Rīga +14°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vilnis Onkelis
- Īpašnieks SIA Onava, kas apgādā Latvijas dārzniekus un ar viņu starpniecību lielās un mazās dobes ar puķu sēklām, sīpoliem, jaunstādiem.
- Vilnim ir 42 gadi, un 29 no tiem viņš bijis saistīts ar Onavu, ko 1994. gadā nodibināja Viļņa mamma, Bulduru Dārzkopības vidusskolas puķkopības skolotāja Anita Onkele.
- Bulduru dārzkopības vidusskolā izmācījās par ainavu tehniķi. Kursā bija vienīgais puisis starp meitenēm, un viena no kursa meitenēm kļuva arī par viņa sievu un kolēģi Onavā.
- Vilnim un Lindai ir divas meitas – Lote (13 gadu) un Olīvija (8 gadi).
- Brīvajā laikā Vilnis spēlē hokeju, bet visa ģimene kopā – tenisu.
Dažkārt esmu dzirdējusi vietējo selekcionāru un stādu audzētāju žēlabas, ka paši neko neradāt, esat tikai tāda stādu pārkraušanas firma…
1994. gadā, kad mamma nodibināja Onavu, viņa bija Bulduru Dārzkopības vidusskolas skolotāja un gribēja, lai arī pie viņas skolēniem un citiem Latvijas dārzniekiem nonāktu modernās puķu šķirnes, kādas tolaik te vēl nepazinām. Pirmais sadarbības partneris bija vācu sēklu firma Benary. Es toreiz vēl biju pusaudzis skolnieks, bet arī man mājās uz dīvāna vajadzēja šķirot sēklu paciņas, lai katrs pasūtītājs saņemtu to, ko gribējis. Deviņdesmito gadu beigās pasaulē parādījās jaunstādi, un tie ienāca arī mūsu sortimentā. Vēl pēc pieciem gadiem – sīpolpuķes: lilijas griezto ziedu audzēšanai, tulpes, narcises, krokusi, muskares un citas sīpolpuķes apstādījumiem. Viss attīstījies pamazām un loģiski.
Vēl deviņdesmitajos gados arī puķu – pelargoniju, fuksiju, petūniju un citu – selekcija notika lēni. Turpretī tagad konkurence ir milzīga, un klienti katru gadu pieprasa jaunas un jaunas šķirnes. Tiek radītas, piemēram, petūniju šķirnes dīvainās krāsās, ar lielākiem un mazākiem pildītiem ziediem, krokotām ziedlapiņām, ar dažādiem plankumiņiem, punktiņiem, svītriņām… Selekcijas process notiek vismaz desmit reižu straujāk un intensīvāk nekā pirms divdesmit gadiem. Agrāk, izveidojot jaunu šķirni, to varēja lēnu garu pavairot un 5–7 gadus piedāvāt klientiem. Tagad pēc trim gadiem vietā jābūt jau trim jaunām šķirnēm.
Tāda ir darba dalīšana pasaulē – viens audzē mātesaugus spraudeņu griešanai kaut kur Āfrikā, cits Eiropā no spraudenīšiem izaudzē, un kāds tos atved uz Latviju.
Ar augiem jau nav tik vienkārši. Lai līdz katram dārzam – lielam vai mazam – stādi nonāktu veselīgi un skaisti, visam procesam jābūt perfekti organizētam. Tā kā jaunstādus piegādā ziemā, automašīnās jābūt iespējai regulēt temperatūras režīmu, lai stādi neapsaltu. Arī noliktavām, kurās pasūtījumus apstrādā, jābūt apkurināmām, vismaz plus 12 grādu siltām, ar modernu rampu, kur var piebraukt un iekraut stādus, tos neapaukstējot. Augi noliktavā tiek apstrādāti divās dienās, jo noliktavas gaisma augiem ir tumsa, un tiem pēc iespējas ātrāk jānokļūst īstā gaismā – siltumnīcā.
Lai viss ritētu raiti, esam investējuši lielus līdzekļus datorprogrammatūrā. Efektivitāte ir svarīga arī tāpēc, lai varētu darbiniekiem maksāt Rietumeiropas algas. Bet tad jābūt arī attiecīgai efektivitātei, un to nevar panākt, iedodot rokā primitīvu, tēlaini izsakoties, lāpstu un sakot: «Roc ātrāk!» Es kā darba devējs piedāvāju rīku, un kolēģim jāiemācās ar to strādāt, jāaug līdzi uzņēmumam. Mūsu mājaslapai ir jau trešā versija. Pirmā bija 2009. gadā, kurā klienti jau varēja redzēt aktīvo sortimentu un veikto pasūtījumu. Šī ir jau trešā versija, tiešām ļoti advancēta. Rietumos mūsu partneriem tagad tikai sāk parādīties līdzīgas. Mēs esam tikuši krietni tālāk nekā mūsu partneri Vācijā un Nīderlandē.
Jā, un pirms pieciem gadiem pieņēmām lēmumu, ka mums vajadzīga pašiem sava bāze, kur darboties un attīstīties. Esam iegādājušies zemi Piņķos un drīz sāksim būvēt. Bet līdz tam esam gājuši gandrīz 30 gadu. Pirmoreiz uzņēmuma pastāvēšanas vēsturē rakstījām projektu, lai ar LAD atbalstu saņemtu Eiropas Savienības līdzfinansējumu, pirmoreiz ņemsim kredītu, ko garantē Altum, un martā sāksies darbi. Mums tā ir liela uzdrīkstēšanās. Bet bez šādas uzdrīkstēšanās, bez lieliem sapņiem attīstība nav iespējama. Var jau būt, ka realizācijas laikā sapņi apbružāsies. Un tad, kad viss būs padarīts, liksies – nu, tas taču nebija nekas liels.
Vai jūsu lielajā sapnī ir vieta arī nelielam dārzu centram, kur es varēšu aizbraukt, dzīvē apskatīties un savam nelielajam dārziņam iegādāties kādus no tiem iekārotajiem brīnumiem, kas redzami Onavas mājaslapā?
Projektā ir multifuncionāla vācu kvalitātes siltumnīca – kā mersedess. Tajā mēs komplektēsim pasūtījumus, un jaunstādu kvalitāte būs labāka, jo tie divas dienas varēs pavadīt gaišā siltumnīcā, kur būs tiem piemērota gaisma, temperatūra un mitrums. Siltumnīcā arī audzēsim perspektīvo kultūru un šķirņu kolekciju, ko rādīt klientiem, pārbaudīsim, kā mūsu apstākļos jūtas, piemēram, lizanšu vai Āzijas gundegu šķirnes. Būs arī puķu dobes un pergola, kur dabā apskatīt jaunumus. Un – būs arī neliels dārzu centrs, kur varēs nopirkt gan jaunu un neparastu kultūru stādus, gan, piemēram, gatavas sastādītas balkonkastes.
Droši vien jums jau ir apnicis svarīgais jautājums – kādi šogad jaunumi? Bet bez tā nu nekādi.
Misija, kāpēc Onava ir dzimusi, aug un attīstās, jau nav tikai bizness, bet arī sameklēt jaunas, feinas puķes un ēdamlietas, dārzeņus, kas arī latvietim būtu derīgi un labi augtu. Lai Latvijā piedāvātu visus tos pašus jaunumus, ko citur pasaulē, mums ir aptuveni 40 piegādātāju no visas Eiropas un mūsu katalogā apmēram 20 000 pozīciju, un droši vien kāda paliek nepieprasīta, kāda puķe nesatiek savu cilvēku.
Janvāra beigās bijām Vācijā, starptautiskajā dārzkopības un floristikas izstādē IPM Esenē, un tur divi galvenie crazy modes augi bija sniegrozes un mežvīteņi Clematis. Nemaz nezināju, ka mežvīteņus ļoti aktīvi izmanto arī floristikā un tie pārsteidzoši skaisti izskatās gan pušķos, gan kompozīcijās.
Šā pavasara jaunums Kordes vācu kvalitātes divgadīgi kailsakņu rožu stādi, ko uzreiz var stādīt dobē.
Pasūtīšanas noteikumi tādi paši kā visiem jaunstādiem un citiem stādiem un sīpoliem – minimālais pasūtījums 100 eiro, tā ka, es domāju, kaislīgās rožu kolekcionāres varēs sev ko izvēlēties. Sākumā piedāvāsim pašas populārākās uz izturīgākās no katras kategorijas – floribundrozes, vīteņrozes, krūmrozes, tējhibrīdrozes… Katrā kategorijā 5–10 šķirnes. Kordes ir Latvijā labi zināma rožu firma. Bulduros pie skolas viņu rozārijs stādīts pirms gadiem divdesmit. Arī Jūrmalas pilsētas apstādījumos aug Kordes rozes, ko pilsēta iegādājās pirms daudziem gadiem. Tā ka Kordes rozes ir izturējušas pārbaudi mūsu apstākļos. Jaunums ir arī 15 šķirņu pienziedu peonijas. Tad vēl ziemziedes, piemēram, ar pildītiem dzelteniem ziediem.
Domājot par rudens sezonu, esam nodibinājuši kontaktus ar viršu selekcionāru un audzētāju apvienību Beauty Ladies Vācijā, kas aizņem pusi no Eiropas viršu tirgus. Pagājušajā rudenī – oktobrī un novembrī – viesojos viņu skatē un pārliecinājos, cik ārkārtīgi skaisti, iespaidīgi un kvalitatīvi var būt virši. Radās pārliecība par to produktu un vēlme to droši piedāvāt Latvijas tirgum, Latvijas audzētājiem. Virši te augs, te ziemos, un mums patiks. Vēl nesen varēja pasūtīt jaunstādus, saņemt februārī un līdz rudenim izaudzēt par ziedošiem stādiem – tie vairāk piemēroti profesionāliem dārzniekiem, kas varbūt jau ir audzējuši viršus un ir pārliecināti, ka spēs izaudzēt kvalitatīvi. Ja virši nekad nav audzēti, es ieteiktu izvēlēties pusaugu stādus 13 centimetru podiņā, ko atvedīs uz Jāņiem. Tie būs jau divreiz galotņoti, kupli stādiņi, izgājuši diezgan sarežģītu mēslošanas programmu pavasarī, un tālāk audzēšana jau būs vienkāršāka. Savukārt tiem, kas stādus pasūta privātām vajadzībām – savam dārzam, puķu kastēm vai tuvinieku atdusas vietām –, tieši pie mums vai koppasūtījuma grupās rudenī – septembra sākumā, beigās vai oktobra sākumā – būs jau gatavi, ziedoši virši. Saņemot šo gatavo, ziedošo augu, tas ziedēs vēl vismaz divus mēnešus. Bet pumpurziedu viršu šķirnes, kuru ziedi līdz galam tā arī neatveras, bet to ir ļoti daudz – pumpurs pie pumpura –, izskatās ļoti iespaidīgi un skaisti līdz pat pavasarim. Tāpat arī tās Skyline sērijas viršu šķirnes, kurām ziedu nav vispār, toties ir neparasts, košs un krāsains lapojums – gaišāk un tumšāk zaļš, dzeltenos, oranžos, bronzas toņos un pat gandrīz melns…
Lai gan lielākā daļa – apmēram 97 procenti – mūsu sortimenta ir puķes, jau vairākus gadus piedāvājam arī potēto dārzeņu stādus – gan apmēram 30 šķirņu tomātus, gan arī gurķus, piparus, vairāku šķirņu arbūzus, melones. Būtība ir tāda, ka tie visi ir F1 hibrīdi ar ļoti labiem gēniem, kas uzpotēti uz potcelma, kuram ir ļoti spēcīga un veselīga sakņu sistēma, un attiecīgi tas var uzņemt ļoti daudz nepieciešamo barības vielu.
Tāpēc potētie augi ir spēcīgi, izturīgi un ražīgi.
Ne velti profesionālie dārzeņu audzētāji – tādi kā Getliņi, Mārupe, Kliģēni, Mežvidi – izmanto potētos stādus.
Bet potētie tomāti lielajās siltumnīcās augs astoņus mēnešus un izaugs desmit metru gari. Mājās tomātam tik ilgi nav jāaug. Vai man to vajag?
Galvenais, kādēļ potētu tomātu ir vērts audzēt hobija dārzniekam, ir izturība pret slimībām. Ja blakus aug potētais tomāts un parastais, tad, ja būs vai nu nepiemēroti laikapstākļi – vēsāks, mitrāks –, vai augsne nebūs svaiga, pirmais noteikti saslims un aizies bojā nepotētais, arī tad, ja būs tas pats F1 hibrīds. Tas ir jutīgāks pret nepareiziem apstākļiem. Otrs bonuss – spēcīgā potcelma dēļ tas caur saknēm spēj uzņemt tik daudz barības vielu, lai barotu divus dzinumus, nevis vienu, tāpēc piemēram, ķiršu tomātu mierīgi var audzēt ar divām galotnēm un iegūt ražu kā no diviem stādiem. Hobija dārzniekam pietiek ar dažiem šādiem stādiem.
Var audzēt ne tikai siltumnīcā, bet arī ārā – tā mēs ar sievu arī paši mājās esam darījuši. Iestāda kārtīgā 40 centimetru diametra toverī, noliek laukā pie dienvidu sienas, uztaisa 2,5–3 metru augstu balstu, un tomāti tur jūtas ļoti labi, aug veselīgi un smuki ražo. Kamēr mums nebija siltumnīcas, trīs četrus gadus šādi audzējām tomātus. Tikai pēdējos divus trīs gadus, kad uzbūvējām siltumnīcu, audzējam tajā.
Lauku mājās pie Usmas ezera katru gadu mums aug potētie arbūzi, un augusta beigās un septembra sākumā uz kartupeļu talku pirmos arbūzus var nobaudīt. Mums tur ir mazdārziņš, kādi 300 kvadrātmetri, iežogots, lai brieži netiek iekšā. Tur aug daudz kas – gan kartupeļi, gan zemenes, gan burkāni, gan salāti. Man patīk arī pašam pārbaudīt to, ko piedāvājam klientiem. Viens no pēdējā laika jaunumiem ir batātes jeb saldie kartupeļi – modes augs, jo sevišķi vegānu vidē. Bet arī man garšo, lai gan sevi pie vegāniem nepieskaitu. Agrāk batātes audzējām kā dekoratīvu lapu kultūru, bet ir arī vesela šķirņu sērija ar īsu veģetācijas periodu, kas agri ienākas un ir piemērota arī audzēšanai Latvijas klimatā.
Kā jūs varat izvēlēties, ko no tiem 20 tūkstošiem stādīt savā dārzā?
Perspektīvāko, trendīgāko. Saprast, kas ir modē un pašam pārbaudīt. Turklāt puķu mode dažādās zemēs atšķiras. Vācijā un Holandē vairāk pieprasa kompaktus audziņus, piemēram, nokarenās petūnijas ar īsākiem dzinumiem, mazākiem ziediem. Mums turpretī patīk tādas ar metru gariem dzinumiem, ideāli, ja lieliem, daudziem, pildītiem ziediem.
Kas ir jaunākais, ko iestādījāt savā dārzā?
Vienas no pēdējām ir augststumbra skarainās hortenzijas. Tās gan nav puķes, bet kokaugi, taču dekoratīvi ārkārtīgi stabilas, ar divsimt ziediem. Arī Onavai ir plānā tās piedāvāt. Pašas pēdējās esam iestādījuši milzīgās, gatavās ziemziedes, ko atveda oktobrī 29 centimetru podā un kas sāka ziedēt novembra beigās un fantastiski zied vēl joprojām.
Vai bijusi arī kāda liela vilšanās?
Īsti ne. Bet vilšanās savā ziņā sagādāja gladiolas. Holandē ir tikai daži kooperatīvi, no kuriem var iegādāties gladiolu sīpolus, un mēs pārbaudījām sadarbību ar viņiem visiem. Sadarbojoties ar pirmajiem, atklājās, ka šķirnes neatbilst tam, kas solīts uz etiķetes. Sarkanas vietā uzzied rozā un tamlīdzīgi, un tā turpinājās ar citiem piegādātājiem. Mums tam bija grūti pārkāpt, diemžēl tagad gladiolu preču kartītēs rakstīts, ka šķirņu atbilstību nevaram garantēt. Gladiolas holandiešu izpratnē ir lēta prece, audzētāju maz, un viņi izmanto savu monopolstāvokli un par mūsu žēlabām neliekas ne zinis.
Vai jums bija arī kāda cita iespēja, vai tikai mācīties par dārznieku?
Es pat īsti nejutu, ka mani kaut kur virzīja. Protams, bērnībā bija jāravē kilometru garās burkānu vagas, ar kurām slavena Bulduru apkārtne. Bonuss dienas beigās bija saldējums Pols uz kociņa, un ar to arī pietika.
Vecāki ieaudzināja darba kultūru, un par to es viņiem tagad esmu pateicīgs.
Pamatskolā mācījos Piņķos, pēc tam Rīgas 2. vidusskolā. Manu vienaudžu vidū tolaik ļoti populāras bija ekonomista un jurista profesijas, bet jutu, ka tās, tāpat kā pilsētas dzīve, nav mans aicinājums. Toties vidusskolā labi iemācīja angļu un arī vācu valodu, kas vēlāk profesionālajā dzīvē ļoti noderēja. Pēc vidusskolas iestājos Bulduros. Tie bija divarpus piedzīvojumiem bagāti gadi – protams, atkal ar slavenajām burkānu talkām. Bulduros ne tikai apguvu ainavu tehniķa profesiju un padziļinātas zināšanas par augiem – darbodamies Onavā, jau daudz ko zināju. Būdams vienīgais puisis kursā, varēju arī izvēlēties vislabāko sievu. Ar Lindu esam kopā kopš skolas.
Piecus gadus nostrādāju apzaļumošanas uzņēmumā JLD par darbu vadītāju. Tie bija labi gadi, man patika ierīkot dārzus, iemācījos, kā vadīt brigādi, komunicēt ar klientiem, izveidot tāmi. Ierīkojām privātus dārzus. Katrs dārzs bija citāds, unikāls, un ātri – pēc mēneša, diviem vai trim – varēja redzēt rezultātus. Atšķirīgus dārzus, bet visus skaistus.
Tad jau jūs arī savu dārzu varat ierīkot profesionāli.
Jā, mums ar Lindu tā ir kopīga aizraušanās, kas iet cauri visai dzīvei. Kā jau teicu, mums ir pat divi dārzi – viens Piņķos, otrs lauku mājās pie Usmas ezera.
Bet vai pietiek laika pašiem izdomāt, uzzīmēt, rakt un arī iegremdēt rokas zemē – darīt visas tās lietas, kas pie dārza piederas?
Vēlme ir, bet laika aizvien mazāk, un gribas arī darbu sabalansēt ar atpūtas brīžiem. Tāpēc pēdējos gados mēs tiešām aicinām palīgā profesionālus dārzniekus, kas palīdz dārzu uzturēt skaistu un sakoptu. Usmā sākumā vairāk strādājām, tagad atpūšamies. Mierīgākie periodi uzņēmumā ir no jūnija vidus līdz augusta sākumam, tad arī vairāk laika varam pavadīt laukos. Tāpat jau vienmēr ir atvesta kāda puķe, krūmiņš vai kociņš jāiestāda, mazdārziņā ogas jānolasa un gurķi jānovāc, kaut kas jāappļauj un jāparavē. Ja darbošanās dārzā ir samērīga, tad jau, protams, tā sniedz arī gandarījumu. Arī meitām ir jāravē. Esam pārliecināti, ka bez smaga darba dzīvē neko sasniegt nevar, un gribam šo pārliecību nodot arī bērniem. Usmā, kad kaimiņi gozējas pludmalē vai vizinās laivā, mums vispirms jāizdara dārza darbi, un tikai pēc tam var atpūsties. Domāju, ka vecākā meita jau tagad spēj novērtēt un saprast darba vērtību. Man liekas, to ir svarīgi ieaudzināt bērnos. Ka mūsdienu trendi – visi tie «es būšu influenceris un jūtūbē pelnīšu miljonus» – ir uzpūsti un bez īstas vērtības.
Bet ārpus dārza?
Sports. Jau piecpadsmit gadu spēlēju hokeju amatieru hokeja līgā. Un pēdējos gados teniss ir hobijs, kas vieno visu mūsu ģimeni. Mēs ar to esam pa īstam saslimuši. Inficējāmies nejauši – bijām aizlidojuši sagaidīt Jaungadu un atpūsties Abū Dabī, un tieši tad tur spēlēja Aļona Ostapenko. Tik tālu no mājām Latvijas zvaigzne! Protams, ka devāmies atbalstīt. Vakars, saule riet, silts, bezvējš, un atmosfēra – tūkstošiem skatīju un pilnīgs klusums… Noskaņojumu, spēlētāju koncentrēšanos var noķert un sajust tikai uz vietas. Tas bija lūzuma punkts. Atbraucot mājās, sapratām, ka arī mēs gribam spēlēt tenisu. Pēc diviem gadiem intensīvu treniņu divreiz nedēļā jau var sākt sajust spēles garšu un izbaudīt spēli. Treniņi notiek individuāli, bet sestdienās varam uzspēlēt dubultspēli visi kopā. Lai būtu spēku līdzsvars, parasti mēs ar jaunāko meitu spēlējam pret sievu un vecāko meitu. Gandarījums ir arī tāpēc, ka teniss ir spēle visam mūžam, to var baudīt arī septiņdesmit gadu vecumā.
Kad jūs mācījāties par dārznieku, pieļauju, ka diez vai šādu iztēlojāties savu turpmāko dzīvi.
Tajā brīdī ne. Protams, ka tad pasaules redzējums bija krietni šaurāks. Viss ir attīstījies solīti pa solītim. Līdzko sasniedz vienu mazāku mērķi, tā tiec pie nākamā, un nākamais mērķis, protams, ir lielāks. Ja godīgi, es neatceros, ko toreiz iztēlojos. Es vienkārši esmu plūdis, un man tas viss patika. Onava man ir bijusi gan kā dzīvesveids, gan kā hobijs, gan kā bizness. Viss kopumā, un, darbojoties kopā ar Lindu, tas viss arī tā ļoti feini attīstās.
Mēs neapstāsimies, meklēsim arvien jaunas puķes, kultūras, kas patīk man, Lindai, kolēģiem, par ko mums ir pārliecība, ka latvietim tās ir vajadzīgas. Puķes – tā ir milzu daudzveidība, mainība. Zināšanas par puķēm, par nozari, nemitīgā izaugsme dod baudījumu, virza un dzen uz priekšu. Padarīt Latviju ziedošu – tas ir ceļš, ko eju, un tā ir lielākā bauda.
Kā tikt pie potēto dārzeņu stādiem?
- Izmantot jaunstādu koppasūtījuma iespējas, ko feisbukā piedāvā izdarīgas dāmas, piemēram, Peonijas, ziemcietes, lilijas un citas puķes pie Ievas Salaspilī, ko izveidojusi Ieva Stalidzāne. Ieva un viņas mamma Brigita arī pašas jau vairākus gadus ir audzējušas potētos tomātus un priecājas, ka no sešiem potēto ķirštomātu stādiem raža bijusi lielāka nekā no veselas siltumnīcas (30 stādu) parasto tomātu.
-
Jau paaudzētus potētos tomātu stādus maijā piedāvās dārzniecība Jaunās Čūreikas Dobeles novada Ukru pagastā. Tās saimniece Gita Briģe – arī bulduriete – pati jau vairākus gadus ir pārliecinājusies par potēto tomātu priekšrocībām un šogad piedāvās ap 20 šķirņu. Bet par iespēju jāinteresējas jau laikus! Gitas tālrunis 29215549.
