Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Sapņos mīli patiesāk un dvēseliskās sāpes ir stiprākas. Man ir ļoti spilgti sapņi – krāsaini, ar izvērstiem sižetiem. Bieži vien tos pierakstu, jo man kā kino režisoram tas ir svarīgi. Viens no sapņiem saistīts ar dokumentālo filmu Mūris, kurā tiek prognozēts Trešais pasaules karš.
Tieši tolaik nosapņoju, ka karš jau sācies, bet es savās mājās esmu paslēpies no civilizācijas. Pēkšņi mājas pagalmā ieslīd divi zārki, abi atveras, un tajos iekšā ir mans draugs – kino režisors Jānis Putniņš. Vienā zārkā Jānis ir kā eņģelis, otrā – kā velns. Kā es skaidrotu šo sapni? Samērā vienkārši. Jānis ir viens no cilvēkiem, kas ikdienā mani aicina būt pēc iespējas patiesākam pret sevi un neļauties svešiem uzslāņojumiem. Un es arī cenšos tāds būt. Piemēram, apkarojot nenovīdību, kas man, līdzīgi citiem, piemīt.
Esmu bijis gados jaunāks par saviem draugiem, taču vienmēr uzvedies kā mazliet vecāks. Kad skolasbiedres no vidusskolas laikiem kādam stāsta, ka mācījušās kopā ar mani, visi pārjautā: «Ar to veco cilvēku?» Es nezinu par to vecumu (Dāvim Sīmanim ir 38 gadi – aut.), bet mani vienaudži ir bijuši bezrūpīgāki, dauzonīgāki un jautrāki par mani. Vienmēr uz visu esmu raudzījies ar vecāka cilvēka racionalitāti. Un nevaru taču izlikties iracionāls, ja tāds neesmu.
Citi lasa
Mani pašu brīžam kaitina racionālisms, kas liek visu laiku analizēt un spēlēt pēc noteikumiem. Nekad nemēģinu iespraukties pa vidu kādā rindā, vienmēr ievēroju ceļu satiksmes noteikumus un daru visu, lai nebūtu robežu pārkāpējs.
Bieži vien racionalizēju arī emocijas. Ja redzu cilvēku, kas, teiksim pārdzīvo par kaut ko, racionāli konstruēju savu empātiju un mēģinu saprast, kā vajadzētu rīkoties, lai otrs justos labāk.
Mēs šobrīd dzīvojam neģēniju laikmetā. Agrākās vērtības izplēn virtuālās realitātes iespaidā. Bet man ir gan pasaules līmeņa vēsturiskas autoritātes – tādi lielie režisori kā Pjērs Paolo Pazolīni vai minētais Rauls Ruiss, gan autoritātes tepat blakus, kas ir arī mani draugi ikdienā, piemēram, filozofs Uldis Tīrons un režisors Jevgēņijs Paškēvičs. Ir sajūta, ka viņi sapratuši ko tādu, ko es nesaprotu un nesapratīšu, jo viņu zināšanas attiecas uz kādu citu laiku.
Es raudu dīvainos brīžos. Agrāk raudāju, skatoties filmas un klausoties mūziku. Tagad raudu reti, bet dažreiz operu iestudējumos. Iespējams, tāpēc, ka opera ir pagātnes žanrs, kam jau organiski piemīt nevajadzīgs sentiments. Nesen Berlīnes Komiskajā operā klausījos Bēla Bartoka Hercoga Zilbārža pili. Piedalās tikai divi solisti – hercogs un viņa sieva. Bet solists todien bija pazaudējis balsi. Viņš imitēja mutes kustības, bet blakus uz skatuves viņa ārijas izpildīja cits. Tas, ka divi cilvēki šādā veidā var saplūst vienā, man likās tik neparasti, ka noraudāju visu operas laiku.
Es varu pārkāpt pāri savam – «visu mierīgi un delikāti». Filmas Tēvs Nakts tapšanas laikā kaut ko esmu iemācījies un varbūt esmu arī mainījies. Pavisam īsā laikā dzīve man piespēlējusi vairākas situācijas, kurās jāizdara izvēle – jā vai nē. Šī izvēle nav ne tuvu tik radikāla kā filmā Žanim Lipkem, kurš pašaizliedzīgi glābj ebrejus no bojāejas, bet jau tas vien, ka tā mani pamudinājusi rīkoties, ir solis uz priekšu.
Varu atzīties, ka agrāk daudzās situācijās paliku neitrāls. Bet mans tuvs draugs Viesturs Kairišs, kurš nekad nepaliek malā, konkrēti iesaistās politiskos procesos un pauž savu pārliecību, ir bijis kā paraugs tam, ka arī man, iespējams, vajadzētu būt atklātākam par to, kas notiek apkārt.
Un nav jākaunas vai jābaidās no tā, ka svarīga var būt sabiedrība ap tevi, valsts…
Tieši Viestura ietekmē apmeklēju Raiņa dzimtās mājas Tadenavā, kur viņš dzīvoja pirmos dzīves gadus. Esot tur, viņa pārspīlētā apsēstība ar Latvijas ideju uz mani atstāja iespaidu. Pavasarī, kad tika prasīta Anša Ataola Bērziņa (viņš ir arī viens no manas filmas Mūris varoņiem) apžēlošana, man šķita ļoti svarīgi nestāvēt malā un reaģēt pret netaisnību. Ar gadiem iemācies nebaidīties paust savu pārliecību.
Iedvesmo mākslas darbi, kas aktivizē skatītāja domāšanu. Viens no maniem lielajiem iedvesmotājiem ir vācu avangarda klasiķis, mākslinieks un instalāciju meistars Jozefs Boiss. Lai patiesi iedziļinātos viņa instalācijās, kas atsaucas gan uz vēsturi, gan tā brīža sajūtām politikā un kultūrā, pats esi spiests kaut ko vairāk saprast.
Līdzīgi mani iedvesmojusi Raula Ruisa filma Cīņa par mīlu sapņos, kurai ir ļoti neskaidra struktūra. Tās varoņi satiekas gan sapņos, gan realitātē, filma visu laiku nogurdina un neļauj iegrimt komforta zonā. Man ir svarīgi saprast, vai mums tiek dota iespēja tikt mazliet tuvāk tīrām, absolūtām zināšanām. Jo mums taču visapkārt ir tik daudz dažādu kodu, priekšstatu un mītu, kas aizmiglo skatu uz pasauli.
Sajūtu līmenī es varu identificēties ar Tomasa Manna Burvju kalna galveno varoni Hansu Kastorpu, kurš vienlaikus fiksē gan apkārt notiekošā bezjēdzību, gan to, cik intelektuāli bagāta ir pasaule. Un otrs literārais darbs, kas mani piesaista – Roberta Mūzila romāns Cilvēks bez īpašībām. Tā galvenais varonis Ulrihs savā ziņā ir arī vairāku manu filmu varoņu prototips. Tas ir cilvēks, kurš redz, ka dzīve ap viņu notiek, bet pats tajā pietiekami nepiedalās.
Ar savas dzīves režisēšanu ikdienā iet grūti. Man, protams, ir ieceres attiecībā uz savu dzīvi, piemēram, ik pa laikam iedomājos, ka mans šobrīd pamestais un nolaistais senču lauku īpašums varētu iegūt jaunu dzīvi. Dzīvoju cerībā un sapnī, ka tur varētu izveidoties radoša telpa, kur pavadīt laiku ar draugiem. Bet kaut kā dzīves režija kropli virzās uz priekšu (smejas). Man arī ne visai padodas savas dzīves estetizācija.
Dzīvi nepiepilda triviālas lietas. To piepilda kas daudz lielāks, kas, iespējams, pārsniedz cilvēcisko iespēju robežas. Piemēram, nerealizējami mērķi. Jo tas vien, ka tie pastāv kaut vai ieceres līmenī, jau dzīvi padara par kaut ko vairāk.
Es pats sevi ik pa brīdim pieķeru trivialitātē, bet cenšos pret to cīnīties. Laika nav tik daudz, lai dzīvi tērētu kam sīkumainam. Viena no mūsdienu kino lielākajām slimībām – arī tas ar katru brīdi kļūst aizvien triviālāks, jo cenšas izpatikt skatītāja gaumei. Bet kino, manuprāt, jābūt izaicinošam: «Skatītāj, saņemies un patrenē savus muskuļus – domāšanu!»
Tavs viedoklis var kaut ko mainīt, bet tu nevari visu laiku uzticēties citu viedoklim par sevi. Cenšos jebkāda veida novērtētību nepadarīt par savas lepnības instrumentu. Ir viegli ieslīgt pašapmierinātībā. Režisoriem tas simptomātiski, jo ir taču tik patīkami saņemt labus un atzinīgus vārdu par darbu. Bet tad ir jāpakāpjas atpakaļ un jāpadomā citādi. Ir labi, ja ar cilvēkiem kaut kas notiek, skatoties to, ko esi radījis, bet pašapziņu labāk atstāj mājās.
