Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Alfons bija karalaika bērns. Dzimis Rīgā 1916. gada 7. novembrī (pēc vecā stila – 25. oktobrī) Mārtiņa un Emmas Marijas Bērziņu ģimenē – laikā, kad Pasaules karš plosījās jau trešo gadu un Latvijas teritoriju šķēla frontes līnija. Tikai vēlāk, pēc pāris gadu desmitiem, to sāka dēvēt par Pirmo pasaules karu. Tā paša gada 25. novembrī Alfons tika kristīts kā Alfonss Elmars. Tāds vārds norādīts arī pasē, bet sporta draugi viņu iepazina ar vārdu Alfons.
Dzirksteles pa bruģi
Jaunietis aizrāvās ar slidošanu jau pirmsskolas vecumā Grīziņkalnā – Rīgas strādnieku rajonā, kur dzīvoja Bērziņu ģimene. Alfona pirmie skrejceļi bija Artilērijas iela un Svētā Pāvila baznīcas apkaime. «Reizēm ielas bija nokaisītas ar smiltīm, tad dzirkstis vien šķīda. Sākumā nemaz nezināju, ka ir slidotavas. Reiz biedri mani turp aizveda. Nevarēju iedomāties, ka uz ledus tik glumi slīd,» vēlākos gados intervijā avīzei Jaunākās Ziņas stāstīja Alfons Bērziņš.
Pirmie soļi slidotavā vainagojušies ar kritienu uz pakauša, «ka uguns vien nostiepās gar acīm», kā vēlāk smēja pats Bērziņš. «Tad nodomāju: nekad vairs neiešu uz slidotavu.»
Tā vis nenotika. Pavērsiens notika brīdī, kad Bērziņš izmēģināja slidošanu ar norvēģu jeb speciālajām ātrslidošanas slidām, kuras jaunajam censonim pagādāja Jānis Andriksons, viens no labākajiem latviešu ātrslidotājiem 20. gs. 30. gadu pirmajā pusē. Sākumā arī ar norvēģu slidām Bērziņam nekas dižs nav izdevies un bijusi doma mest slidošanu pie malas, taču Andriksons nav ļāvis pamest sportu.
Un rezultāti pamazām nāca. Pirmais pamanāmais sasniegums tika fiksēts Latvijas slidskriešanas jeb ātrslidošanas meistarsacīkstēs 1933. gada februārī, kur junioru klasē 16 gadu vecais Alfons Bērziņš uzrādīja labāko laiku 500 un 1500 metru distancēs, uzvarot četru distanču kopvērtējumā. Togad par Latvijas meistaru jeb čempionu kļuva Jānis Andriksons.
Pēc gada Alfons Bērziņš startēja jau Latvijas meistarsacīkstēs kopā ar lielajiem un četru distanču kopvērtējumā izcīnīja 2. vietu – aiz drauga Andriksona muguras. Jāpiebilst, ka 20. gs. 30. gados Latvijas ātrslidošanas čempionu noskaidroja četru dažādu distanču kopvērtējumā, nevis katrā distancē atsevišķi. Tieši tāpat bija ar Eiropas un pasaules čempioniem.
Bērziņa laiks Latvijas slidskriešanā
Vēl pēc gada, 1935. gada martā, Latvijas čempionātā atkal noritēja sīva cīņa starp Bērziņu un Andriksonu. Alfons uzrādīja labāko laiku 5000 un 1500 metru distancē, bet 500 un 10 000 metros palika otrais. Kopvērtējumā tas Bērziņam nozīmēja pirmo Latvijas meistara jeb čempiona titulu. Tā sākās Bērziņa laiks Latvijas ātrslidošanā – valsts čempiona titulu viņš vairs neizlaida no rokām. Taču – būt labākajam Latvijā – nebija Alfona spēju griesti.
Lai tiktu pie panākumiem, viņš smagi strādāja.
Bērnībā pie vecvecākiem Doles salā vasaras tika pavadītas lauku darbos. «Man pat liekas, ka cilvēks, kas dzīvē nemaz nav redzējis grūtību, nekad nebūs īsts cīnītājs. Labi, ka mani vecaistēvs, pie kura dzīvoju vasarās, jau no mazotnes spieda pie darba. Reizēm pavisam noskumu par sūro dzīvi. Bet tā ieaudzināja izturību,» vēlāk atzina ātrslidotājs. Vasarās tika strādāts arī miltu rūpniecībā, nēsājot maisus, bet rudeņos sākās fiziskās sagatavotības jeb sausie treniņi, kurus vadīja Roberts Vithofs. «Panākumi nenāca bez pūlēm – trenējos «kā nēģeris».
Jau agros rudeņos uzsāku priekštreniņus – meža skrējienus utt. Lai nostiprinātu kājas, vienu vasaru nostrādāju mūrnieku darbus – nesu jaunbūvēs ķieģeļus. Pēc tam trīs vasaras sastrādāju dzirnavās, jo stīvēšanās ap maisiem laba mugurai: no tā laika man krusti pastipri – varu skriet saliecies, cik uziet, un nepagurstu,» 1940. gada sākumā avīzei Jaunākās Ziņas stāstīja Alfons Bērziņš.
Latvija nav Austrija!
Bērziņa pirmais starptautiskais starts bija jau 1934. gada februārī Rīgā, kad viņš Latvijas ātrslidotāju izlases sastāvā piedalījās Latvijas un Igaunijas valstsacīkstē. Latvija toreiz uzvarēja. 1935. gada janvārī abu kaimiņvalstu savstarpējās sacensības notika Tartu, un atkal mūsu izlases rindās bija Bērziņš. Bet pirmie soļi uz «lielās skatuves» tika sperti olimpiskajā 1936. gadā.
1936. gada februāra sākumā pasakainajā Šveices kūrortā Davosā norisinājās pasaules čempionāts ātrslidošanā, kur pirmoreiz tik augstā līmenī atrādījās un startēja tobrīd 19 gadu vecais Alfons Bērziņš.
«Kā jau pirmo reizi ārzemēs, skrēju kā uz dzīvību un nāvi. Saskrēju kopvērtējumā 8. vietu,» vēlāk atcerējās sportists.
Labākais viņa sniegums bija 10 000 metru distancē, kur tika izcīnīta 6. vieta, bet pasaules čempionāta kopvērtējumā Bērziņš ieguva 8. vietu. Debija bija izdevusies itin pieklājīga. Jau pēc desmit dienām sekoja starts ziemas olimpiskajās spēlēs Vācijā. «Pēc dažām nedēļām cīnījos ziemas olimpiādē Garmišpartenkirhenā: nevarēju izprast, kas par vainu – spēka gana, dūša liela, bet kājas smagas kā leduslācim. Izrādījās, ka treniņu un sacīkšu laikā nepieciešams masēties,» stāstīja Alfons Bērziņš. Visās četrās olimpiskajās distancēs viņš finišēja otrajā desmitniekā, augstāku rezultātu sasniedzot 500 metros, kur izcīnīja dalītu 14.–15. vietu.
Nākamais pasaules čempionāts norisinājās ātrslidošanas zemē Norvēģijā – 1937. gada februārī Oslo. Sacīkstes pulcēja skatītāju tūkstošus. «Daudzi, redzot mūsu valsts krāsas man uz krūtīm, samainīja [t. i., sajauca] tās ar austriešu un noturēja mani par austrieti. Arī tas pamudināja cīnīties, cik spēju, lai parādītu, ka ne tikai austriešiem vien var būt skrējēji,» ziņoja pats ātrslidotājs.
Togad Alfonam Bērziņam labākais sniegums bija 500 metru distancē, kur izcīnīta dalīta 7.–8. vieta, bet četru distanču kopvērtējumā viņš ieņēma devīto vietu. «Ja nespēju ierindoties labākā vietā nekā 9., tad tomēr man izdevās parādīt norvēģu publikai, ka arī Latvijā slidskriešana ir stipri attīstīta,» žurnālā Skolu Dzīve pauda Bērziņš.
Pie norvēģiem kā savējais
Pavērsiens karjerā bija sistemātisku treniņu uzsākšana Norvēģijā. Tā bija ne tikai iespēja aizbēgt no nepastāvīgās ziemas un no atkušņiem atkarīgajām slidotavām Rīgā, bet arī – iespēja trenēties ar labākajiem, saņemt padomus no pieredzējušiem treneriem.
«1938. g. tiešām varēju doties uz Oslo un trenēties kopā ar norvēģu slavenībām. Tie izrādījās brīnišķi ļaudis, īsti sportiski un koleģiāli. Viņi nebūt neslēpa savus stila smalkumus, bet skoloja mani kā savu cilvēku. Savā ziņā jauni konkurenti norvēģiem bija tieši nepieciešami: 7–8 gadus viņi pilnīgi dominēja slidskriešanā, publikai jau sāka apnikt skatīties, kā viņu skrējēji bez pūlēm sadala savā starpā visus Eiropas un pasaules meistaru titulus.
Tomēr viņi necerēja, ka es tik ātri piesavināšos viņu skolu. Kad vairākās sacīkstēs man izdevās viņus «saskaldīt», dzirdēju vienu otru nozūdamies, ka aizlaiduši mani par tālu,» pēc diviem gadiem stāstīja Bērziņš.
1938. gada janvārī Oslo notika Eiropas ātrslidošanas čempionāts, kurā Alfona Bērziņa rezultāti bija diezgan pieticīgi. Labākais sniegums bija 7. vieta 3000 metros, bet visu četru distanču kopvērtējumā latviešu ātrslidotājs ieņēma tikai 12. vietu. Bet jau daudz atšķirīgāka aina bija pēc divām nedēļām – 1938. gada februārī pasaules čempionātā Davosā. Bērziņa progress pārsteidza pasaules sporta ekspertus un darīja lepnus latviešus. Mūsu labākais ātrslidotājs pasaules čempionāta kopvērtējumā palika soli aiz pjedestāla – 4. vietā.
Turklāt 1500 metru distancē Bērziņš bija izcīnījis 3. vietu pasaulē. Viņš diezgan pamanāmi mina uz papēžiem līdzšinējām zvaigznēm un meistariem. Latvijas sporta draugi bija stāvā sajūsmā. Ne velti 1938. gada decembrī avīzes Sporta Pasaule organizētā izvērtējumā sporta darbinieku komisija par 1938. gada labāko Latvijas sportistu atzina Alfonu Bērziņu.
Ne vējš, ne putenis nav šķērslis
1939. gada Eiropas ātrslidošanas čempionātu bija uzticēts organizēt Latvijai. Tas norisinājās 1939. gada 4.–5. februārī Armijas sporta kluba (ASK) slidotavā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā, vietā, kur tagad atrodas Centra sporta kvartāls. Galvaspilsētu bija pārņēmis Eiropas meistarsacīkšu drudzis – mūsu sporta organizatori gatavojās godam izpildīt rīkotāju pienākumus. Divas dienas rīdzinieki sekoja norisēm ātrslidošanas skrejceļos, pa pilsētas ielām kursēja speciāli autobusi ar uzrakstu – Uz Eiropas meistarsacīkstēm.
Pirmajā sacīkšu dienā, 4. februārī, ASK stadionā pēc atšķirīgiem aprēķiniem bija ieradušies no astoņiem līdz desmit tūkstošiem skatītāju. Pirmajā – 500 metru – distancē devās Bērziņš. «Reizē ar starta šāvienu atdzīvojās skatītāju tūkstoši. Brāzmaini uzmundrinājuma saucieni pavadīja katru Bērziņa soli,» ziņoja avīze Rīts. Tomēr mūsu ātrslidotājs palika 2. vietā, par vienu sekundes desmitdaļu atpaliekot no šīs distances uzvarētāja soma Birgera Vaseniusa. Todien otrā distance bija 3000 metru slidojumā, un tajā nekas nevarēja apturēt Alfonu Bērziņu. «Mūsu meistara slidojumu traucēt nespēj ne vējš, ne sniegputenis un pēdējos riņķos viņa slidojums top vēl straujāks,» rakstīja Sporta Pasaule.
Otrajā dienā, 5. februārī, ASK laukuma tribīnes bija pārpildītas, 18 000 skatītāju – tas bija rekords. Rīkotājiem aptrūkās ieejas biļešu… Sporta prese atzina, ka Latvijas sporta vēsturē tas notiekot pirmo reizi. Klātesošajiem bija iespēja noraudzīties īstās cīņās, kurās sportistiem nācās pārvarēt atkušņa radītās problēmas. Šādos apstākļos 1500 metru distancē Alfons Bērziņš izcīnīja dalītu 3.–4. vietu. Pēdējā distance bija 5000 metri, un tajā laika apstākļi mainījās. Saulei rietot, ledus kļuva stingrāks. Aizturētu elpu sporta draugi sekoja startam, un skatītāju sajūsma nerima, kad Bērziņš tuvojās finišam un bija skaidrs, ka tieši viņš būs jaunais Eiropas čempions.
Uzvaras mastā starmešu gaismā cēlās Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, orķestris atskaņoja «Dievs, svētī Latviju!», un īpaši satraucošs bija 18 000 klātesošo himnas dziedājums.
Pēc sveikšanas Alfons Bērziņš ar lauru vainagu plecos apslidoja goda apli. Skatītāju tūkstoši gavilēja – viņi bija lepni par Bērziņu, par Latviju. Īpaši aizkustinošs brīdis bija, kad līdzās esošie 2. un 3. vietu ieņēmušie norvēģu sportisti pacēla jauno Eiropas čempionu rokās. Čempionāts noslēdzās ar «ilumināciju» jeb salūtu. Kā ziņoja avīzes, debesīs atplauka «krāšņas ugunspuķes». Sajūsma par Bērziņa panākumu bija neaprakstāma, Latvija piedzīvoja īstu ātrslidošanas popularitātes uzplaukumu.
Pēc divām nedēļām, 1939. gada 18.–19. februārī, Helsinkos norisinājās pasaules meistarsacīkstes, kurās Alfons Bērziņš izcīnīja pasaules vicečempiona titulu. Viņa labākais sniegums bija 1. vieta 10 000 metru distancē, taču kopvērtējumā – otrā vieta aiz soma Birgera Vaseniusa, kurš pirms pāris nedēļām Rīgā bija palicis ceturtajā vietā un solījās mājās revanšēties. Pasaules sudrabs Latvijai bija izcils panākums.
Brūkošās pasaules meistarsacīkstēs
1940. gadu pasaule gaidīja kā olimpisko. Arī Alfons Bērziņš gatavojās ziemas olimpiskajām spēlēm.
Taču pasaule un ieceres sāka brukt no brīža, kad 1939. gada septembrī Vācija un pēc tam arī Padomju Savienība iebruka Polijā. Sākās Otrais pasaules karš.
Drīz kļuva skaidrs, ka nebūs iespējams aizvadīt ne olimpiskās spēles, ne pasaules čempionātu ātrslidošanā.
1940. gada pasaules čempionāts bija paredzēts Oslo, un vēl 1939. gada decembra vidū Rīgas prese rakstīja: «Norvēģi jau agrāk ziņoja, ka gadījumā, ja tiem neatļaus rīkot sacīkstes ar pasaules meistarsacīkšu nosaukumu, viņi noorganizēs neoficiālas pasaules meistarsacīkstes. Tā kā kara dēļ pašreizējais pasaules meistars soms Vasenius nevarēs piedalīties, norvēģu ātrslidotāju galvenais pretinieks ir mūsu meistars Alfons Bērziņš.»
Tā arī notika, oficiāli pasaules meistarsacīkstes netika aizvadītas, bet to vietā 1940. gada 3.–4. februārī Oslo notikušās sacensības gan ārvalstu, gan Latvijas presē tika dēvētas par neoficiālo pasaules čempionātu. Visiem labākajiem tomēr tajā nebija iespējas startēt un pat ne piedzīvot. Piemēram, 1939. gada pasaules čempions Birgers Vaseniuss gāja bojā 1940. gada janvārī, savu tēvzemi Somiju aizstāvot pret Padomju Savienības iebrukumu.
Neoficiālā pasaules čempionāta četru distanču kopvērtējumā uzvaru izcīnīja latvietis Alfons Bērziņš. Pēc šīm sacīkstēm mūsu ātrslidotājs atzina, ka īpaši svarīga bijusi taktiskā uzvara sāncensībā ar norvēģi Ūlavu Hariju Haraldsenu. Avīzei Jaunākās Ziņas Bērziņš atzina: «Cīņa ar Haraldsenu, kurā izšķīrās «neoficiālais» pasaules meistara gods, bija «vājuma brīžu» cīņa, kurā uzvarēja stiprākie nervi.» Noturīgāki nervi bija izrādījušies Bērziņam.
Vēl 1940. gada februārī Rīgā norisinājās itin plaša starptautisko sacīkšu programma. Pie mums startēja amerikānis Džordžs Volless, labākie norvēģu ātrslidotāji.
Sporta sabiedrība lepojās ar Bērziņa panākumiem. 1940. gada pavasarī prese ziņoja, ka par 1939. gada Latvijas labākajiem sportistiem izvēlēti divi – ātrslidotājs Alfons Bērziņš un izcilais soļotājs Jānis Daliņš. 1940. gada sākumā Bērziņa vārdā tika nodēvēta oriģinālākā iela Rīgā. Proti, Rīgas pilsētas vadība par Alfona Bērziņa aleju nodēvēja trasi, kas bija ierīkota pa Daugavas ledu un savienoja abus upes krastus.
Sezona ar skandālu
1940. gada jūnijā Latvijas neatkarībai pārbrauca Sarkanās armijas tanki. Sākumā lēnām, bet pakāpeniski arvien straujāk Latvija tika pārveidota pēc Padomju Savienības līdzības. Neraugoties uz jaunlaiku realitāti, Alfons Bērziņš turpināja trenēties un startēt. Tagad tik rietumu vietā bija jāstartē austrumos. 1940./1941. gada sezonā viņš kļuva nu jau par padomju okupētās Latvijas jeb LPSR čempionu, kā arī piedalījās sacensībās dažādās Padomju Savienības pilsētās.
Rīgas prese ziņoja par Alfona Bērziņa izcīnītajām uzvarām dažādās sacīkstēs un distancēs, taču sezona noslēdzās ar skandālu. 1941. gada maijā avīzes ziņoja par vairāku ātrslidotāju sodīšanu, bet ātrslidotāju treneris Roberts Vithofs tika diskvalificēts «uz visiem laikiem».
Tika ziņots par Latvijas PSR ātrslidotāju delegācijas disciplinārajiem pārkāpumiem izbraukumā – sacensībās plašajā Padomju Savienībā.
Vēlāk atklājās, ka mūsu sportisti saņēmuši veselu lērumu safabricētu apsūdzību par pārkāpumiem, sākot ar spekulāciju un beidzot ar žūpību.
Treneris Vithofs skaidroja, ka viņš padzīts ar pamatojumu, «ka esot vairākkārt padomijā izkliedzis pretvalstiskus lozungus un kādam «neuzvaramās» slidskrējējam pārdevis bikses». Tikai vēlāk sporta presē parādījās skaidrojums par to, kas tad bijuši īstie iemesli. Proti, Vithofs sacensībās Padomju Savienībā bija atklāti iebildis pret tiesāšanu un organizāciju, pret nekorekto laika un distances fiksēšanu. Vēlāk Latvijas sporta žurnālisti rakstīja, ka šī nekorektā tiesāšana tika organizēta par labu Krievijas sportistiem…
Sarkanarmietis, leģionārs, ieslodzītais
1938. gada jūnijā Bērziņš pabeidza Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju. Bija pienācis laiks obligātajam karadienestam. No 1939. gada maija Bērziņš dienēja Latvijas armijā Smagās artilērijas un Zenītartilērijas pulkos. Dienests gan netraucēja gatavoties un startēt sacīkstēs. Sākoties padomju okupācijai, Alfons Bērziņš tika ieskaitīts Sarkanajā armijā un Kara skolā. Arī okupācijas armijas vadība nelika šķēršļus viņa sporta gaitām, jo Bērziņš taču tagad pārstāvēja Rīgas sarkanarmiešu klubu PSRS sacīkstēs. 1941. gada pirmajā pusē Alfons iestūrēja laulības ostā; par viņa sievu kļuva latviešu sportiste – slēpotāja, basketboliste, volejboliste – Mirdza Martinsone.
1941. gada jūnijā, sākoties Vācijas un Padomju Savienības karadarbībai, fronte vēlās pāri Latvijai.
Sarkanā armija diezgan ātri un steidzīgi atkāpās no Latvijas teritorijas, bet sarkanarmietis Alfons Bērziņš negribēja pamest ne Latviju, ne ģimeni.
Jūnija beigās, jūlija sākumā Siguldas apkaimē Bērziņš kopā ar biedriem pameta sarkanarmiešu rindas, un, saskaņā ar pašrocīgi sniegtu liecību, pēc dezertēšanas no Sarkanās armijas ilgāku laiku bijis partizānos. 1941. gada jūlijā padevās nacistiskās Vācijas armijas gūstā, dažas dienas pavadīja ieslodzījumā, taču drīz pēc personības noskaidrošanas tika atbrīvots.
Bērziņš atgriezās pie ģimenes, dienēja kārtības dienestā (Staatsschutzdienst) Slokas celulozes fabrikā, bet 1942. gada janvārī iestājās universitātes Inženierzinātņu fakultātē. No 1941. gada rudens trenera Vithofa vadībā atkal norisinājās ātrslidotāju sausie treniņi Šmerļa mežā, jau novembrī tika iemēģināts Bābelītes ezera, Linezera un Māras dīķa ledus. Alfons Bērziņš vēl divas sezonas startēja sacensībās karalaika Rīgā. 1942. gadā kļuva par nacistu okupētās Latvijas čempionu, 1943. gadā uzvarēja t. s. Rīgas meistarsacīkstēs.
1943. gada aprīlī Alfonu Bērziņu mobilizēja leģionā. Dienests noritēja artilērijas daļās. Bērziņam nācās doties uz dažādām apmācībām Vācijā un tās okupētajās teritorijās, gan arī bija jāpiedalās karadarbībā. Bērziņa komandētā zenītartilērijas baterija itin sekmīgi cīnījās pret Sarkanās armijas aviāciju, un 1944. gadā Bērziņš tika apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu un paaugstināts par oberšarfīreru (seržantu). Vēlāk viņam piešķīra unteršturmfīrera jeb leitnanta dienesta pakāpi. Līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945. gada maijā Alfons Bērziņš cīnījās Kurzemes frontē.
Labāk par Latviju nekur nebūs
Sarkanās armijas gūstā nonākušajiem leģionāriem karš ar to nebeidzās. Alfons Bērziņš līdz ar citiem cīņubiedriem nonāca pārbaudes-filtrācijas nometnē Ņevdubrstrojā Ļeņingradas apgabalā. Tur 1945. gada jūnijā Bērziņa lietu sāka izmeklēt padomju pretizlūkošanas struktūra Smerš (Смерш; saīsinājums no Смерть шпионам! – «Nāvi spiegiem!»).
Alfonam Bērziņam tika pieminēta gan dezertēšana no Sarkanās armijas, gan padošanās vācu gūstā, gan karošana pret Sarkano armiju.
Izmeklētāji daudz jautājumu uzdeva par nopelnīto Dzelzs krustu, par apmācībām nacistu armijas karaskolās, par atrašanos Vācijā. Spiegošanu Bērziņam «piešūt» neizdevās, bet par «dzimtenes nodevību» Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāls 1945. gada 13. novembrī Alfonam Bērziņam piesprieda brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un tiesību atņemšanu uz 5 gadiem.
Sākās smagākie un tumšākie gadi Alfona Bērziņa dzīvē, tagad viņam bija nepieciešamas visas iekrātās spēka un rūdījuma rezerves. Viņam nācās cīnīties par savu dzīvību dažādās ieslodzījuma vietās plašajā Krievijā. Pētnieki uzskata, ka Bērziņš bijis arī aktīvs Vorkutas ieslodzīto sacelšanās dalībnieks 50. gados. Tuvinieki ilgus gadus nezināja, kas ar Alfonu noticis. Sieva Mirdza, abas māsas un vecāki bija nonākuši «dzelzs priekškara» otrā pusē. Neziņa bija mokoša, cerības no gada uz gadu noplaka.
Savā «pēdējā vārdā» 1945. gada 13. novembrī Ļeņingradā (tag. Sanktpēterburga) notikušajā tribunālā Bērziņš savu rīcību 1941. gada vasarā pamatoja ar to, ka negribēja pamest Latviju un ģimeni, kā arī teica: «Labāk par Latviju, manuprāt, nekur nebūs.»
Desmit gadus viņš izturēja, 1955. gada vasarā tika atbrīvots un atgriezās savā Latvijā!
Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vienu gadu strādāja par ātrslidošanas treneri, trenēja Āriju Gulīti (vēlāk Marksu-Ebelu) un vēlāko pasaules ātrslidošanas čempioni Lāsmu Avotiņu (vēlāk Kaunisti). Taču kā padomju sporta funkcionāriem nevēlama persona trenera darbu drīz bija spiests pamest un strādāt par sētnieku. Taču 50. gadu otrajā pusē un vēl 60. gados Alfons Bērziņš it veiksmīgi piedalījās vecmeistaru ātrslidošanas sacīkstēs.
Alfons Bērziņš bija ļoti stiprs – pēc desmit gadiem lēģeros nodibināja jaunu ģimeni, izaudzināja dēlus, paša rokām darināja mēbeles un uzbūvēja ģimenes māju Rīgā. Laikabiedri stāsta, ka līdz mūža beigām viņš ticējis, ka Latvija reiz atkal kļūs brīva. Pašam to piedzīvot gan nebija lemts. Alfons Bērziņš aizgāja mūžībā 1987. gada 16. decembrī Rīgā. Varam vien apbrīnot to latvieša spēku un lepoties ar to, ka Latvijai ir bijis tāds Alfons Bērziņš.
