augus nevajag stādīt vienā un tai pašā vietā. Jānis vēl uzsver – jo intensīvāk augus vāc, jo biežāk vajag pārstādīt, lai tie nebojā paši sev dzīvi. Dārzeņus šovasar sev izaudzējuši tā sauktajā indiāņu dārziņā – to gan es gribētu nākamgad izmēģināt! Izdevies labi kopā saaudzēt kukurūzas, pupiņas, gurķus un kabačus, kā to darījuši Amerikas indiāņi, kas to saucot arī par triju māsu dārzu. Un mācība ir tāda – uz kukurūzas vijas garās pupiņas, bet pa zemi rāpojot ķirbji. Kukurūza dod balstu un pamatu pusdienām, pupiņas papildina un vēl piedevām atjauno zemi ar slāpekli, lai kukurūzai labāki augšanas apstākļi, bet ķirbji nosedz zemi, saglabājot mitrumu un neļaujot aizaugt ar nezālēm. Tā kā Jānim un Elīnai ķirbji negaršo, viņi tos aizvieto ar gurķiem un kabačiem. Bet apkārt šim dārziņam sasējušās pūķgalves un kliņģerītes (smukumam un tējai) piesaistījušas bites. Papildus garā kukurūza devusi ēnu jaunajām aktinīdijām, jo tās ir džungļu augs, tāpēc, lai labi justos, vēlas, lai saknes visu laiku ir noēnotas. Vai nav gudra sistēma? Pusdienu dārzeņu no šīs dobes pieticis vasarai un vēl palicis, ko salikt burciņās un sacienāt ciemiņus. No dārzeņiem Jānis pērk sīpolus, bietes un burkānus. Pērk gan pārstrādei, gan ēšanai. Viņš uzskata, ka šos gan nav jēgas audzēt mazās platībās. Viņaprāt, ir jābūt lieliem hektāriem, lai tos varētu efektīvi un pareizi apsaimniekot un lai būtu ekonomiskais pamatojums. «Bez ekonomiskā pamatojuma nav zaļas dzīvošanas – tu neefektīvi izmanto zemi! Man ir pļavas, mežs un dārzs, ja tur vēl iespiestu lauku ar burkāniem, tas būtu garām! Ja kāds to var izdarīt efektīvāk, tas ir zaļāk,» uzskata Jānis.
Ak, kā man patīk šī spēja domāt ilgtermiņā! Tas ir tik svarīgi – radīt apstākļus, radīt produktus un rūpēties par vietu, kurā esi. Tā kā paši esam dabas sastāvdaļa, tas ir mūsu vērtību jautājums. Tagad, kad daudzo ziņu jūklī skaļi izlauzusies Grētas modinātājpulksteņa ziņa, ne viens vien meklējam Grētu sevī. Nupat interneta dzīlēs izlasīju domu, ar kuru daudzi bija padalījušies: miljoniem jauniešu vēlas sakopt mūsu planētu, bet miljoniem vecāku vēlas, lai viņi sāktu ar savu istabu. Pavisam vienkāršoti, bet arī patiesi. Domāju, ka nav svarīgi, pie kuras vecuma grupas piederam, jo cilvēki var mainīties un mainās neatkarīgi no tā, pie kuras paaudzes pieder. Un, lai dzīvotu jēgpilnāk, attieksmi var izmainīt jebkurā dzīves brīdī! Svarīgi ir iegādāties tikai to, ko vajag, un neko lieku. Kas tas ir, tas katram pašam jāsaprot – no kā vari atteikties un no kā nevari. Protams, ar to, ka es gribu dzīvot zaļāk, ka sāku šķirot atkritumus un izvairos no plastmasas iepakojumiem, neko neizmainīšu, jo esmu viens mazs kukainītis šai pasaulē, taču ar apbrīnu skatoties, kā saimnieko Jānis, ar vecvecāku svētību turpinot viņu iesākto, es saprotu, ka jēgpilnāka jebkurā gadījumā ir ilgtspējīga saimniekošana. Paaudzēs mantots viedums! Un ilgtspējīga domāšana Jānim gēnos arī no mammas – tekstilmākslinieces Baibas Vaivares. Ciemos braucot, speciāli uzvilku viņas reiz man šūto lina kleitu. Tā man kalpo jau piecus gadus un kalpos vēl divtik, jo lins, to valkājot, kļūst arvien tīkamāks un gluži vai saaug ar tevi pašu.
*Materiālu sērija par to, kā iespējams sākt dzīvot zaļāk, un ar mudinājumu ikvienam pacensties mazāk piesārņot vidi.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
