Rīga +18°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieturzīmes
- 22 gadi
- Dzīvo Mārupē.
- Pirmā sieviete, kas absolvējusi airBaltic Pilotu akadēmiju.
- Turpinās darbu nacionālajā aviokompānijā
- Uzskata, ka pie lidmašīnu stūres jāsēžas arvien vairāk sievietēm.
- Hobiji: golfs, zīmēšana, ziemas sporta veidi.
Pilotu apmācību centrā ir it kā klusi un mierīgi, tomēr jaušama rosība. Lidošanas apmācību simulatorā kāds jauns vīrietis sēž pilota krēslā, kamēr instruktors, iekārtojies viņam aizmugurē, dod komandas angļu valodā un spēlējas ar datora podziņām –audzēknim aiz loga zilās debesis un pūkainos mākoņu strauji nomaina daudz tumšāka un draudīgāka aina, lidmašīna krasi sasveras uz sāniem. Topošajam pilotam ātri jāpielāgojas jaunajai situācijai. «Jauniņie praktizējas,» lietišķi paskaidro Sindija. Viņa ir tērpusies akadēmijas studentu formā – melnas bikses, balts krekls, kaklasaite. Īsi apgriezti mati, mierīgs un tiešs skatiens, nevienas liekas kustības. Vienīgā greznumlietiņa – pirkstā gredzentiņš.
Pilotes profesija – vecāku ideja
Sindija vēl tikai 22 gadu vecumā jau paspējusi ierakstīt savu vārdu akadēmijas vēsturē: viņa ir pirmā sieviete, kas mācībās tikusi līdz uzvarošam finišam – absolvējusi akadēmiju, iegūstot Eiropas aviācijas transporta pilota apliecību. Atšķirībā no citām pašmāju nacionālajā aviokompānijā strādājošajām pilotēm sievietēm viņai nebija jāmeklē mācību iespējas kaut kur Eiropā, jo tagad pilota profesiju iespējams apgūt tepat Latvijā. Te mācās studenti gan no Baltijas, gan citām Eiropas valstīm. Lielākoties vīrieši, bet nu jau pamazām arī arvien vairāk sieviešu.
Sindijas bērnībā viņas ģimene dzīvoja Liepājā, un, protams, nevienam tolaik ne prātā nevarēja ienākt, ka vien kādus piecpadsmit gadus vēlāk Sindija pašas vadītā lidmašīnā lidos virs dzimtās Liepājas un no augšas vēros pilsētu: re, manas kādreizējās mājas, re, te joprojām dzīvo radinieki, bet tā tur māja pieder mūsu draugiem!
Lidošana nebija Sindijas bērnības sapnis, un arī viņas ģimenē neviens nav saistīts ar aviāciju – tētis strādā zobārstniecībā, mamma izglītības jomā. Tomēr Sindijas profesijas izvēlē sava nozīme ir vecāku idejai. Vidusskolā, kad viņa vēl tikai domājusi, kurā virzienā dzīvē tālāk doties, vecāki reiz ierunājušies: un kā būtu ar pilota darbu? Un Sindijai šī ideja iepatikās.
Hm, lidmašīnas?
«Atcerējos atpūtas ceļojumos kopā ar ģimeni un draugiem – lidojumus pāri iespaidīgajiem Itālijas Alpiem un okeānam ceļā uz Ņujorku – tie bija neaizmirstami skati. Sāku pētīt dziļāk – kas un kur jāmācās, lai kļūtu par piloti,» stāsta Sindija. «Latvijā tādas īstas skolas, kur iegūt tieši komercpilota licenci, vēl nebija, tāpēc sāku skatīties, kādas ir iespējas mācīties kaut kur tuvāk Eiropā, un tā pamazām uzzināju arvien vairāk par pilota darbu. Un tad arī notika klikšķis – visas pārējās opcijas nogāja kaut kur ēnā, un 12. klases ziemā pieņēmu lēmumu, ka tas ir tas, ko es tiešām gribēšu darīt. Un tieši tajā laikā arī izskanēja airBaltic informācija, ka te būs sava akadēmija pilotiem. Sāku padziļināti mācīties matemātiku, fiziku – gatavoties.»
Pilotu skolā var pieteikties jau no 18 gadu vecuma. Atlase izvērtusies ļoti nopietna, interesentu bijis daudz.
Notika pārbaudījumi dažādos priekšmetos, psiholoģiskie testi, fiziskās sagatavotības testi, medicīniskās pārbaudes, kuru laikā, kā atceras Sindija, pārbaudīts pilnīgi viss – sīkumu sīkumos. «Kad mani uzņēma, grupā bijām divas meitenes. Otra meitene šobrīd vēl mācās, vēl nav finišs,» stāsta Sindija.
No teorijas līdz iesvētībām
Sākās intensīvs mācību process. Iesākumā teorija, tad jau mācības lidojumu simulatorā un tad – lidojumi ar jauno Diamond Aircraft mācību lidmašīnu Liepājā. «Viegli nebija. Mācības man bija liels pārbaudījums, vajadzēja ieguldīt milzīgu darbu, lai saprastu un pagūtu visus daudzos dažādos mācību priekšmetus un nokārtotu eksāmenus. Mums bija lieliski instruktori – gan reāli praktizējoši airBaltic piloti, gan arī citi pasniedzēji no dažādām valstīm,» atceras Sindija. «Vispirms simulatorā bija jāapgūst dažādas procedūras – kā ieslēgt lidmašīnu, kā pacelties, kā komunicēt ar dispečeriem, kā nosēsties sliktos laikapstākļos, kā rīkoties kādās nestandarta situācijās.» Kad bija nolikti teorijas eksāmeni, studenti devās uz Liepāju lidot.
«Sākumā jau pašam nav tik daudz jādara – lido instruktors un gaisā uztic kaut ko izdarīt arī studentam. Tad ar katru lidojumu studentam tiek arvien vairāk un vairāk uzdevumu, bet instruktors vēro – cik students jūtas drošs un cik gatavs lidot patstāvīgi. Un tikai pēc tam ir pirmais sololidojums, kad students lido pilnīgi viens,» stāsta Sindija.
«Un tad pienāca diena, kad mani palaida uz pirmo sololidojumu! Aizbraucot līdz skrejceļa galam, bija tā, ka jāievelk elpa un… jāaptver – tā, es tagad to darīšu! Bet jau mirkli vēlāk visas bailes aizmirsās un izbaudīju lidojumu!
Pēc tam bija iesvētības – tajās topošajiem pilotiem nogriež kaklasaiti un vēl aplej ar aukstu ūdeni.
Kaklasaiti griež instruktors, kurš tevi palaidis uz pirmo lidojumu. Tā tagad man stāv mājās kastītē. Iesvētībās mēs arī iegūstam pirmo svītriņu uz uzplečiem. Ir rituāls arī divdzinēju lidmašīnas pirmajam lidojumam – tad tikai aplej ar ūdeni un iedod otru svītriņu uz uzplečiem. Te tās ir!» Sindija rāda uz saviem pleciem.
Ar mieru un nesasteidzot
«Kad mācījos lidot, instruktori teica, ka esmu mierīgs un nosvērts cilvēks. Es tiešām nestresoju, bet mūs jau arī trenē ārkārtas situācijām, jo tās, protams, var notikt jebkurā brīdī.
Pētījumos pierādīts, ka sievietes pilotes stresa situācijās ir pat mierīgākas nekā vīrieši, viņas ir daudz pārliecinātākas par saviem lēmumiem. Akadēmijā netiku redzējusi, ka kādai uznāktu panika, stress un vairs nezinātu, ko darīt.»
Vai tiešām gaisā nekad nerodas situācijas, kas liek justies ne pārāk komfortabli? Sindija atbild, ka turbulence, gaisa bedres viņu nebaidot, toties spēcīgs un strauji mainīgs vējš gan liek maksimāli sakoncentrēt uzmanību.
Kad vaicāju – vai ir kaut kas, kas pašu Sindiju tomēr var dzīvē izsist no līdzsvara, viņa brīdi sēž un domā, līdz atbild: «Godīgi? Nenāk nekas prātā… Kaut kā jau no bērnības iegājies, ka visam pieeju ar mierīgu prātu, neko nesasteidzu, nekur nelecu un neskrienu pa priekšu, nesteidzos ar secinājumiem. Bet, ja nu manī ir kas sakrājies, patīk aizbraukt uz laukiem un izlikt negatīvo enerģiju dažādos darbos. Patīk lasīt grāmatas, nesen sāku spēlēt golfu. Šad tad arī zīmēju un gleznoju.»
Ar diviem kociņiem
Pandēmijas dēļ mācības, kurām vajadzēja ilgt pusotra gada, ieilga līdz divarpus. Tomēr septembrī Sindija beidzot varēja svinēt izlaidumu.
«Mani vecāki tagad draugiem un radiem lepni stāsta, ka nu vecākā meita ir pilote. Viņi nevarot vien sagaidīt, kad viņus pirmo reizi izvizināšu gaisā,» smaida Sindija.
Tagad jaunajai pilotei jau ir garantēta darbavieta nacionālajā aviokompānijā. Un tas nozīmē arī to, ka Sindija varēs sākt atmaksāt par studijām ņemto kredītu, kas ir ievērojama summa – 79 000 eiro.
Ar nule kā saņemto pilota apliecību Sindija gan vēl nevarēs vadīt lielo pasažieru Airbus – tur priekšā vēl atsevišķa apmācība tieši konkrētā lidmašīnas modeļa vadības apguvei, un tikai pēc tās viņa varēs būt pilntiesīga otrā pilote, bet vēl pēc gadiem – lidmašīnas kapteine.
Sindija priecājas, ka šobrīd situācija aviācijas nozarē pamazām uzlabojas, reisu ir vairāk, un arī viņai ir cerība uzsākt reālu darbu. Bet pagaidām jaunā pilote izmanto visas iespējas būt tuvāk lidlaukam un lidmašīnām – pandēmijas laikā Sindija sāka darboties tā sauktajā marshalling (latviskojot – lidojumu koordinēšana) – viņa ir viena no tiem cilvēkiem, kas jebkādos laikapstākļos ar diviem kociņiem rokās sagaida lidmašīnas lidlaukā, pārliecinoties, ka viss process norit atbilstoši paredzētajam. «Man šis darbs ir tikai pluss – tagad zinu procesu vēl labāk, burtiski no visām pusēm,» viņa saka.
Iedrošinot citas
Sindija uzsver, ka visā mācību procesā viņa ne reizi nav izjutusi atšķirīgu attieksmi pret sevi tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete, – ne no pasniedzējiem, ne kursabiedriem.
Es gribētu iedrošināt arī citas sievietes, kuru sapnis ir aviācija, nebaidīties no stereotipiem, ka šī ir vīriešu joma un ka ir jābūt fiziski ļoti spēcīgai.
Nav te meitenes uztrenējušās, lieliem muskuļiem! Visi ir ļoti draudzīgi, tāpēc, ja ir interese – ir jādara! Šis darbs arī netraucē nodibināt ģimeni, jo viss organizēts tā, ka no rīta dodies uz darbu un vakarā esi mājās. Nakšņot citā valstī – tādas situācijas ir reti.» Nosmejam, ka pilotes principā var arī mierīgi paspēt vakarā izņemt bērnu no bērnudārza. Sindija gan uzreiz piebilst, ka viņas uzmanības centrā šobrīd ir stabilas karjeras izveide. Tā teikt, lidmašīnas vispirms, viss pārējais – pēc tam. Jaunā pilote arī jau izdomājusi, kā apbalvos pati sevi par cītīgo mācīšanos. «Gribu tagad aizbraukt kaut kur tepat Eiropā, noīrēt mazo lidmašīniņu un izlidot pilnīgi oficiāli – kā pilote ar savām jaunajām tiesībām kabatā!»
